Ar Rīgā ražotu bobu – olimpiskais zelts! 7
Phjončhanas olimpiskajās spēlēs ar “Bobsleja tehniskajā centrā” (“BTC”) Rīgā ražotu tehniku startē teju divdesmit ekipāžas vīriešu un sieviešu konkurencē, turklāt kanādieša Džastina Kripsa divnieks pirmo reizi ar latviešu bobu izcīnīja olimpisko godalgu – zeltu!
Soču sensācija
Latvijā bobsleja kamanas sāka būvēt līdz ar sporta veida ienākšanu Padomju Savienībā 1980. gadā, vairākas revolucionāras idejas ieviešot trenerim Rolandam Upatniekam. Viena no tām ir dzīva vēl šobrīd – kamanu aeordinamiskā forma ar “spārniem” priekšgalā.
Pēc neatkarības atgūšanas ražošanā bija atslābums, bet gadsimtu mijā Jānis Skrastiņš un Harijs Švanks, atceroties sava skolotāja Upatnieka tēzi “ar svešu bobu zeltu neizcīnīsi”, izveidoja “BTC”. Kad Skrastiņš bija Latvijas izlases galvenais treneris, mūsējie cieši turējās pie savas tehnikas, 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs Jānim Miņinam izcīnot sesto vietu divnieku un desmito četrinieku sacensībās, bet pēcāk ar vadības maiņu skatieni atkal pavērsās ārzemju virzienā.
“BTC” bobsleja pasauli pārsteidza pirms četriem gadiem Soču olimpiskajās spēlēs, kad beļģietes Elfjes Viljamsas ekipāža ar latviešu tehniku izcīnīja sesto vietu. “Startā viņas bija pussekundi lēnākas, bet bobs lidoja. Visi sāka skatīties,” atminas Harijs Švanks. “Līdz tam latvieši nebrauca ar mūsu bobiem, un es to saprotu, jo vāciešiem bija labāki. Bet pēc Sočiem Melbārdis paņēma un nākamajā sezonā uzvarēja Pasaules kausa kopvērtējumā. Visiem, kas ņēma, bija rezultāti.” Rindā sastājās arī kanādieši, korejieši, slovāki, čehi, rumāņi, Monako, virkne dāmu ekipāžu.
Šosezon ar “BTC” bobiem Pasaules kausu divniekos ieguva kanādietis Džastins Krips, sievietēm – amerikāniete Kailija Hamfrīsa. Kopā Phjončhanā vīriešu un sieviešu konkurencē ir teju 20 Latvijā ražotas divnieku kamanas un vienas četrinieku – pavisam jaunas, ko šogad iegādājās Čehijas komanda. No mūsu pilotiem ar savējo ražojumu startēja Oskara Ķibermaņa divnieks.
Aizvadītajā olimpiskajā ciklā trīs dažādi piloti (Melbārdis, Krips, korejietis Vons) triumfēja Pasaules kausa kopvērtējumā ar “BTC” divnieku kamanām, un vēl divreiz bija trešā vieta (Vons un Uģis Žaļims). Latviešu bobus gribējuši arī vācieši Maksimiliāns Arnts un Johannes Lohners, taču viņu federācija sadarbībai uzlikusi veto. Švanks gan sev spalvas nespodrina: “Visi bobi ir puslīdz vienādi – mums, amerikāņiem, vāciešiem. Paši domājam, ka mūsu ražojumiem viena no priekšrocībām ir aerodinamika, otra – priekšējā piekare, kas ir principiāli atšķirīga no standartiem.” Šobrīd tiek plānots nākamais modelis, jo uz veciem lauriem gulēt nedrīkst. Vai tas būs tikpat labs, garantijas nav, jo bobu būve nav aritmētika, kur 2+2 ir četri, norāda Švanks, kurš PSRS laikā VEF rūpnīcā vadīja mašīnu remonta cehu un tajā tika organizēta bobsleja kamanu būvniecība.
Svarīgākais – zināšanas
Pasaules līmeņa tehnika top pavisam necilā aptuveni 200 kvadrātmetru lielā darbnīcā Pārdaugavā, pārsvarā strādājot ar vienkāršiem un jau daudzus gadus izmantotiem darba galdiem. Reiz esot bijis iebraucis vāciešu bobu ražotāju “FES” direktors un saķēris galvu, ka šādos apstākļos rodas īstas pērles. Arī korejieši un japāņi staigājuši pavērtām mutēm. “Kamanu būvētājiem jābūt dziļām bobsleja zināšanām, sapratnei, kā bobs iet, kāpēc iet un kāpēc nē,” Jānis Skrastiņš spriež, ka primārā nozīme ir profesionalitātei un pieredzei, sekundāra – jaunākajām tehnoloģijām.
Vienīgā modernā aparatūra te ir slieču ražošanai. Arī tās no latviešiem pērk ārzemnieki, ieskaitot kanādiešus, kuru ātruma tendences daudzus pārsteigušas. Tiesa, tas acīmredzot vairāk ir stāsts par slieču apstrādi, kur katrai lielvalstij savi noslēpumi. Karkasu “BTC” piegādājot laivu ražotāji no Talsiem.
Skrastiņš skaidro, ka bobsleja pasaulē darbojas savi tirgus likumi: “Brīvi nopērkami tikai “Wallner” un “BTC” bobi. “FES” taisa vāciešiem, amerikāņiem ir BMW, šveiciešiem savējie. Mēs cenas ziņā esam vispievilcīgākie, komandas mūsu ražojumu var atļauties. Cenšamies cenu salikt kopā ar kvalitāti un visu izdarīt pēc iespējas labāk. Viegli neiet, nav mums tādas rūpniecības, tas ir roku darbs. Sacensība notiek visās līnijās, arī kamanu ražotāju vidū. Mūsu mērķis ir izcīnīt olimpisko medaļu.” “BTC” strādā septiņi cilvēki, ieskaitot grāmatvedi, nosmejas Švanks. Gadā tiek sataisītas astoņi līdz desmit bobi, saspringtākais darba laiks ir vasara. Kamanu cenu Jānis Skrastiņš neatklāj.
“BTC” galvenā rūpala ir divnieki. Taisa arī četriniekus, taču ar tiem ir sarežģītāk, jo Siguldā nevar notestēt un nav arī savas komandas, kas to darītu. Latvijas izlase? “Tad mums vajadzētu strādāt tikai viņiem, jādzīvo no dotācijām, bet federācija to nevar atļauties. Mums ir tikai komerciālie pamati,” atzīst Jānis Skrastiņš, piebilstot, ka savējie vairāk tomēr uzticas ārzemniekiem. Tiesa, katram no četriem Latvijas bobsleja pilotiem šobrīd ir pa vienām BTC divnieku kamanām.
“BTC” izgatavo arī monobobus, ar kuriem lielākoties brauc invalīdi. 2022. gadā viņi debitēs Paralimpiskajās spēlēs un, ja šobrīd vēl sportistiem kamanas nodrošina Starptautiskā bobsleja un skeletona federācija, tad drīz vien lielvalstis pašas pirks saviem sportistiem tehniku. Pavērsies jaunas sadarbības iespējas.
Phjončhanā Skrastiņš konsultē Beļģijas dāmu izlasi. Vēl pirms vīru divnieku mačiem pieredzējušais speciālists atzina, ka šoreiz izteikt prognozes esot īpaši nepateicīga nodarbe: “Viss var notikt, trase jauna. Daudz noteiks sportiskais princips – kam būs labāka braukšana un starts. Latvijas ekipāžām šosezon gāja kā pa celmiem, sākumā starta ieskrējiens nebija tik labs, traumas, bet šobrīd puiši ir labā kondīcijā un varēs cīnīties par medaļām. Latvijas ekipāžas droši vien būs konkurētspējīgākas četriniekos, kur vācieši sezonas laikā bija pārliecinoši līderi, bet olimpiskās spēles ir cits stāsts, priekšrocības nevienam nav. Svarīgi, kam rokas netrīcēs, psiholoģiskā noturība. Visu uzmanības lokā ir Oskars Melbārdis, bet arī Oskars Ķibermanis ir turpat blakus.” Dāmas sacensības sāka otrdien un Beļģijas bobslejistēm labs rezultāts būšot iekļūšana desmitniekā.
