“Lašveidīgās zivis noteikti būs krācēs!” Saruna ar Raimondu, kurš zivis Ventā ķer jau 30 gadus 5
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Klusi un mierīgi aizvadīti Ziemassvētki, ar salūtu un dziesmām sagaidīts Jaunais gads un kopā ar to pirmais janvāris, diena, kad oficiāli tiek atļauta lašu un taimiņu spiningošana Latvijas upēs. Par šo skaisto un sportisko zivju ķeršanu Ventā aicināju uz sarunu Raimondu Blumbergu, kurš ar šo zivju ķeršanu Ventā nodarbojas teju vai trīsdesmit gadu un upi pazīst labāk nekā savu kabatu.
Raimond, pastāsti, lūdzu, par pašreizējo šo zivju stāvokli upē un savu pieredzi šo graciozo zivju ķeršanā!
R. Blumbergs: Nu ko lai es tev saku, nav jau tā situācija no labākajām, pirms gadiem desmit noķert Ventā uz jūru krītošu lasi nebija nekādu problēmu, bet tagad jau var teikt, ka tas ir samērā liels izaicinājums. Es domāju, ka pie vainas varētu būt upes milzīgā aizaugšana un, protams, arī cilvēku nelikumīgās darbības, tāpēc pareizāk būs, ja es tev stāstīšu par taimiņu, kuru pagaidām Ventā netrūkst, makšķerēšanu.
Šīs sportiskās, skaistās un graciozās zivis upē no jūras ienāk rudenī, aiziet līdz savu beržu vietām un upes padziļinājumos gaida ūdens atdzišanu un ikru nobriešanu. Kad sagaidīta piemērota temperatūra, zivis nārsto, pēc nārsta pirmie atpakaļ uz jūru dodas tēviņi, mātītes paliek upē līdz aprīlim, un var teikt, ka maijā jau visas zivis ir atgriezušās jūrā.
Protams, ka ar pirmo janvāri šīs zivis tiek ķertas, tās parasti meklē upju augštecēs, netālu no to nārsta vietām, zivtiņa no ilgās uzturēšanās upē un nārsta ir samērā nogurusi, bet, kā mēdz teikt, taimiņš arī Āfrikā ir taimiņš. Pavisam savādāks un daudz interesantāks ir brīdis, kad martā, aprīlī upē ienāk spēcīgi, izsalkuši svaigie, tautā dēvēti par spožajiem, tos tad arī mēs ķeram, un to ķeršana sagādā milzīgu baudu, jo zivs ir spēcīga un ļoti sportiska ar augstvērtīgām kulinārajām īpašībām. Es uzskatu, ka nevar atlaist pilnīgi visas zivis, kāda jāatstāj maizītēm, lai mielojoties vēlreiz pārdzīvotu tās noķeršanas brīdi.
Kāds spinings un māneklis nepieciešams, lai tiktu pie kārotā loma?
Lai veiksmīgi ķertu šīs spēcīgās, skaistās un graciozās zivis, uzskatu, ka jāizvēlas spinings ne īsāks par 2,7 metriem ar testu līdz 24 gramiem laba spole, uz kuras uztīta pītā aukla, kuras celtspēja pēc japāņu klasifikācijas ir 1 vai 1.2. Pats lietoju “Daiwa” kātu, kura garums virs trīs metriem, garos kātus iesaku tāpēc, ka ar tiem var veikt tālus metienus un ilgāku laiku noturēt mānekli perspektīvajā zonā.
Kas attiecas uz mānekļiem, tad varu teikt, ka es esmu absolūts šūpiņu fans un, var jau būt tāpēc, ka es tiem ticu, uz šūpiņiem esmu noķēris ļoti daudz zivju, pamatā izmantoju 12, 14, 16 un 18 gramus smagus šūpiņus. Ir jau man arī daudz un dažādi vobleri, esmu noķēris arī ar tiem, kā ejošākos varu minēt 70–90 mm garos “Crack Jack”, “Khamsin”, “Timon”, “Cherry Blad” ar iegrimi 70–150 cm, ir ķerts arī ar lietuviešu “Vivingru”. Protams, ka dažādos dziļumos jālieto dažādi vobleri, seklajiem vobleriem būs mazāka mēlīte, dziļākiem lielāka.
Varu atklāt nelielu noslēpumu – lai māneklis ilgāk uzturētos upē un straume to nenestu pārāk strauji pie krasta, pretēji straumes virzienam, nedaudz (2–3 mm) jāpaloka cilpiņa uz voblera mēlītes, pie kuras mēs sprādzējam karabīnīti. Vēl gribu pie vobleriem pieminēt “Kosadaku”, kura ir dārgo Japānas vobleru interpretācija (ne kopija), labi strādājoša interpretācija, bet par trīs reizes zemāku cenu. Tieši tāpat es gribu pieminēt “ProX” šūpiņus, kuri ir dārgo Japānas šūpiņu labi strādājošas interpretācijas.
Vai vari pastāstīt par potenciālajām vietām upē, kurās var meklēt lašveidīgās zivis?
Tās noteikti būs vietas upē, kurās būs augsts skābekļa līmenis, un tā tas noteikti ir krācēs, upes vidū būs kāds padziļinājums, kurā noteikti uzturēsies kāds spožais, tāpat krāču beigās būs straumes izskalots dziļums. Pie krācēm parasti uzturēsies spēcīgās, tātad svaigās zivis. Vēl pie ļoti perspektīvām zivju uzturēšanās vietām var minēt salas, straumei sadaloties, tā kļūst straujāka, bet pie salas no straumes puses veidojas atstraumes, upes sašaurinājumi, kuros arī veidojas stiprāka straume un straumes izeja no līkumiem.
Kas vēl jāņem vērā, copējot taimiņu un lasi?
Taimiņam un lasim ir ļoti specifiska cope – pirmais ir uzsitiens pa mānekli, un šajā brīdī jātur sevi rokās, nedrīkst uzreiz piecirst, īstais ņēmiens, kura laikā būs jāpiecērt, sekos pēc 1–3 sekundēm. Zivs ir pieķērusies, ko tālāk? Tālāk vēsu prātu un mieru, vislielākais ienaidnieks šādos brīžos ir steiga. Ja jūs jūtat, ka zivs ir liela un spēcīga un tā iet prom pa straumi, nevajadzētu stāvēt kā aunam, bet sekot zivij, ietinot lieko auklu, laikā, kad zivs pret straumi nāk pie jums, kāts jātur maksimāli tuvu ūdenim vai kāta gals pat jābāž ūdenī, ja jūs jūtat, ka aukla iet uz augšu un tūlīt sekos lēciens, tas palīdzēs slāpēt lēcienu un neļaus zivij nosprukt no āķa.
Daudzi makšķernieki pieļauj kļūdu, izdarot metienu perpendikulāri upei vai pat uz augšu pa straumi, šajā gadījumā straume satver vizuli, ierauj to zālēs, un beigta balle. Vizulis jāraida pāri upei slīpi pa straumi, māneklim piezemējoties, ar steigu jāsavāc liekā aukla, un tālāk var spoli gandrīz vairs negriezt, bet ļaut, lai visu darbu izdara straume. Mans ieteikums iesācējiem būtu uzsēsties uz astes kādam pieredzējušam lašveidīgo zivju ķeršanas speciālistam, pavērot viņu darbībā, ieklausīties viņa padomos un ieteikumos, un vēl iesaku makšķerēšanas sākumstadijā vai svešā sev nezināmā vietā darboties ar pēc iespējas lētākiem un nemīlētākiem mānekļiem, jo atstāt upes dzelmē kvalitatīvus un dārgus japāņu brendus nav prāta darbs.
Pastāsti, lūdzu, par savu lielo!
Bija silta aprīļa pēcpusdiena, visas manas maņas teica, ka jābūt kaut kam labam, ciemojos pie tēva Ventspilī un piedāvāju arī viņam braukt uz upi. Domāts darīts, stunda – un mēs jau esam copmaņu paradīzē. Lēns rietumu vējš, silts un saulains, visi nosacījumi, lai zivis ķertos. Bija tālu jāmet, tāpēc izvēlējos šūpiņus.
Pārāk ilgi nebija jāgaida, metiens krāces vidū, klasiskais uzsitiens un pamatīgs mauciens pa kātu, kāts ripā, un jau pavisam drīz gatavojos celt krastā pamatīgu taimiņu mammu, bet, meklējot vietu, kur zivi labāk dabūt krastā, kaut kā stulbi sanāca, ka tā nodila pie paša krasta.
Nākamais metiens no dusmām vēl tālāks, un krāces vidū atkal pamatīga cope, šī zivs pretojās mazāk par iepriekšējo, bet, kad izvilku to krastā, sapratu, ka esmu ieguvis lielisku taimiņu papu, teju vai Latvijas rekorda vērtē, diemžēl pēc tam izrādījās, ka līdz rekordam pietrūkst nieka 300 gramu. Man pašam gan lielākie brīnumi bija par to, ka divas tik lieliskas zivis stāvēja vienā vietā.
Būsim atbildīgi pret to, ko darām, ievērosim likumus un noteikumus, saudzēsim un nepiedrazosim vidi ap mums, lai mēs vēl ilgi varētu spēkoties ar šīm karaliskajām zivīm!
