Vienīgajā kemphila ciematā Latvijā Arnis un Ieva Zundas jauniešiem sniedz māju izjūtu 0
“Tev rokas nosals, uzvelc cimdus!” saka Kārlis – viens no pirmajiem, kuru sastopu, viesojoties “Rožkalnos”, Latvijā vienīgajā kemphila ciematā, kas atrodas Burtnieku novada Rencēnu pagastā.
Viņš ir šīs kopienas iemītnieks – viens no jauniešiem ar īpašām vajadzībām, kurš šajā vietā ir nevis apgrūtinājums vai bezpersonisks ieraksts kādā atskaites ailē, bet pilntiesīgs tās loceklis ar saviem pienākumiem un tiesībām. Pašlaik atbildīgs par mājputniem, tā viņš pastāsta.
Darbs bioloģiskajā saimniecībā un papīra darbnīcā, kopīgas maltītes, atpūta un arī gara izkopšana “Rožkalnos” rit pēc rūpīgi pārdomātas un gadu gaitā izveidotas sistēmas, ko drīzāk gan var dēvēt par dzīvesveidu. Desmit gadus šo kopienu vada Arnis un Ieva Zundas.
“Zundu ģimenes mīlestība ir neizsmeļama, un viņu ieguldītais darbs ir apbrīnojams un atdarināšanas cienīgs, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām varētu dzīvot ģimeniskā, sakoptā un drošā vidē. Pateicoties viņiem, sabiedrībā ir mazāk nelaimīgu, vientuļu un nevienam nevajadzīgu cilvēku.
Ieva un Arnis Zundas atzinību pelnījuši par to, ka, ziedojoties un pakārtojot savu dzīves ritmu citiem, raduši piepildījumu savai dzīvei un pierādījuši, ka galvenais nav uzvarēt pašam, daudz svarīgāk ir palīdzēt uzvarēt otram, arī tad, ja nākas novirzīties no ierastā ceļa virziena,” rakstīts vēstulē, ar kuru Zundas pieteikti “Latvijas lepnuma” balvai.
Kā paplašināta ģimene
Ciemats dibināts 1999. gadā un ir daļa no visu pasauli aptverošas kustības, kuras darbības principi balstās Rūdolfa Šteinera (1861–1925) izveidotās antropozofijas idejās. Pasaulē ir vairāk nekā 100 kemphila centru, kas darbojas pēc līdzīgiem principiem – Eiropā pat 20 valstīs, vēl Amerikā un Kanādā, Āfrikā un Indijā. Pirmo lauku saimniecību, kur pagājušā gadsimta vidū aizsākās šis humānais darbs, sauca “Camphill”, tāpēc kustībai dots šāds vārds.
Ievai Zundai antropozofijas idejas nav svešas – pirms darba “Rožkalnos” viņa ilgus gadus bijusi valdorfpedagoģe. Arī šis pedagoģijas virziens ir cieši saistīts ar Šteinera uzskatiem par dzīvi, kas visās jomās piepildīta ar garīgu saturu – cilvēks ir ne vien fiziska, dabai tuva, bet arī garīga būtne.
Tāpēc “Rožkalnos” ne vien kopā strādā, ēd un atpūšas, bet arī kopj noteiktus rituālus, muzicē, iestudē izrādes. Uz 20 gadu jubileju šopavasar tapa Gētes pasakas “Zaļā čūska un brīnumskaistā lilija” iestudējums – simbolu pilns stāsts par pašaizliedzību un mīlestību. Piedalījās visi jaunieši, muzikālo pavadījumu sacerēja Arnis Zunda, agrākais pankroka grupas “Zig Zag” taustiņnieks, vēl senāk – obojists. Ieva Zunda pastāsta – skatītāji Rencēnos no aizkustinājuma slaucījuši asaras!
Pašlaik tiek meklēta iespēja izrādi atvest arī skatītājiem Rīgā. Tas varētu būt veids, kā popularizēt kustību un iegūt līdzekļus vēl vienas ģimenes mājas celtniecībai. Tagad “Rožkalnos” tādas ir divas – vienā mīt Zundu ģimene ar diviem saviem dēliem un kopā ar pieciem jauniešiem, otrā – cita līdzīgi “paplašināta” ģimene.
“Rožkalnos” ir arī daži algoti strādnieki (bet darba roku patlaban trūkst!), kā arī regulāri ierodas brīvprātīgie darbinieki – gan no citām Latvijas vietām, gan citām valstīm. Par viesiem un brīvprātīgajiem te vienmēr priecājas – iemītniekiem tā ir socializēšanās iespēja, veids, kā iepazīt citu valstu kultūru, iemācīties valodu. “Visi jaunieši prot ne vien latviski, bet arī angliski,” dižojas Ieva.
No nezinīšiem par pieredzējušiem biozemniekiem
Vienu pēc otras viņa izrāda “Rožkalnu” ēkas. Kūtī mīt govis, aitas un ēzelītis, atsevišķā telpā – mājputni, būrīšos – truši. Šķūnis pilns ar siena ruļļiem – lopbarībai. Turpat stāv arī divi traktori. Laukus kopj pēc bioloģiskās lauksaimniecības principiem, saimniecība ir attiecīgi sertificēta. Lieto arī biodinamiskās metodes, taču šī sertifikāta iegūšanai pagaidām trūkst līdzekļu, arī pats process ir ļoti sarežģīts, stāsta Ieva.
Citā ēkā atrodas piena saimniecība – te krejo pienu un kuļ sviestu. Arnis savām rokām izgatavo svaigos sierus, bet īpašā telpā uz plauktiem atpūšas gatavināties nolikti cietie sieri. Grūti noticēt, ka, savulaik ierodoties “Rožkalnos”, ne Ieva, ne Arnis nekādus lauku darbus nav pratuši.
Nu viņi par tiem stāsta kā par pašsaprotamu savas ikdienas daļu. Lepojas, ka pašu sarūpētos labumus ne vien ceļ savā galdā, bet arī pārdod. Neslēpj sašutumu par zemniekiem, kuri saimnieko ar intensīvām, dabai nedraudzīgām metodēm – tās ir krasā pretrunā ne vien ar kemphila idejām, bet arī ar Zundu pārliecību, ka no dabas nedrīkst tikai ņemt, tai arī jādod.
Citā ēkā – grāfa Cincendorfa vārdā nosauktajā namā – atrodas papīra darbnīca. Te “Rožkalnos” mītošie jaunieši ar īpašām vajadzībām ik gadu izgatavo 14 000 burtnīcas Valdorfskolu audzēkņiem ne vien Latvijā, bet arī Skandināvijā. No atgriezumiem top piezīmju blociņi, pīti groziņi. Nekas nedrīkst iet zudībā – arī tas ir viens no “Rožkalnu” darbības principiem.
Cincendorfa nama otrajā stāvā ir plaša zāle, kura izrotāta gaidāmajiem Ziemassvētkiem par godu un kur nupat ar īpašu gaismas ienešanas rituālu nosvinēta Pirmā Advente. “Te ir fantastiska akustika – te mēs dziedam, rādām izrādes, uzņemam viesus. Īsta kultūras telpa,” paskaidro Ieva.
Visbeidzot dodamies uz ģimenes māju. Tā uzcelta, sarīkojot talku, no salmiem un malkas pagalēm. Iekšā ir silti un mājīgi. Ar zvana skaņu visi tiek aicināti pusdienās. Pamazām sarodas vairāki jaunieši. Visi kopā sasēžamies ap galdu. Tiek noskaitīti rituāli ievadvārdi, un tad, vienam otru apkalpojot un sarunājoties, palēnām pusdienojam.
Bezrūpībai nav vietas
Gaisotne “Rožkalnos” šķiet idilliska – ritmiska, nesteidzīga dzīve sirsnības pilnā vidē, kurā viss tiek darīts mērķtiecīgi un jēgpilni, ar cieņu pret katru iesaistīto, savstarpēji sadarbojoties un palīdzot. Integrācijas paraugs!
Pārdomātā sistēma gan piešķir ikdienai ritmu, ietvaru, tomēr “Rožkalni” nav no pasaules izolēta laimes sala – gan Arnis, gan Ieva neslēpj, ka šādai dzīvei nav nekāda sakara ar bezrūpību. Ikdiena kopā ar cilvēkiem ar īpašajām vajadzībām prasa garīgo spēku patēriņu – jāstrādā ar sevi, lai pieņemtu, izprastu.
“Ar to mēs atšķiramies no kristietības, ka skatāmies uz cilvēku kā uz garīgu būtni, kas nāk uz Zemes ar savu iepriekšējo dzīvju pieredzi, nevis kā balta lapa,” saka Ieva. “Tad to bildi redz citādi. Kad skatos uz cilvēku ar īpašām vajadzībām, saprotu, ka aiz tā ir vēl kaut kas. Tas nav skatiens, kurā nebūtu intelekta. Ir mirkļi, kad to izdodas notvert. Tad ar šo cilvēku veidojas pilnīgi citāda saskarsme. Esam kā līdzīgs ar līdzīgu. Viņš nav apkopjams, aprūpējams! Reizēm es esmu vairāk aprūpējama!”
“Rožkalnu” vadītāja nenoliedz, ka mēdz justies nogurusi – jo īpaši tagad, kad trūkst strādnieku. Viņa arī ne reizi vien sev jautājusi, vai, pirms 10 gadiem kopā ar diviem jaunākajiem bērniem (Zundām to pavisam ir pieci) pārceļoties no Ogres uz Rencēniem, atvasēm ir ko devusi vai atņēmusi. Tomēr šķiet, ka šādā vidē bērni uzaug iecietīgāki, uzmanīgāki pret citiem.
Ir arī gluži sadzīviskas rūpes un raizes. Teiksim, traktoram saplīst riepa – vajag jaunu, bet tā maksā 500 eiro. “Nē, 600 eiro,” sievu izlabo Arnis. Tamlīdzīgi neplānoti izdevumi ir slogs kopienas budžetam, ko veido gan ieņēmumi no pārdotajiem lauku labumiem, gan citu valstu finansiāls atbalsts, gan Lauku atbalsta dienesta maksājumi, gan jauniešu pensijas.
Samērā stabils, tomēr neliels naudas daudzums. Reizēm tiek saņemtas arī dāvanas un ziedojumi, piemēram, kāda kopiena Zviedrijā sametusi naudiņu, lai jaunieši varētu apmeklēt baseinu. Taču Arnis teicas šeit, “Rožkalnos”, ieguvis citādu skatījumu uz vērtībām – nauda, manta te nav tas, ap ko viss griežas, bet gan attiecības un cilvēcība.
“Paviesojoties “Rožkalnu” mājās, pārliecināmies par Kārļa Skalbes atziņu patiesumu, ka patiesi bagāts ir nevis tas, kam daudz pieder, bet tas, kam vienmēr ir ko dot. Ja tev kabatā nav ne graša, iespējams, azotē aizķēries kāds nieks – pēdējais rudens ābols, draudzīgs smaids, varbūt glāsts,” pauž pieteikuma vēstules autore Tamāra Pīgozne.
