Guna Roze: Ar saknēm debesīs 0
Ja publiskā telpa nebūtu pārpildīta ar priekšvēlēšanu dunu, iespējams, mēs citādi – ne tik saasināti, ne tik aizdomīgi – uztvertu norises, par ko ikdienā neaizdomājamies vai ko ieraugām pirmoreiz.
Pirmdien neizmantoju brīvdienu, bet strādāju, protestējot pret pāvesta vizītei izšķiestajiem budžeta miljoniem. Protestēju pret Satversmes ignorēšanu, jo pat valsts televīzijas programma visas dienas garumā veltīta institūcijai, kura pēc likuma ir šķirta no valsts, tātad – arī no valsts kases. Un tas notiek laikā, kad visa pasaule sašutusi par prātam neaptveramiem Dieva kalpu pedofilijas noziegumiem, bet šo pedofilu priekšnieka caurajā zeķē iebirst miljoni, kas lietderīgākiem mērķiem Latvijai laikam nav vajadzīgi… Personīgais protests ir tik samilzis, ka atsakos iztirzāt. Taču šī nejēdzība nav vienīgais spēriens pa saules pinumu, kas pārdzīvots nedēļas laikā, un tie visi saistīti ar vardarbību.
Fakti, par ko runāšu, ir cilvēka vardarbība pret dabu, ko, apvēršot uz otru pusi, var nosaukt arī par kultūru.
Pateicoties savam hobijam, pirmo reizi nokļuvu Katvaru muižas liepu parkā, par kuru iepriekš neko nezināju (tagad internetā lasu – “Latvijas apslēptā pērle”). Tieši tāpēc, ka neko nezināju, piedzīvoju pamatīgu šoku. Jau no pirmā acu uzmetiena skaidrs, ka kārtīgās rindās sastādītie koki ir kropli – tāds Ziloņcilvēku dārzs, kurā jūties ne vien neomulīgi, bet pārņem dziļa līdzjūtība un pat vainas apziņa. Izrādās, liepas stādītas… ar saknēm uz augšu. Prātā iešāvās pirmais, iespējams, nepatiess minējums: muižnieks bijis nežēlīgs sadists un šāds parks ļāvis tīksmināties: izdzīvos vai ne? Izrādās, patiesība ir daudz vienkāršāka; tolaik, 19. gadsimtā, bijusi tāda mode, jo koks izaug… dekoratīvs. Simboliski man šis dekoratīvisms atgādināja latviešu tautu, kas izdzīvo jebkādas ieilgušas vardarbības apstākļos.
Un vai gan tie tautieši, kas tagad mīt svešatnē, aug ar saknēm zemē?
Nākamā ekskursija veda uz Līgatnes dabas takām. Rakstniekam no Norvēģijas – īstam humānistam – biju sastāstījusi, ka šī vieta unikāla ar to, ka tur savvaļas zvēri dzīvo brīvā dabā – nu, gandrīz brīvībā. Katrā ziņā apmeklētājam tā izskatās un ne vienmēr veicas ieraudzīt visus savvaļā dzīvojošos dzīvniekus.
Atzīšos, Līgatnes dabas parku nebiju apmeklējusi desmit gadus un atkal piedzīvoju šoku – ieraudzījām brīvdabas cietumu. Mežu, kurā izvietots cietums dzīvniekiem. Un cilvēki maksā naudu, lai apskatītu ieslodzītos, kuri bez savas gribas padarīti par eksponātiem. Nogājuši apmēram trešdaļu takas, griezāmies atpakaļ, jo ne vienam, ne otram vērot dzīvniekus nebrīvē neliekas jauka atpūta. Aprunājoties ar parka darbiniecēm, uzzināju, ka jaunais formāts ieviests, izdabājot tūristiem, kas nebija mierā, ka biļeti nopirkuši, bet zvērus var arī neieraudzīt. Cik tālu esam gatavi iet, savu iegribu, naudas un varas kāres vadīti? Nevarēju nedomāt par leģendāro Velgu Vītolu; kā jūtas viņa, ka nav spējusi pasargāt savu ģimeni? Kamēr tie, kam tiešām būtu jājūtas vainīgiem, naktīs droši vien guļ mierīgi.
Trešais pārdzīvojums – Zemgales līdzenumos plānotais vēja parks vēl neredzētā – Eifeļa torņa – augstumā un ar to saistītie meli, jo arī patiesības noklusēšana ir meli. Bet patiesība ir tāda, ka zaļā enerģija, kas ir šī projekta karogs, ir tieši tikpat zaļa kā toksiskie atkritumi. Vēja ģeneratori ne vien masveidā nogalina putnus un sīkos dzīvniekus, piemēram, vardes, bet ritmiskais troksnis, ēnu un bākuguņu mirguļošana nopietni dragā tuvumā dzīvojošo cilvēku psihisko un fizisko veselību, tas jau sen ir pierādīts. Tomēr peļņas kārajiem investoriem netrūkst atbalsta grupas, jo vieniem “vējdzirnavas tik smuki izskatās Latvijas ainavā”, otriem par patiesības slēpšanu pildās maki un konti. Bet Dons Kihots šoreiz nav viens…
Lūk, kāpēc visapkārt notiekošās politiskās sacensības atmodina kritisko domāšanu! Spiež dzirdēt vairāk, nekā izkliedz kampaņu saukļi, ieraudzīt rūpīgi noslēpto, atcerēties piemirsto, kaut vai Zolitūdes traģēdiju. Liek domāt dziļāk, nekā gribētu tie, kas atbalsta Ziloņcilvēku birzis, dzīvnieku cietumus un peļņu uz cilvēku veselības rēķina.
