Ar pilnmēness sajūtu. Saruna ar Viktoru Runtuli 4
Režisors, producents un ideju ģenerators Viktors Runtulis ir cilvēks ar teātra saknēm, kas savulaik audzētas, esot Eksperimentālā teātra aktierim un režisora asistentam. Nu jau 11 gadus spoži plaukst viņa paša radītie, krāšņie kabarē uzvedumi, bez kuriem nebūtu iedomājama neviena gada nogales svētku sajūta. Šogad kabarē tradīcijās balstītā koncertizrāde “La Luna” ievedīs pilnmēness nakts jutekliskumā un noslēpumainībā. Pirmizrāde – 12. decembrī koncertzālē “Palladium”.
Nezinātājiem Viktors uzreiz atgādina – nejauciet veidotās kabarē izrādes ar varietē, kur mūzikas pavadībā spalvas plīvo un meitenes cilā kājas dejas ritmos. Viktors ir gatavs nenoguris skaidrot – viņa radītais kabarē žanrs, ko pirms gadiem “Sapņu fabrikā” aizsāka izrāde ar vienkāršo nosaukumu “Cabaret”, ir unikāla skatuves mākslas forma, radniecīga teātrim un sakņojas kabarē autentiskajā formā.
“Kādreiz kabarē pulcējās cilvēki, mākslinieki, kuri ārpus skatuves dziedāja, lasīja dzeju saviem draugiem. Viņi bija atvērti un patiesi. Viņi izdziedāja sevi. Mēs mēģinām būt patiesi uz skatuves šajā uzvedumā, ko saucam par kabarē. Protams, pēc forma tas vairs nav kabarē, tajā iemesti daudzi skatuviskie žanri, bet kodolu mēģinām saglabāt. Saglabāt intimitāti arī lielajā Sapņu fabrikā vai “Palladium”,” teic Viktors.
Režisors stāsta: “Kad sākām veidot kabarē, pasaulē parādījās milzīgs kabarē vilnis. Šī doma vienkārši virmoja gaisā. Tapa vairāki lieli, dārgi šovi, drīz pēc tam tapa filma. Nejauši iznāca tā, ka togad izlēmām, ka pietiek gada nogalē blandīties pa pilīm, rīkojot cilvēkiem pasākumus. Nolēmām – ierīkojam paši savu, labu vietu, izveidojam dekorāciju, tērpus, paņemam labākos mūziķus un uztaisām foršu šovu. Iznāk, ka kabarē dzimis no slinkuma, jo gribējās, lai cilvēki nāk pie mums!”
Režisors piekrīt, viņa veidotajam kabarē nav līdzinieku, iespējams, pat visā pasaulē. “Varbūt kāds ir, bet tad viņi piemirsuši to ielikt “You Tube”,” smejas Viktors. “Nesaku, ka mūsu radītais ir kaut kas ģeniāls, vienkārši – tas ir savādāks. Aptuveni pirms pieciem gadiem pirmoreiz paskatījos, kas pasaulē notiek ar nosaukumu “kabarē”, – tādu, kādu veidojam mēs, vienkārši nav. Ir citi, izcili, vieni ir tuvu kabarē tā pirmsākumos, citi pietuvinājušies cirkam.”
Laika gaitā Viktora radītajā kabarē iesaistījušies spoži pašmāju mākslinieki – dziedātāji Linda Leen, Aija Vītoliņa, Ieva Kerēvica, Intars Busulis, Dons, šogad – Ralfs Eilands, labākie dejotāji un ārvalstu mākslinieki, arī komiķi, piemēram, šobrīd ievērojamu popularitāti guvušais Jānis Skutelis, kurš arī šogad būs kabarē mākslinieku sastāvā. Gadu gaitā izrāde piedāvājusi aizraujošu ceļojumu dažādās telpās un laikos – kino (“Cinema Cabaret”), cirka pasaulē (“Cabaret Allez”), darbaļaužu vidē (“Cabaret Artelis”), krīzes laikos spēlējusies ar mazo formu (“Cabaret Piccolo”). Izrādēs krāšņā ietērpā satiekas mūzika, deja, humors un drāma. Viktors ir pārliecināts, viņa radītais kabarē ir vairāk radniecīgs teātrim – vismaz patiesīguma ziņā, jo uz skatuves mākslinieki izdzīvo dzīvi, tās kritumus, kāpumus, sapņus un īstenību.
“Cilvēki, kas kopā ar mani veido kabarē, reāli dzīvo tajā. Arī es neesmu režisors, kas pēc mēģinājumu procesa pamet izrādi. Varu atļauties būt klāt vienmēr, aprunāties ar katru pirms un varbūt arī pēc. Mans domas lidojums ir tur, augšā, tam tā ir jābūt, lai pārredzētu lauku, bet vienmēr ir jāaizrokas līdz pagrabu pagrabiem, līdz pamatiem. Kāpēc šī dziesma, kāpēc tāds teksts, kāpēc – tāda horeogrāfija, tāda krāsa vai cita… Citādi tam, kas notiek uz skatuves, nav pamatojuma. Protams, ar vizuālo var daudz ko noslēpt, bet, ja tam, kas notiek uz skatuves, nav dziļāka pamatojuma, cilvēki saprot, ka tas ir tukšums, ko nevar aizpildīt režisoriskie triki, bet mums vajag, lai tur ir tā “iekšiņa”.”
Iedvesmu izrādēm Viktors smeļoties visapkārt, sacīdams: mūžu dzīvo, mūžu – mācies. “Vislabāk, protams, mācīties no sava bērna – no dēla. (Matīss šobrīd sācis savu veiksmīgu mūziķa ceļu, Aut.) Viņš vienmēr ir daudz gudrāks par mani. Nekad neesmu viņu īpaši virzījis, devis tēvišķus padomus, tāpēc viņš ir veidojies pats. Un, protams, no sievietes. Manā sajūtā viņa ir lielākais Visums zemes virsū. To var pētīt bezgalīgi. Pētot citu, tu pēti sevi. Tu mācies.”
Viktors smejas, tāds brīdis, kad kādu pamācīt varētu viņš pats, nepienāks. “Ja kāds izvēlas kaut ko mācīties no manis, tā ir viņa personīgā lieta. Dzens saka – ja skolnieks ir gatavs mācīties, skolotājs atradīsies. Pats neesmu gatavs skolotājam. Mani tas pilnīgi neinteresē.” Ne jau pēc kādas mācības viņš kopā ar sievu Sanitu ik gadu kādu laiku pavada Indijā. “Tur vienkārši sajūtu ārpus laika sajūtu. Bezgalīgu brīvību. Mani tur velk. Tur es it kā izšķīstu. Tad kļūst interesanti un reizē grūti. Tad pēkšņi jāatbild pašam sev – ko tad es īsti gribu? Tur katru dienu ir tāda nedaudz šizofrēniska intervija pašam ar sevi.”
Režisors atzīst, tur, Indijā, pat esot iztaustīta augsne jaunai izrādei. “Esmu tur dzīvojis arī pusgadu kopā ar 16 cilvēkiem no Latvijas. Izveidojām grupu, pievienojās arī ap desmit indiešu, un izveidojām izrādi, pabraukājām. Meklējām vietu, kur bāzēties, piedāvājot dažādus skatuviskos žanrus. Tas bija tīrs eksperiments. Laikam tāpēc, ka esmu no Eiropas, jau otrajā dienā sēdēju Mumbajā kādas Bolivudas filmas pirmizrādē kopā ar “stāriem”. Redzēju tādas vietas, ko, būdams Indijā, parasts ceļotājs nemūžam neredzētu. Reizē sapratu arī to, ka tur vairāk runā nekā dara. Bija arī skaidrs, ka mūsu idejas ir Indijai par ātru. Tomēr cerību stariņš ir, jo jaunā paaudze tur ir ļoti plaši domājoša un redz tālāk par Bolivudas filmām vai dziedāšanu uz fonogrammas, ko viņi iesaukuši par “lipsingu”. Domāju, mēs tur vēl atgriezīsimies.”
Viktors ir cilvēks, kas dzīvo tagadnē un raugās nākotnē. Jautāts, vai nav mazliet žēl, ka izzuduši vairāki viņa īstenotie projekti, Viktors atteic: “Ko tur nožēlot. Tas laiks vienkārši pagājis. Ja tu nožēlo un dzīvo pagātnē, tas kavē attīstību. Es to pieņemu kā normālu plūdumu. Ja tas pats “Artelis” kādam bijis mīļš – man par to prieks, bet ceļš turpinās.”
Viktora šā gada sajūta līdzinoties pilnmēness laikam – tieši tādēļ arī jaunākā kabarē izrāde pieņēmusi vārdu. “Tā ir mūsu sajūta par šā brīža pasauli vispār. Šobrīd ir tāds pastāvīgais pilnmēness – paskatieties, cik intensīvi notikumi risinās visā pasaulē. Tajā brīdī, kad ar Sanitu diskutējām par tēmu, pēkšņi aulekšiem nāca šā gada notikumi. Dažiem ir teorija un ļoti pamatota, ka mūs ietekmējuši saules uzliesmojumi. Iespējams. Mēs pavēršam pret to spoguli, un iznāk pilnmēness. Tā ir arī sajūta par cilvēka attiecību dažādību pilnmēness naktī. Par mīlestību. Par tās meklējumiem. Daži cilvēki kļūst neprātīgi. Bet ārprātīgs cilvēks reizēm ir harmoniskāks nekā prātīgais – ārā no prāta, no mūsu domāšanas. Daudzi no tā baidās, jo tādos brīžos atklājas viņu patiesā būtība. Maskas taču liek tādēļ, ka baidās no sevis. Neiepazīstot sevi, ir grūtāk dzīvot. Var gadīties, ka tā tu sāc darīt kaut ko, ko nemaz negribētu darīt. Citi to jūt – kaut kas ar to cilvēku nav kārtībā. Ja kāds grib parakties, šo visu varēs dabūt izrādē. Ja negrib – būs prieks, enerģija, gaismas, tērpi.”
Kā uztaustīt to, ko vēlas visai izvēlīgā Latvijas publika? Viktors parausta plecus – viņš neskaitļojot. “Mēģinām rādīt to, ko esam radījuši, izdzīvojot to. Ja mēs to darām, tad mums tas ir aktuāli. Ja kāds iegūst no tā prieku – ideāli. Raud – ideāli! Mēs darām savu darbu un savu radīto parādām. Galvenais, lai paliktu tā “iekšiņa”.”
Izrāžu tapšanā nu iesaistīta visa Viktora ģimene – par finanšu lietām atbild Sanita, jau vairākus gadus starp izrādes mūziķiem ir arī dēls Matīss. “Pirmoreiz viņš spēlēja ģitāru mūsu kabarē “Sapņu fabrikā” 15 gadu vecumā. Arī šoreiz viņš būs vairāk klāt pie orķestra ar elektroniku, kas piešķir mūsu orķestra pieredzei tādu papildu skanējumu.”
Viktors smejas – viņu nodarbi par šovbiznesu nevajadzētu saukt. “Tas ir vaļasprieks. Galvenais ir darīt to, kas patīk, tāpēc mēs šajā jomā esam vairāk mākslinieki. Esmu pateicīgs Sanitai par to, ka viņa sakārto finanšu lietas. Pats no tām sen esmu aizgājis. Arī dēlam neesam situši dūri galdā un jautājuši: par ko gribi kļūt? Trīspadsmit gadu vecumā viņš kādu vakaru atnāca un paziņoja, ka zinot, par ko kļūšot – viņš nodarbošoties ar mūziku. Un aizgāja gulēt. No tā brīža viņš to dara. Nu jau Matīss pabeidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju kā džeza ģitārists un darbojas elektroniskās mūzikas laukā kā Mr. Mysters. Man ir prieks, ka viņš atradis savu ceļu mūzikā. Sākumā viņš pats bija pret elektronisku mūziku, bet vēlāk caur “Radiohead” un citām blicītēm viņš to atrada. Viņš rada mūziku filmām un izrādēm, saviem dīdžeja setiem.”
Pirmssvētku laiks, kad cilvēki aicināti uz pārdomām, mieru, Viktoram iznāk karstākais darba laiks. Viņš pasmaida – nevar būt tā, ka mirklī, kad iestājas pirmā Advente, cilvēks uzreiz mainās. “Vismaz man tā nenotiek. Senāk šajā laikā bēgām uz ārzemēm, lai nepiedalītos svētku drudzī. Šķita, kam tas vajadzīgs, tā atzīmēšanās ar dāvanām – tās taču var dāvināt visu gadu. Es neko nedaru ķekša pēc. Varbūt kāds tāpēc uz mani ir apvainojies, nezinu. Es sev nepārmetu. Protams, 24. decembra vakarā satiekamies – šaurā lokā, tā ir tradīcija. Ikvienam, tāpat kā sev, šajā laikā varu vēlēt meklēt un atrast sevi. Ja esi to atradis, vari dot vairāk citiem. Ja tu dod citiem, tev nāk atpakaļ. Tā ar mani notika Indijā – tik daudz un bieži, ka vienā brīdī kļuva bail. Un vajag novērtēt to, kas tev ir. Dzīves trauslumu. Ar jebkuru no mums jebkurā mirklī var notikt jebkas. Kamēr esi šeit, jāmīl jebkurš cilvēciņš. Vienkārši tā.”
