Vienai no jūsu grāmatām ir zīmīgs nosaukums – Tauta, kas aicina pirtī Dievu. 0
Kāpēc pirtī? Tikai tad, kad ķermenis ir atslābis un prāts nomierinājies, var pa īstam nodoties apcerei. Ideāli būtu nomoda laiku sadalīt trīs daļās. Vienu trešdaļu aizņemtu darbs, otru – attiecības ar citiem cilvēkiem, bet trešo – attiecības pašam ar sevi. Cik daudziem no mums ikdienā atliek tik daudz laika pašiem sev? Atceros kādas sievietes vārdus: “Visu dzīvi es muku no sevis. Nu es vairs nevaru aizbēgt.”
Ļoti vērtīgi ir iekurināt pirti pašam sev. Daudzi, it īpaši tie, kuri pēc savas psiholoģiskās struktūras ir ekstraverti, nesaprot, kā vienatnē var iet pirtī. Atceros, mūsu pirmajā Lielzemeņu pirtiņā nebija ne stiklotu durvju, pat ne loga. Viss bija iekārtots tā, lai skatiens būtu vērsts nevis uz āru, bet iekšpusi, lai cilvēks beidzot varētu ieraudzīt pats sevi. Tur jau nav tikai mūsu kompleksi, ciešanas, traumas, ir arī mūsu iekšējais dziednieks, mūsu baltā ēna – nerealizētais potenciāls.
Vai arī jūsu dzimtā ir stipra pirtī iešanas tradīcija?
Manas saknes ir Latgalē, kur visi vienmēr gājuši pirtī. Tēvs nāk no Dagdas, māte – no Vārkavas novada. Krietni patālāk dzimtā bijuši arī zintnieki.
Kāds ir jūsu spilgtākais pārdzīvojums pirtī?
Pirms pieciem gadiem biju uz pirts rituālu pie Valdas Vītolas Galgauskas pagasta Lazdukalnos. Pēriens? Nu, nekas īpašs, tāds pavecākas kundzītes pēriens. Labs, bet ne izcils. Taču to, ko piedzīvoju viņas pirtiņā, neesmu stāstījis pat viņai. Pirtniece skaitīja dainas, bet es acu priekšā redzēju it kā bildes. Pēkšņi apjautu, ka viņa stāsta to, ko es redzu. Nezinu, kas tur notika, pie kā biju pieslēdzies. Viņai izdevās manī atvērt to, kas man pašam, neraugoties uz divdesmit gadus ilgo psihoterapeita pieredzi, nebija izdevies.
Sākot nodarboties ar garīgajām praksēm, arī meditāciju, man vienmēr gājis grūti. Man ir stiprs kinestētiskais jeb sajūtu kanāls, taču ļoti grūti redzēt. Turpretī mana sieva Aelita redz visu, viņai ir spēcīgs vizuālais kanāls.
Jūsu sieva arī ir pirtniece, aromterapijas speciāliste. Kā iepazināties?
Es biju pirmais, no kā viņa saņēma lielo enerģētisko pērienu. Viss sākās ar pieredzi, ko Aelita caur to guva. Tikai daži no tūkstošiem cilvēku, ar kuriem esmu pirtī darbojies, ir tik tālu tikuši. Agrāk viņa strādāja par skolotāju, vadīja bērniem Baltās stundas, divpadsmit gadu bija arī skolas direktore, folkloras kopas vadītāja. Caur viņu man atvērās acis uz fantastiski plašo, dziļo un viedo pasauli – mūsu tautas garamantām. Atceros, kā sievai stāstīju par Freidu, bet viņa man par latviskajiem dančiem. Toreiz nesapratu, kā gan abas šīs lietas var likt vienos svaru kausos. Tagad es saku, ka var. Pēdējos piecus, desmit gadus abi esam ļoti nopietni pievērsušies mūsu tautas garīgajam mantojumam. Mācos saprast latvisko dzīvesziņu, īpaši tās augstāko atzaru – latvisko ceļu pie Dieva. Tas piešķir manai dzīvei jēgu.
