Inese Vaidere: Grieķijai ir tikai divi iespējamie attīstības ceļi 16
Grieķijas ekonomiskās un politiskās problēmas atkal ir nonākušas visas Eiropas uzmanības centrā. Kā zināms, vēlēšanās uzvarēja radikāli kreisā “Syriza”, kas priekšvēlēšanu kampaņu balstīja uz populistiskiem un neizpildāmiem solījumiem – atteikties no taupības politikas un pārskatīt vienošanos ar starptautiskiem aizdevējiem, palielināt tēriņus un minimālo algu, apturēt tālāku privatizāciju un atcelt vairākus nesenus privatizācijas procesus. Turklāt to visu esot iespējams izdarīt, vienlaikus paliekot eirozonā, ko joprojām vēlas divas trešdaļas grieķu. Diemžēl zaudētājos palika centriski labējā partija “Jaunā demokrātija”, kas uz saviem pleciem iznesa Grieķijas pēdējo gadu reformu smagumu, panākot, ka valsts ekonomika sāka parādīt izaugsmes pazīmes. Tagad partijas “Syriza” un tās koalīcijas partneru (radikāli labējā partija “Neatkarīgie grieķi”) politika iznīcina pēdējo gadu reformu ieguvumus.
Grieķijas pievienošanās eirozonai 2001. gadā, kas notika, viltojot ekonomikas rādītājus, pārmērīgi vairoja grieķu optimismu. Tas izpaudās arī pieaugoša budžeta deficīta un valsts parāda formā. Valsts parāds no 2001. līdz 2010. gadam pieauga no 100% līdz 146% no IKP, vidējais valsts budžeta deficīts šajā periodā sasniedza 7,7%. Saņemot arī dāsnu ES struktūrfondu atbalstu, valsts un sabiedrība pierada dzīvot pāri saviem ienākumiem. Nodokļu iekasēšana un korupcijas apkarošana šķita nesvarīgas. Kā 2005. gadā norādīja ES un OECD, Grieķijas budžeta deficīts 1999. gadā patiesībā bija 3,38%, kam vajadzēja liegt Grieķijai pievienoties eirozonai. Atkārtotā audita rezultātu publiskošana 2010. gadā atkal nepatīkami pārsteidza starptautisko sabiedrību – grieķi no 2006. līdz 2009. gadam bija ievērojami koriģējuši budžeta deficīta un valsts parāda izmērus.
Bija skaidrs, ka valsti sagaida finanšu krahs, kura novēršanai ir jāmeklē palīdzība SVF un ES. 2010. gada maijā “troika” (eirozonas valstis, ECB, SFV) piešķīra Grieķijai pirmo aizdevumu programmu 110 miljardu eiro apmērā, kā nosacījumu izvirzot izdevumu samazināšanu, privatizāciju un ekonomikas strukturālās reformas. Piešķirtajam naudas apjomam bija jālīdzsvaro Grieķijas valdības izdevumi līdz 2013. gada jūnijam. Tomēr jau gadu vēlāk bija skaidrs, ka grieķiem būs nepieciešama papildu palīdzība. 2012. gada sākumā Grieķijai tika piešķirti vēl 130 miljardi līdz 2014. gada beigām. Papildus privātie investori norakstīja Grieķijas parādus apmēram 100 miljardu eiro apjomā, kas ir 50% no valsts IKP – bezprecedenta apjoms mūsdienu finanšu vēsturē!
Lai arī Grieķijas valdība nepilnīgi un lēnāk nekā solīts pildīja aizdevumu programmas reformas, 2014. gadā tās sāka nest augļus. IKP pirmo reizi pēc vairākiem gadiem pieauga par 0,6%, valsts parāds stabilizējās 175% apjomā, un valsts budžeta deficīts bija tikai 1,6% no IKP. Diemžēl grieķu tautai nepietika pacietības – tā vēlēšanās noticēja “Syriza” nereālajiem lozungiem.
Dot populistiskus solījumus ir viegli, bet tos izpildīt daudz grūtāk. Jau šā gada janvārī budžeta ienākumi ir samazinājušies par 20% salīdzinājumā ar gadu iepriekš, jo daudzi uzņēmēji ir pārtraukuši nodokļu maksāšanu, gaidot solītās nodokļu atlaides. Starptautiskā reitingu aģentūra “Standard&Poor’s” ir pazeminājusi Grieķijas kredītreitingu līdz “B-” līmenim, kas investoru vidē tiek dēvēts par “atkritumu līmeni”. Tas vēl vairāk ierobežos grieķu iespējas aizņemties starptautiskajos kapitāla tirgos.
Sākotnēji jaunā valdība solīja pārtraukt “absurdo un nepieņemamo” Grieķijas 245 miljardu eiro aizdevumu programmu, kas beidzas 28. februārī. Taču skaidrs, ka bez tās pagarināšanas grieķu valdība nebūs spējīga apmaksāt savus rēķinus jau martā. Tika spekulēts par alternatīviem finansējuma avotiem – Krieviju un Ķīnu, tomēr pirmajiem pašiem ir nopietnas problēmas, savukārt grūti iedomāties, kāpēc Ķīnas valdība gribētu aizdot naudu kreditoram ar ļoti vāju spēju un vēlmi atdot parādus.
Par laimi, Grieķijas valdība tomēr atteicās no lielākās daļas pirmsvēlēšanu populistisko solījumu un vienojās ar Eiropas partneriem par četru mēnešu pārejas perioda aizdevumu. Pēc būtības jaunā valdība sola turpināt iesākto aizdevumu programmu, gan to pārdēvējot, tādējādi cenšoties to “pārdot” saviem vēlētājiem.
Eiropas partneri rūpīgi sekos, lai Grieķija ievērotu pārejas perioda solījumus. Nauda tiks piešķirta tikai solīto reformu izpildes gadījumā. Atkāpšanās no reformu programmas netiks pieļauta vairāku iemeslu dēļ: 1) tas nebūtu godīgi pret iepriekšējo valdību, kas veica sāpīgās, bet nepieciešamās reformas; 2) tas radītu nevēlamu precedentu Eiropas politikā – balstoties uz populistiskiem lozungiem, partija iegūst varu un saņem nepelnītus finanšu ieguvumus; 3) tas nebūtu godīgi pret citām eirozonas valstīm, kas nepieciešamības gadījumā radikāli samazināja izdevumus; 4) Grieķijas problēmas ir jārisina saknē – ar strukturālām reformām, sabalansētām valsts finansēm un efektīvu valsts pārvaldi, ieskaitot nodokļu iekasēšanu; 5) Grieķijas parādi jau ir tikuši ievērojami norakstīti.
Atbalstot Grieķijas tautu, tomēr ir skaidrs, ka tai ir jātiek pāri problēmām, ko pati ir radījusi, jāiemācās dzīvot savu ienākumu robežās. Grieķija ir viena no tām ES valstīm, kas ir saņēmušas vislielāko ES struktūrfondu apjomu. Grieķijas pārticība ir ievērojami pieaugusi pēdējo divdesmit gadu laikā. Diemžēl no ienākumu pieauguma nav adekvāti iekasēti nodokļi. Grieķijai būtu jāatturas no pretenziju izteikšanas Vācijai un citām valstīm, kas solidaritātes vārdā ir ievērojami finansējušas “grieķu dzīres”. Kā atzīmē starptautiski eksperti, tā varētu ņemt piemēru no Latvijas. Krīzes laikā Latvijas valdība divos gados veica fiskālo pielāgošanos, samazinot budžeta izdevumus 14,7% apmērā no IKP, turpretī Grieķijā valdība divos gados budžetu samazināja tikai par 6,6%. Un tas notika apstākļos, kad grieķiem bija (un joprojām ir) daudz lielākas rezerves konsolidācijai. Grieķijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir 16 500 eiro, Latvijā – 11 600 eiro, Grieķijas darbaspēka izmaksas stundā ir vidēji 13,6 eiro, Latvijā – 6,3 eiro.
Patiesībā šodien grieķiem ir tikai divi iespējamie attīstības ceļi. Pirmais – atteikties no populistiskajiem izdevumu palielinājumiem un vienoties ar ES un SVF par aizdevumu programmas turpināšanu, kas nodrošinās lēnu, bet stabilu ekonomikas atlabšanu un Grieķijas palikšanu eirozonā. Otrais variants – iet savu ceļu, visticamāk, bankrotēt tuvākajā laikā un ieviest savu valūtu, kas izraisīs kapitāla aizplūšanu, augstu inflāciju un ilgu un sāpīgu recesiju. Cerēsim, ka grieķi izvēlēsies pareizo ceļu sev un Eiropai. Savukārt ES ir jābūt gatavai abiem scenārijiem un jāizstrādā mehānisms, kā kāda valsts var eirozonu pamest.
