“Pie mikrofona Gunārs Jākobsons.” Leģendārajam sporta žurnālistam šodien 85. dzimšanas diena 3
Māra Lapsa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jau sešdesmit sešus gadus Latvijas Radio ēterā ir bijusi dzirdama frāze “pie mikrofona Gunārs Jākobsons”. Leģendārā sporta žurnālista un komentētāja balsi labi iepazinuši ne vien hokeja un futbola fani, bet arī savulaik populāro radioraidījumu “Mikrofons” un “Dzirkstele” klausītāji, tāpat tie, kas bija iecienījuši raidlugas un vakara pasaciņas.
Gunāra Jākobsona talants ir izpaudies dažādās radio un televīzijas žurnālistikas jomās. 1. novembrī Latvijas Radio svinēja savu 95. pastāvēšanas gadu, bet radio leģendai Gunāram Jākobsonam 12. novembrī – 85. dzimšanas diena. Sveicam!
“Ja es varētu Radiofonā komentēt sporta sacensības, es par to neprasītu nevienu rubli,” šādus vārdus savam bērnības draugam Imantam Šleiteram Svitenes upītes krastā dzimtajā Jaunsvirlaukā pirms vairākiem gadu desmitiem teicis Gunārs Jākobsons.
Tagad šī apsolījuma vieta tiks uzņemta dokumentālajā filmā “Pie mikrofona Gunārs Jākobsons”, ko veido režisore Ināra Kolmane.
Bet līdz sapņa piepildījumam Gunāra ceļš metis lokus – gan kādu laiku strādājis fiziski smagu darbu, gan stājies un arī studējis vairākās augstskolās. Pēc vidusskolas beigšanas bijis krāvējs Rīgas piena kombinātā – ar smago mašīnu braucis pa Latviju un lādējis kravas kastē piena kannas, lai vestu uz kombinātu.
Tad kādu laiku pamācījies Latvijas Fiziskās kultūras institūtā (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija), taču vēlme studēt jurisprudenci izrādījusies stiprāka.
“Kopš bērna kājas man bijusi vēlme aizstāvēt cilvēkus, būt par advokātu. Taču vecāki, īpaši mamma, man neļāva stāties juristos, jo uzskatīja, ka tā ir politiska lieta, tāpēc var būt ziepes. Viņai šajā ziņā bija liela dzīves pieredze.
Būdams paklausīgs dēls, ņēmu vērā mammas aizliegumu un mēģināju iestāties mežsaimniekos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad Latvijas Lauksaimniecības universitāte. – M. L.). Netiku. Pēc gada, mātei nezinot, tomēr iestājos juristos un arī pabeidzu ar teicamām sekmēm.
Taču, vecākiem par prieku, nevienu dienu neesmu strādājis par juristu. Studiju gados paralēli mācībām klātienē sāku strādāt Latvijas Radio par diktoru. Šī mīlestība izkonkurēja jurisprudenci.”
Īsti nezinādams ne to, kur atrodas Latvijas Radio, ne arī to, kas jādara diktoram, aizsūtījis pieteikumu izsludinātajam diktoru konkursam.
“Ienākot radiomājā, pamanīju, ka pustumsiņā stāv kāds cilvēks. Būdams apjucis, viņam pajautāju, kur notiek diktoru konkurss. Kad izdzirdu atbildi, atpazinu leģendārā Borisa Podnieka labi nostādīto balsi. Tajā brīdī mani pārņēma panika: “Ko es te meklēju?!” Absolūti bez kādām ilūzijām un cerībām piedalījos konkursā, kur uz vienu diktora štata vietu startēja vairāk nekā simt pretendentu.”
Gunārs iekļuvis labāko sešniekā, kam pirms izšķirošās konkursa kārtas tika ierādītas diktora profesijas pamatprasmes. “Mani mācīja Boriss Podnieks, kuru uzskatu par savu lielāko skolotāju un otro tēvu. Viņš bija izcila personība un augstas raudzes diktors – tādu balsi kā Borisam Podniekam pat ar uguni nevar sameklēt!”
Taču konkurss Gunāram beidzās neveiksmīgi – palika otrajā vietā aiz Jāņa Ābola. “Atzina, ka mana balss ir par zēnišķu šim darbam,” atceras pieredzējušais diktors un sporta žurnālists.
“Man piedāvāja pastrādāt Mežaparkā Kultūras un atpūtas parka radiomezglā – brīvajos brīžos mēģināju veidot reportāžas. Skatījos apkārt un stāstīju, ko redzu, – kā cilvēki iet uz Zoodārzu, kā sieviete izved pastaigā sunīti, kā garām aizbrauc tramvajs. Šādi darbināju gan iztēli, gan trenēju runu, gan iemanījos runāt ātri un arī mainīt runas tempu no ātra uz lēnu.
Faktiski es biju pirmais dīdžejs Latvijā, jo gan ziņoju, kas notiek Mežaparkā, gan spēlēju plates un magnetofona lentes. Tur strādājot, ne vien uztrenēju komentētāja prasmes, bet arī mācījos, lai iestātos Juridiskajā fakultātē. Visus sešus iestājeksāmenus nokārtoju uz teicami. Ja nebūtu iekļuvis augstskolā, dienests padomju armijā bija garantēts. Es to nekāroju. Taču ne mirkli neesmu nožēlojis, ka beidzu Juridisko fakultāti.”
Gunāra Jākobsona balss Latvijas Radio ēterā pirmoreiz izskanēja 1954. gada 4. jūlijā – tas bija sižets par Engures kolhoza sporta spēlēm. Pāris gadu vēlāk jaunais censonis piepildīja savu puikas gadu sapni – kļuva par Latvijas Radio diktoru. “Jānis Ābols sāka strādāt redakcijā, un man piedāvāja stāties viņa vietā.”
Zēnišķā balss nobriest
Diktora profesiju augstskolā nevar apgūt, prasme vairojas, vērojot, kā strādā kolēģi, ieklausoties viņu padomos.
“Daudz vērtīga man iemācīja Radio galvenais režisors Osvalds Krēsliņš – cepuri nost viņa priekšā! Arī vecākie kolēģi neturēja sveci zem pūra,” ar pateicību atceras Gunārs Jākobsons un izstāsta kādu gadījumu no savas radio diktora pieredzes.
“Viena no manām pirmajām lielgabarīta runām bija atreferēt kāda valstsvīra uzstāšanos partijas kongresā. Un tā nebija vienas A4 lapas apjomā, bet palagi, kā mēs teicām. Es, iesācējs radio diktora amatā, šo tekstu lasīju uz maiņām ar pieredzējušo diktoru Severīnu Vilsonu.
Lai ātrāk visu nolasītu, kā arī balstoties uz savu sporta komentētāja pieredzi, biju uzņēmis pārāk strauju tempu. Lai mani piebremzētu, vecākais kolēģis kādā pauzē kodolīgi noteica: “Šis nav sports, bet kaut kas cits. Padomā par to!” Jutos, kā ar aukstu ūdeni apliets, taču turpinot oficiozo tekstu, lasīju tam piemērotā tempā.”
Kad Gunārs Jākobsons uzsāka radio diktora gaitas, viņa kolēģi bija Lauma Amatniece, Vilma Cīrule, Dzidra Liepiņa, Ausma Indriksone, Alberts Liepa, Tālivaldis Sīlis un Severīns Vilsons.
“Bijām tāds dubultkvartets, no kura šaipusē esmu palicis viens pats.”
Otrās mājas
Paralēli radio diktora darbam, vēlāk – arī redakcijas galvenā redaktora pienākumiem Gunārs Jākobsons vairāk nekā piecdesmit gadus ir komentējis sporta spēles.
Pirmos 25 gadus futbola un hokeja spēlēs Daugavas stadionā tas noticis visai spartiskos apstākļos – lai varētu redzēt, kas risinās uz sporta laukuma, komentētāja telpas logu vajadzēja plaši atvērt arī bargā salā.
“Tolaik ziemas bija kā ziemas un vasaras kā vasaras. Vasarā plus 30 grādu karstumu vēl varēja pieciest, bet ziemā, termometra stabiņam noslīdot līdz 25 grādu vai pat zemākai atzīmei, bija pagrūti strādāt. Bet, ja es gadsimta ceturksni to spēju izturēt, tad jau nemaz tik traki nebija,” secina Gunārs Jākobsons.
Kad hokejs pārcēlās uz Sporta pili, nākamos 25 gadus ledus sporta sacensības komentējis tur.
“Gan Daugavas stadionu, gan Sporta pili es uzskatīju un joprojām uzskatu par savām otrajām mājām,” neslēpj pieredzējušais sporta žurnālists.
Visus šos piecdesmit gadus komentējis arī futbola spēles, jo tas ir sporta veids, kuram pieder Gunāra Jākobsona sirds. Tiesa, pasaules čempionātos futbolā gan neesot laimējies piedalīties, vien reizi varējis vērot un komentēt Latvijas futbolistu startu Eiropas čempionāta finālturnīrā.
“Kas jāprot labam sporta komentētājam? Izteikties pareizā latviešu valodā, precīzi paust savu domu, kā arī jābūt labai dikcijai. Ja nav runas dāvanu, par komentētāja darbu jāaizmirst. Lai gan… var jau šīs prasmes uztrenēt. Protams, jābūt pamatīgām zināšanām par sporta veidu, kuru komentē,” uzskaita Gunārs Jākobsons.
Pieredzējušais sporta žurnālists uzsver, ka nevar salīdzināt to tehnisko nodrošinājumu, kāds bijis tolaik, kad viņš sāka strādāt Radio, ar to, kā studijas aprīkotas šodien.
“Tas ir kā diena pret nakti! Kad jaunībā braucu veidot sporta reportāžas, sagrabējušais Radio autobuss bija piekrauts ar vadu un kabeļu kūļiem, kas nepieciešami darbam!”
Par jauno žurnālistu paaudzi Gunārs saka – viņi ir daudz erudītāki, nekā bija vecākie kolēģi, kad ienāca Radio.
“Jaunajiem ir labas svešvalodu zināšanas, arī plašāks redzējums uz pasaulē notiekošo, ko sniedz globālais tīmeklis un mūsdienu tehnoloģijas. Gan Radio, gan Televīzijā spēcīgu un spējīgu žurnālistu netrūkst!”
Trīspadsmit olimpiskās spēles
“Es biju nostrādājis 20 gadus, kad tiku uz pirmajām olimpiskajām spēlēm savā mūžā. Tā bija ziemas olimpiāde Saporo, Japānā,” atceras pieredzējušais žurnālists, kura kontā ir 13 olimpiskās spēles un aptuveni 30 pasaules čempionāti hokejā, kuros veicis sporta komentētāja darbu.
“Ne reizi vien esmu teicis, ka reportieri tāpat kā suni baro kājas. Olimpiskajās spēlēs, it sevišķi pirmajās, no kurām sūtīju reportāžas uz Radio, jutos kā mežā. Tik milzīgs mērogs, tik blīvs pasākumu grafiks, bet sporta halles tālu viena no otras. Vajadzīgs pamatīgs fiziskais rūdījums, lai to izturētu, un arī noturība pret stresu.”
Jā, olimpisko spēļu gaisotni, atrodoties notikuma vietā, var sajust, tas ir viens no cilvēces grandiozākajiem pasākumiem, kam nav nekā līdzvērtīga, uzsver Gunārs, taču sportistu startiem un viņu emocijām daudz labāk iespējams izsekot, šīs spēles skatoties mājās, sēžot uz dīvāna pretim televizoram.
“Mans draugs Valdis Veinbergs, kurš bija liels sporta fans un eksperts, olimpisko spēļu laikā ņēma atvaļinājumu, lai varētu pielipt televizora ekrānam. Viņš par olimpiskajām spēlēm zināja daudz vairāk nekā es, kas tās varēja vērot klātienē.”
Kā vienu no spilgtākajiem mirkļiem šajā pasaules spēcīgāko sportistu forumā Gunārs Jākobsons min sprintera Useina Bolta uzvaru 100 metru un 200 metru sprintā Pekinas olimpiskajās spēlēs. Pasaules ātrāko sportistu skrējienu esot komentējis kopā ar Radio kolēģi Initu Kresu.
“Savukārt no pirmajām olimpiskajām spēlēm Saporo man palicis atmiņā holandiešu ātrslidotājs Ards Šenks, kurš izcili nostartēja. Protams, liels saviļņojums bijis arī par visiem mūsu olimpiešu veiksmīgajiem startiem. Redzēju, kā Jānis Lūsis met šķēpu Minhenes olimpiskajās spēlēs, kā vingrotājs Igors Vihrovs izcīna zelta medaļu, bet džudists Vsevolods Zeļonijs bronzas medaļu Sidnejas olimpiādē.”
Gunārs bijis aculiecinieks arī traģiskiem notikumiem olimpiskajos forumos – atradies vien 300 metru no vietas, kur teroristu uzbrukuma laikā tika nošauti 11 Izraēlas olimpiskās izlases sportisti. Arī Atlantas olimpisko spēļu laikā sportisko gaisotni apēnojis terorakts.
“Tagad olimpiskās spēles tika pārceltas Covid-19 pandēmijas dēļ. Ceru, ka tas nenodarīs kaitējumu olimpiskajai kustībai – tā neapsīks…”
Ziedu laiki
Redakcijas vadītāja darbs, sporta spēļu komentēšana, televīzijas ieraksti, pasākumu vadīšana, publikāciju gatavošana drukātajiem preses izdevumiem un vēl citi pienākumi bija Gunāra Jākobsona ikdiena.
Kad jautāju, vai viņš sevi uzskata par darbaholiķi, atbilde ir – nē.
“Bet, ja esmu kaut ko apsolījis, uzticēto cenšos paveikt maksimāli labi. Būdams ar saknēm Latvijas laukos, biju iemācīts, ka bez darba nekas nenotiek – ja nebūs sagādāts siens, gotiņai nebūs ko ēst, vai – atstājot kartupeļus nenoraktus, pašiem nebūs ko celt galdā. Tas pamatīgums man nāk no dzimtās Zemgales. Vecāki nekad nav bijuši turīgi, taču nabadzīgi arī ne, viss ir panākts sūrā darbā, dažkārt spītējot likteņa triecieniem. Tas norūda raksturu.”
Gunāra Jākobsona CV ierakstītais liecina, ka viņam savulaik uzticēts vadīt arī vairākas redakcijas. Vispirms Latvijas Radio ziņu nodaļu, kur bija galvenā redaktora vietnieks, tad ilgus gadus vadīja Literāri dramatisko, mākslas, bērnu, skolēnu un jaunatnes radioraidījumu redakciju, piecus gadus bijis arī Latvija Radio un televīzijas apvienotās sporta redakcijas galvenais redaktors.
“Nezinu, vai tos gluži var dēvēt par maniem ziedu laikiem, bet man liels gandarījums ir par paveikto, kad vadīju Literāri dramatisko, mākslas, bērnu, skolēnu un jaunatnes radioraidījumu redakciju, vēlāk – Kultūrizglītojošo raidījumu galveno redakciju. Tajā strādāja tik daudz izcilu personību un bija žanriski tik daudzveidīgi raidījumi!”
Tie vidējās un vecākās paaudzes radioklausītāji, kam sports bija vienaldzīgs, Gunāra Jākobsona balsi iepazina, klausoties savulaik populāro radioraidījumu “Mikrofons”.
Aptuveni piecpadsmit gadus viņš šo raidījumu vadīja kopā ar diktori Ausmu Indriksoni. Neaizmirstams notikums bija arī “Mikrofona” dziesmu aptaujas gada noslēguma koncerts.
To redzēt klātienē izdevās tikai dažiem tūkstošiem – cik nu ļāva sporta halles, teātru, filharmonijas vai kultūras nama zāles ietilpība, taču, tuvojoties gadumijai, tālrādē varēja noskatīties ikviens, kas vēlējās. Ļoti daudzus šos koncertus vadījis pārī ar Radio kolēģēm – Ausmu Indriksoni un vēlāk Liu Guļevsku.
Pirms kāda laika par godu Gunāra Jākobsona iedibinātās “Mikrofona aptaujas” piecdesmitgadei notika vairāki koncerti, bet šā gada 29. un 30. decembrī ieplānoti “Mikrofona” Jaungada koncerti jaunajā kultūras centrā “Ulbrokas pērle”. Tos tāpat kā senās dienās vadīs Gunārs Jākobsons un Lia Guļevska. “Interese par šiem pasākumiem joprojām ir liela – pirms pāris gadiem uz koncertiem Ādažos atnāca ap desmit tūkstošiem cilvēku.”
Piedāvājums kļūt par teātra direktoru
Gunārs paralēli studijām Juridiskajā fakultātē visu laiku strādājis Latvijas Radio. Kad beidzis augstskolu, pēc jaunā speciālista bijis liels pieprasījums, jo juristu trūcis. Turklāt padomju gados darbojās sadale, kad augstskolas beidzēji tika norīkoti darbā, nevis paši izvēlējās, kur strādāt.
“Atceros, kā sadales komisijas vadītājs man teica: “Biedri Jākobson, jūs esat izteicis vēlēšanos strādāt prokuratūrā.” Man acis lielas: “Neesmu gan, taču advokatūrā labprāt strādātu.” Nu, uz tādu brīnumu es varēju necerēt. Tikai ar lielām pūlēm un pateicoties tam, ka padomju gados Radio bija pakļauts Ministru Padomei, es paliku Radio.”
Daudz nevainīgāks bija mēģinājums pierunāt Gunāru Jākobsonu kļūt par… Dailes teātra direktoru.
“Režisors Arnolds Liniņš, kurš strādāja arī Radio, mani nevis aicināja, bet gandrīz vai raušus rāva uz Dailes teātri, jo šķitu piemērots kandidāts direktora amatam. Kaut Liniņš bija neatlaidīgs, es nepiekritu. Nodomāju, ka ar administratīvajiem pienākumiem vēl tiktu galā, bet ar teātra primadonnām – ne. Mani, no citas vides nākušu, noknābātu viens un divi,” gardi nosmej pieredzējušais diktors un sporta žurnālists.
Miera osta Tūjā
Patvērumu no pilsētas dunas un kņadas Gunārs rod Vidzemes akmeņainajā jūrmalā, kur atrodas viņa lauku mājas.
“Ņemos pa dārzu, aprūpēju augļu kokus, pļauju zāli. Brīvbrīžos braucu ar divriteni, dodos garās pastaigās gar jūru, uzspēlēju novusu ar kaimiņu – pazīstamo ārstu Andri Baumani. Tiesa, šovasar izdevās uzspēlēt tikai pāris simtus partiju.”
Reizi vai pāris nedēļā Gunārs dodas uz Latvijas Radio, kur LR2 apkopo un lasa ziņas, bet pārējais laiks pieder pašam un tuvākajiem cilvēkiem.
“Kādus 35 gadus esmu saistīts ar dejošanu: vispirms uz bērnu deju kolektīvu “Zelta sietiņš” vedu meitu Gundegu, pēc tam uz mēģinājumiem “Dzintariņā” vedu vecāko mazmeitu Martu, bet tagad uz sporta dejām Skolēnu pilī vedu jaunāko mazmeitu Loti,” ar lepnumu balsī stāsta Gunārs. “Mana prioritāte vienmēr ir bijuši bērni. Man pret viņiem ir īpaša attieksme.”
Vecākā mazmeita jau savā dzīvē, bet jaunākajai vēl piepalīdzot, kad piekt-klasniecei nav kas saprotams matemātikā vai literatūrā. “Varu konsultēt arī citos mācību priekšmetos, vienīgi tamborēšanā ne.”
Kopš dēla aiziešanas mūžībā Gunārs Jākobsons vairs nesvinot savu dzimšanas dienu. Viņš arī neesot ballīšu cilvēks, labāk patīkot uzturēties šaurā draugu lokā. Taču par vārda dienas dāvanu sev gan esot parūpējies – 8. decembrī iecerēti grāmatas “Gunis” atvēršanas svētki, ko izdos grāmatu apgāds “Zvaigzne ABC”.
Vizītkarte
Gunārs Jākobsons, diktors, sporta žurnālists, radio un televīzijas komentētājs
Dzimis 1935. gada 12. novembrī.
Skolas gaitas sāka dzimtās Jaunsvirlaukas pamatskolā.
Mācības turpināja Jelgavas 1. vidusskolā.
1959. gadā absolvēja Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti.
Pirmos soļus žurnālistikā spēra, mācoties 7. klasē.
1954. gadā Latvijas Radio izskanēja pirmā sporta reportāža.
Strādājis par sporta žurnālistu 13 olimpiskajās spēlēs un 30 pasaules čempionātos hokejā.
1985. gadā piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums.
Ir Latvijas Radio dibinātāja Jāņa Lintera prēmijas laureāts.
Saņēmis Radio un televīzijas padomes trīs Gada balvas: par Mūža ieguldījumu radio, Radio zvaigne, Gada raidījums – hokejs.
Piešķirta Starptautiskās hokeja federācijas un Starptautiskās sporta žurnālistu asociācijas balva par mūža ieguldījumu pasaules hokejā.
2000. gadā par lielo ieguldījumu radiožurnālistikā saņēmis Cicerona balvu.
2010. gadā saņēmis Gada balvu par mūža ieguldījumu sportā.
2011. gadā kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, ir vēl citi apbalvojumi.
