Kādēļ nolēmāt kļūt par psihes, nevis ķermeņa ārstu? 0
Sākot studijas, bija skaidrs, ka mani interesē cilvēka augstākais punkts – tas, kas notiek viņa galvā, jo arī ķermenis atrodas galvas pārvaldībā. Jau otrajā kursā vadīju psihiatru pulciņu. 1985. gadā beidzu institūtu kā ārsts psihiatrs. Tikai pēc tam parādījās jauna specialitāte psihoterapeits.
Drīz vien sapratu, ka bioloģiskā psihiatrija nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Nav tādu medikamentu, kas labotu raksturu vai atdotu mātei mirušo bērnu, iemācītu ar to mierīgi sadzīvot. Protams, lielajā psihiatrijā, kurā ir psihozes un citi smagi stāvokļi, kas rada pacientam milzīgas ciešanas, tā sauktais ķīmiskais trakokrekls reizēm patiešām ir vajadzīgs, lai pacients neizdarītu kaut ko nelabojamu. Ne jau velti saka, ka katrs desmitais psihiatriskais pacients agri vai vēlu dzīvi beidz pašnāvībā. Tomēr medikamenti nav atrisinājums. Tāpēc meklēju veidu, kā vēl varu palīdzēt cilvēkiem. Studiju laikā man bija iespēja apgūt hipnozi pie slavenā onkologa, psihoterapeita un seksologa Jāņa Zālīša. Kad astoņdesmito gadu beigās izmācījos par psihoterapeitu, mana pirmā darbavieta bija sanatorija Jaunķemeri. Atšķirībā no lielākās daļas kolēģu esmu studējis vairākus psihoterapijas virzienus – ģimenes terapiju, psihoanalītisko psihoterapiju, psihoorganisko analīzi.
Kas jūs neapmierina tradicionālajā medicīnā?
Kad Alberts Einšteins 1905. gadā atklāja savu slaveno formulu E = mc², likdams pamatus relativitātes teorijai, pasaule mainījās. Diemžēl medicīna, arī izglītība – ne pārāk. Tradicionālā medicīna lielā mērā turas pie simtgadīga, novecojuša modeļa. Arī lielākā daļa cilvēku dzīvo ar domu, ka ir tikai ārējā materiālā pasaule, kuru mēs tveram ar pieciem maņu orgāniem, un ka nekā cita, augstāka par mūsu galvu nav. Lai gan modernā zinātne pierādījusi, ka tas ir novecojis uzskats, pēc tā joprojām turpina dzīvot.
Neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs Zīgmunds Freids daudz runāja par to, kas ir zemapziņa. Taču tajās medicīnas nozarēs, kuras man bija iespējas mācīties, nekur netika pieminēta virsapziņa, dvēsele. Arī tad, kad strādāju par psihiatru, neviens man nevarēja paskaidrot, kurā brīdī var runāt par psihiskām, bet kurā – par garīgām saslimšanām. Kur slēpjas problēma? Fiziskais ķermenis taču ir pirmais, zemākais līmenis, tad nāk prāts, dvēsele, un vēl augstāk – gars. Manam prātam un ķermenim, kas dzīvo neilgu laiku, ir vienas vajadzības, manai dvēselei – citas. Prātam vajag mieru, pozitīvas emocijas, ķermenim – baudas, bet dvēselei – mācību.
Arī mūsu latviskajā dzīvesziņā vienmēr tiek runāts par to, ka esam trīsdaļīgi. Mums ir augums, velis un dvēsele. Trešajā dienā dvēsele atstāj ķermeni, devītajā ir velis, un četrdesmitajā, ja viss kārtībā, dvēsele aiziet pie Dieva. Nevar dvēseles ciešanas ārstēt ar zemāka līmeņa jeb ķermeniskiem līdzekļiem. Tas ir pārāk rupjš veids, kā mēģināt ietekmēt netveramās lietas jeb smalkās matērijas.
Mācoties par ārstu, sākumā centos saprast ķermeni, pēc tam – prātu, bet tagad mani arvien vairāk interesē dvēsele, par ko nerunā tradicionālā, uz pierādījumiem balstītā medicīna, kurā arī prātam tiek piešķirta pavisam neliela loma.
Kā zināms, apzinātais prāts nosaka tikai 5%, bet neapzinātais – 95% no mūsu uzvedības, arī 90% atmiņu ir neapzinātas, un tas nozīmē, ka tiešā veidā tām piekļūt nevar. Turklāt mēs tās ik pa brīdim pārrakstām, pielabojot atbilstīgi šābrīža pasaules redzējumam, tāpēc daudzas lietas mēs vairs neatceramies vai atceramies savādāk. Mūsdienās ir attīstījies virziens, ko sauc par transpersonālo psiholoģiju, arvien vairāk tiek pētīti transpersonālie jeb mainītas apziņas stāvokļi. Bez tiem grūti piekļūt savām iekšējām rezervēm.
Kas tie ir par stāvokļiem?
Smadzeņu šūnas ģenerē noteiktas frekvences viļņus. Kad cilvēks ir nomodā, šo viļņu biežums ir 14–21 reize sekundē. To sauc par bēta līmeni. Kad gatavojamies aizmigt, smadzeņu viļņu biežums samazinās līdz 7–14 reizēm sekundē, un tas ir alfa līmenis.
Mainītas apziņas stāvokļi ir jebkuri prāta stāvokļi, kas atšķiras no nomoda bēta viļņu stāvokļa. Tie var būt patoloģiski, rasties pēc traumām un slimībām, bet var tikt ierosināti arī tīši, piemēram, ar meditāciju vai lūgšanām.
Daži cilvēki, kas nodarbojas ar ļoti nopietnām ilgtermiņa garīgajām praksēm, spēj panākt, ka smadzenes darbojas gamma režīmā (viļņu biežums ir no 80 līdz 100 reizēm sekundē), kas ļauj apziņai pieslēgties kopīgam informatīvajam laukam.
Vai ar pirts rituāliem arī var nonākt tādā stāvoklī?
Mūsdienās lielākā daļa cilvēku nāk uz pirti, lai atslēgtu prātu. Ikdienā tas strādā bēta, tas ir, problēmu risināšanas, līmenī. Ar pirts procedūrām to varam pārslēgt uz alfa līmeni. Tad cilvēks var teikt: “Beidzot man ir labi, galva ir tukša, un ne par ko vairs nedomāju!” Protams, galva nav tukša, bet prāts strādā lēnāk, un cilvēkam rodas sajūta, ka viņš ir atslēdzies no ikdienas problēmām.
Ja prāts nemitīgi aizņemts ar sarežģījumu risināšanu, cilvēkam nav ne laika, ne motivācijas aizdomāties, kas notiek iekšējā, garīgajā un smalkajā pasaulē. Rupjās, materiālās pasaules spiediens ir pārāk smags. Manuprāt, septiņi no katriem desmit cilvēkiem Latvijā ir šajā līmenī. Neliels vidusslānis domā arī par savu iekšējo pasauli, bet pavisam nedaudzi sasnieguši tādu līmeni, kad var sākt domāt par dvēseli, nonākt ar to kontaktā un gūt savu piedzīvojumu, tikties ar Dievu.
