Juris Batņa
Juris Batņa
Foto – Marta Purmale

Ar sapni par latvisku psihoterapiju. Saruna ar pirtnieku, ārstu un psihoterapeitu Juri Batņu 0

Viņš bija pirmais Latvijas Psihoterapeitu asociācijas prezidents, ir lasījis lekcijas studentiem un vadījis seminārus par saskarsmi, par stresa menedžmentu valsts ierēdņiem un firmu darbiniekiem. Tagad ārstu Juri Batņu var sastapt Vecumnieku novada Lielzemenēs, kur viņš ir pirtnieks un pirtsskolas pasniedzējs. Dakteris ir arī grāmatas Mana pirtiņa līdzautors, bet kopā ar sievu Aelitu Vildi-Batņu sarakstījis vēl divas latviešu pirts rituāliem veltītas grāmatas – Tauta, kas aicina pirtī Dievu un nule iznākušo Pirtīžas.

Reklāma
Reklāma

Vai nākat no mediķu ģimenes?

Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
“Varēja notikt ļoti liela nelaime…” Mārupes novadā skolēnu autobusa priekšā nogāzies ceļamkrāns 5
Lasīt citas ziņas

Cik vien tālu es zinu savu dzimtu pa tēva līniju, tas ir, līdz XVIII gadsimta beigām, mums ārstu nav bijis, tā ka savā dzimtā esmu pirmais, bet nezinu, vai būšu vienīgais. Ideja man bija diezgan skaidra jau astoņu gadu vecumā. Otrs ļoti svarīgais cilvēks pēc mātes man bija vecāmāte. Kad kādu dienu viņas pēkšņi vairs nebija, radās jautājums, kur viņa pazudusi. Ir veikti daudzi pētījumi par to, kā bērnos attīstās priekšstati par nāvi. Līdz trīs gadu vecumam tas vispār neeksistē, bērns to nesaprot, jo prāts nav pietiekami nobriedis. No trim līdz pieciem gadiem bērnam nāve ir aiziešana uz kādu laiku, no piecu līdz astoņu gadu vecumam tā galvenokārt saistās ar veciem cilvēkiem, attiecas uz citiem, nevis uz viņu pašu. Tikai pēc astoņu gadu vecuma tiek pieļauts, ka nāve varētu attiekties arī uz viņu. Kad aiziet tuvs cilvēks, tas kaut kādā veidā ietekmē. Nedomāju, ka tieši šajā vecumā pieņēmu apzinātu lēmumu kļūt par ārstu, jo man nebija skaidra priekšstata par šo profesiju. Taču gribēju saprast, kur palika vecāmāte. Tolaik domāju – ja es būtu pieaudzis, zinošs, varbūt ar viņu tas nenotiktu.

Pēc astotās klases beigšanas vēlējos izmēģināt spēkus medicīnā, pārbaudīt, vai es to gribu un varu, kā es tajā jūtos. Vasarā man bija iespēja strādāt par sanitāru ātrajā palīdzībā un Valmieras slimnīcas uzņemšanas nodaļā, kur varēju redzēt tādas lietas, ar kurām 14–15 gadu veci puikas parasti nesaskaras. Pārliecinājos, ka spēju ar to tikt galā, jo no asinīm neģību, tādēļ pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas Medicīnas institūtā.

CITI ŠOBRĪD LASA
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.