Ar pirmo mīlestību sirdī. Saruna ar Leldi Lietavieti 5
Tikšanās ar televīzijas kanāla “RīgaTV24” producenti un raidījuma “Tête-à-Tête ar Rīgu” vadītāju Leldi Lietavieti sākas ar nelielu ekskursiju pa televīzijas telpām, kas apliecina – nevajag plašus apartamentus, lai veidotu interesantus raidījumus. “Rampas uguņu”, “Preses kluba”, “Globusa” vadītāji teju var paspiest viens otram roku, neizejot no savas “studijas”, un Lelde viņiem pa vidu kā skaistākais zieds, bet jau nolūkots. Saderinājusies un savā sirdī ceļā uz kāzām – saruna arī par to.
Šobrīd tu stabili jūties “RīgaTV24” kolektīvā. Cik ērkšķains vai, tieši otrādi, zvaigznēm apmirdzēts bijis tavs ceļš uz televīziju?
Varbūt tā arī bija sakritība, taču uzskatu, ka lielākoties sakritības ir likumsakarīgas. Es studēju žurnālistiku, multimediju producēšanu, un ievirze, ka strādāšu medijos, jau bija. Sākumā vēlējos kļūt par videooperatori. Atskatoties pagātnē, tas šķiet mazliet smieklīgi, bet tajā laikā likās, ka sievietēm, kuras tomēr redz lietas mazliet citādi, tā ir brīva niša un es to varētu pārstāvēt, kļūstot par vienu no labākajām sievietēm montētājām. Biju nopirkusi savu videokameru un aptuveni gadu diezgan daudz arī filmēju, bieži vien arī žurnālam “Ir”. Viņiem bija nepieciešamas aktuālas videoreportāžas, un es gāju uz piketiem un citiem sabiedriski nozīmīgiem pasākumiem. Reizē ar kanāla “RīgaTV24” rašanos sāku just, ka man šis tehniskais darbs ir par smagnēju un nesievišķīgu, tāpēc nolēmu izmēģināt savas prasmes kameras priekšplānā. Sāku ar reportiera darbu, un pats sākums izrādījās ļoti skarbs. Jau pēc nedēļas sagruva lielveikals “Maxima” Zolitūdē, līdz ar to viens no maniem pirmajiem darba uzdevumiem triju dienu garumā bija tiešraides ziņu veidošana no traģēdijas vietas. Tās bija īstas ugunskristības. Taču šīs satraukumā pavadītās dienas deva pārliecību par saviem spēkiem. Vēlāk kļuvu par moderatori ziņu dienestā. Nu jau šajā telekanālā nostrādāti vairāk nekā četri gadi, kuros sanācis vadīt pat politiskās debates. Šobrīd esmu raidījumu vadītāja un producente. Vietējais dizains, māksla, kultūra – tās ir tēmas, kas mani visvairāk interesē.
Vairs sen nav noslēpums, ka ar darbabiedru un draugu Aivi Ceriņu esat saderinājušies. Vai jūs iepazināties televīzijā?
Nē. Mēs iepazināmies internetā. Viņš mani uzaicināja Rīgas kanālmalā barot pīles. Aicinājums man šķita ļoti neordinārs, kaut kas negaidīts. Līdz tam nebiju saņēmusi tik jauku virtuālo aicinājumu, tādēļ Aivim atbildēju. Nu jau draudzējamies vairāk nekā sešus gadus, bet pīles barot kopā tā arī nav sanācis (smejas). Pirmo reizi satikāmies Žagarkalnā, kur viņš kļuva par manu snovborda instruktoru. Ar šodienas acīm raugoties, varu atzīties – tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Traks lēciens nezināmajā, jo man tikko bija apritējuši 19 gadi. Apkārtējie, tostarp vecāki, droši vien mūsu attiecības uzreiz neuztvēra nopietni, jo jauniešiem šajā vecumā domas mēdz strauji mainīties. Taču man bija stabilitātes sajūta, ka Aivis ir īstais cilvēks uz mūžu.
Laikam ne velti kolēģi jūs sauc par šovbiznesa romantiskāko pāri. Kad beidzot esat nolēmuši apprecēties?
Šobrīd rit plānošanas process. Vēlamies, lai viss notiek nesteidzīgi, bez stresa, izbaudot gatavošanās laiku. Mēs paši ļoti daudz darām, jo man patīk iedziļināties detaļās, izdomāt katru sīkumu. Konkrētu datumu nevēlamies atklāt, bet kāzas noteikti būs nākamgad, Latvijas simtgades gadā. Smejot Aivim sacīju – ir vīrieši, kuri aizmirst kāzu datumu, bet šo nu gan viņš nevarēs aizmirst.
Darīt visu pašiem izklausās labi, taču iepriekš esat teikusi, ka vēlaties ļaut kāzas izbaudīt arī vedējpārim. Tātad dienaskārtībā kāzu vadītājs. Vai esat jau izvēlējušies?
Uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt, jo mēs paši esam kāzu vadītāji. Arī šovasar vadījām kāzas – Aivis mazliet biežāk, jo man nācās vairāk vadīt korporatīvos pasākumus. Labi zinām, ko nozīmē uzņemties kāzu vadītāja lomu, tādēļ izvēlēties kādu savām kāzām ir sarežģīti. Svarīgi, lai izvēlētā persona spēj mūs kaut nedaudz arī pārsteigt. Principā uzticamu kāzu vadītāju vīrieti jau esam izvēlējušies, tomēr to paturēsim noslēpumā.
Vai šim noslēpumainajam vadītājam tiks doti arī vadoši norādījumi, ko vēlaties viņa izpildījumā redzēt?
Man gribētos, lai mūsu kāzu diena paietu nepiespiestā gaisotnē bez pompozitātes – mīļi, silti, dabiski. Tāpēc meklējām tādu vadītāju, kurš var gan pajokot, gan būt sirsnīgs.
Medusmēneša vieta zināma?
Vēl nav izlemts, taču neesam pludmalē gulētāji. Viens no variantiem bija došanās uz Peru džungļiem. Mums patīk paņemt ceļasomas un doties ceļā bez noteikta plāna. Visticamāk, tāds arī būs mūsu medusmēnesis.
Plānojot tālāko ģimenes modeli, cik bērnu jums būs?
Kādā intervijā Aivis ļoti pārliecinoši izteicās, ka mums būs trīs bērni. Pēc tam viņam smejoties aizrādīju, ka nav taču man pajautājis. Es pati vienmēr esmu vēlējusies lielu ģimeni, jo esmu vienīgais bērns savā ģimenē. Esmu pārrunājusi to ar saviem vecākiem. Bērnībā biju pilnīgi pārliecināta, ka bērnus nes stārķi. Mana mamma strādāja keramikas cehā, uz kura jumta bija stārķa ligzda. Tad nu mammas kolēģes dzirdējušas, kā es, stāvēdama pie ligzdas, esot lūgusies stārķim, lai tas atnes man brālīti un māsiņu. Varu spriest, ka jau šajā vecumā man bija ilgas pēc lielākas ģimenes, un es to tagad vēlos īstenot savā topošajā ģimenē. Protams, cik zvaigznēs būs ierakstīts, tik mazuļu mums arī būs. Ceru, ka paprāvāks pulciņš.
Abi ar Aivi piekritāt piedalīties televīzijas kanāla 360TV pārvērtību šovā. Kādu jaunu pieredzi guvāt?
Šķiet, tajā brīdī, kad piekritām piedalīties šajā raidījumā, īsti neapzinājāmies, uz ko parakstāmies. Varbūt arī labi, jo tagad, zinot, kāds būs emocionālais pārdzīvojums, iespējams, nebūtu pieticis drosmes. Tas bija grūti, bet labi grūti. Atbraucot mājās, pārspriedām, ka garajās filmēšanas stundās mums tika uzdoti jautājumi par tik dziļām tēmām, par ko ikdienā nebūtu aizdomājušies. Piemēram, ko tu darīsi vecumdienās, kad manis vairs nebūs, un tamlīdzīgi. Tik tālu uz priekšu dzīvē mēs vēl nespriežam, tādēļ nācās vēlreiz salikt savu vērtību skalu, pārliecinoties – mums ar Aivi tā sakrīt. Piedalīšanās raidījumā bija visnotaļ vērtīga pieredze mums abiem.
Bet kā tas reāli bija jauniem cilvēkiem pārtapt astoņdesmitgadīgos vecīšos?
Mēs katrs tikām grimēti piecas stundas atsevišķās telpās. Mums bija aizliegts izmantot mobilos telefonus un portatīvos datorus, pat durvju rokturis tualetē bija aizlīmēts ciet, lai tikai mēs spogulī sevi pirms laika nevarētu ieraudzīt. Visu laiku nebija ne vismazākās nojausmas, kāda izskatīšos es un kāds – Aivis. Tādēļ pirmajā brīdī, vienam otru ieraugot, bija pamatīgs šoks. Līdz šim vairāk biju domājusi tikai par Aivi – kāds viņš izskatīsies, kā uzvedīsies, sevi vecumdienās vēl nebiju vizualizējusi.
Ko mūža otrajā pusē gribētos darīt?
Mēs abi esam atvērti pasaulei. Gatavi ar patiesu azartu ļauties arvien jauniem izaicinājumiem. Tas, manuprāt, arī ir atvedis mūs šurp uz televīziju. Līdzīgas paralēles velkam, arī domājot par nākotni. Tāpēc es mazāk risinu sevī jautājumu par to, ko es vēlētos darīt, bet gan – kā vēlētos justies ap trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit gadiem. Tas arī ir mans virzītājspēks. Profesijas pilnveidošanai un paplašināšanai ir jāiet rokrokā ar sajūtu, ka jūties piepildīts, veicot konkrētos pienākumus. Un, ja tas izdodas, tad vecumdienās gandarījuma un piepildījuma sajūta neizpaliek.
Ekrāna cilvēkus diezgan ātri sabiedrībā pamana. Vai tev nav bijuši piedāvājumi pāriet citā darbā?
Esmu jau darbojusies citur, bet aizkadrā. Kā producente vairākas sezonas strādāju Latvijas Televīzijas raidījumā “Mana šepte”, un šis darbs man ļoti patika. Saņēmu piedāvājumus iet ēterā, taču šobrīd “RīgaTV24” ir vieta, kur jūtos vislabāk. Šīs ir jauns, augošs kanāls, kurā varu sevi maksimāli radoši īstenot. Kolektīvā valda liela vārda brīvība un ikviena izteiktās idejas un ieteikumi tiek uzklausīti un ņemti vērā.
Vai apģērbs arī tev palīdz radīt labu sajūtu?
Man patīk mode, taču neesmu cilvēks, kas pārlieku sekotu līdzi modes tendencēm. Uzklausu, ko citi saka, bet tāpat klausu arī savai sirdsbalsij un gaumes izjūtai. Neapšaubāmi, apģērbs ir daļa no manas pašsajūtas – kods, kas savukārt citiem sniedz sajūtu par mani. Pēdējos pāris gados mana darba ikdiena ir saistīta ar latviešu uzņēmējiem – dizaineriem. Esmu iedziļinājusies viņu ikdienā, zinu problēmas, tādēļ vēlos viņus atbalstīt, un ik reizi, izejot no mājām, cenšos uzvilkt kādu latviešu darinātu apģērba gabalu vai izvēlēties aksesuāru. Piemēram, šobrīd zaļā kleita, kas man mugurā, ir latviešu dizains “Batiko”. Iespējams, kaut ko līdzīgu varētu atrast arī kādā lielveikalā, taču, nēsājot šo kleitu, man ir laba sajūta, ka tā radīta Latvijā, īpaši piedomājot par nēsātāju, un nav masveida produkts. Tā atbalstu savējos. Kad saņemu komplimentus par šo kleitu, man ir sajūta, ka šis novērtējums aizsniedzas arī līdz meitenēm, kas tērpu radījušas.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez mīlestības.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Uzņēmīga, enerģiska, neatlaidīga.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Latvijas zīmolu gada apbalvošanas cermonijas “Tête-à-Tête ar Rīgu” organizēšana jau trešo gadu.
Labākā izklaide?
Laba lasāmviela.
