Vēsture viņai asinīs. Ar Jaunauces pili salaulātā 0
Jaunauces pils pārvaldnieci Ingunu Balceri mēdz salīdzināt ar Imantu Lancmani, un pamatoti. Mērogi atšķirīgi, bet tā degsme un aizrautība – abi ar savām pilīm dzīvo gluži vai kā salaulāti. “Tas ir mans spožums un posts vienlaikus, te droši vien nomiršu, bet ceru, ka nespokošos,” ar veselīgas ironijas pieskaņu par savu likteņa lemto darbu nosaka pārvaldniece.”Mājas Viesis” turpina rakstu sēriju par jaudīgiem ļaudīm Latvijas novados.
Kad pa putekļaino zemes ceļu tiek līdz Jaunaucei, daudziem ir pārsteigums – kur te, mazā ciematā, Lietuvas pierobežā tāda pils! Nesteidzīgs ceļinieks piestāj, un acīm paveras arī izcilas angļu parkam raksturīgas ainavas ar līkumotiem celiņiem un romantiskiem tiltiņiem, kas vedina lūkot stalto ēku tuvāk. Var gadīties, ka pa namdurvīm iznāks pati pārvaldniece, varbūt satiksit viņas mammu – gidi Lūciju Siliņu. Viņa pasmaidīs un teiks, ka ciemiņi jau tā parasti jautā – kā tādā nomalē tik skaista pils gadījusies?
No direktores līdz pārvaldniecei
Nupat Jaunauces pils atpūšas pēc lielas balles – nosvinēts skolas salidojums. Tās ir saldas un reizē skumjas atmiņas, jo pamatskolu, kas šeit atvērta kopš 1930. gada, Saldus novada pašvaldība slēdza pirmajā izglītības iestāžu likvidēšanas vilnī pirms astoņiem gadiem. Ingunai šis laiks iekrita kā direktorei, savā amatā viņa bija nostrādājusi septiņus gadus. Nelīdzēja ne akreditācijas rezultāti un audzēkņu izcilie panākumi olimpiādēs, nedz arī “Lielā Pūces” balva kā labākajai Latvijas skolai, jo audzēkņu skaits bija sarucis līdz 39. “Bijām ļoti laba pamatskola, tāpēc to izjutām vēl sāpīgāk,” ar rūgtuma pieskaņu balsī piebilst Inguna. Līdz šodienai blakus ēkā darbojas pirmsskolas grupa – ar labiem pedagogiem un mūsdienīgi aprīkota, taču arī pār to savilkušies draudīgi mākoņi.
Kas zina, kāds liktenis pēc skolas slēgšanas būtu lemts pils ansamblim ar 12 ēkām un izcilo ainavu parku, ja ne biedrība “Mēs – Jaunaucei”, kuru pēc Balceres ierosmes 2007. gadā dibināja vietējie skolēni un skolotāji. Organizācijas vadību uzņēmās pati iniciatore, projekti senās ēkas atjaunošanai sekoja viens pēc otra. “Pa šiem gadiem esam iepumpējuši pilī vairāk nekā pusmiljonu eiro!” sveci zem pūra biedrības vadītāja neslēpj. To gan uzsver, ka par darbu saņēmuši precīzi nulli centus, jo šādiem Eiropas Savienības programmu projektiem atalgojums nav paredzēts.
Nav jau tā, ka Inguna pēc skolas slēgšanas tūlīt pārtapa par pārvaldnieci. Pastrādāja viņa krietnu strēķi labi atalgotā amatā Kurzemes plānošanas reģionā, arī Auces kultūras centrā par direktori, taču viss brīvais laiks – sestdienas, svētdienas, atvaļinājumi – pagāja pilī. Pārvaldnieces krēslā iesēdusies tikai pirms pāris gadiem – ar krietni mazāku atalgojumu, taču sajūtu, ka atrodas īstajā vietā. Inguna pat atceras to brīdi, kad pieņēmusi lēmumu atgriezties šeit uz palikšanu. Gatavojušies svarīgākajam gada notikumam – Jaunauces pils Dārza svētkiem, kas parasti notiek maija beigās vai jūnija sākumā. Vienā no zālēm, kurā notiek restaurācija, vietējā deju kolektīva jaunieši apgūst 19. gadsimta dejas, ko viņiem māca no Mūzikas akadēmijas speciāli uzaicināta seno deju pasniedzēja, pavadījumu spēlē Ingrīda Petrauska, auceniece, klavieru skolotāja un ērģelniece, starp citu, izcilo mūziķu Oskara un Raimonda mamma. “Sēžu un skatos, kā viņi dejo, un pēkšņi saprotu – šī ir kultūra, ar kuru tev jānodarbojas! Auces kultūras namā manā vietā kādu atradīs, bet to darbu, kas darāms šeit… Jā, zinu, neaizvietojamu cilvēku nav, pilni kapi ar tādiem, bet uz šādiem nosacījumiem nekurienes vidū, izmirstošā pagastā neviens nenāks.”
Vēsture viņai asinīs
Pēc Auces vidusskolas beigšanas Inguna stājās vēsturniekos un netika. Metās uz Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (tagad Latvijas kultūras koledža. – I.P.) un izmācījās par režisori, taču ar to nešķita gana. Šķērslis nebija ne darbs, ne ģimene un bērni, lai desmit gados, kā pati saka, investētu izglītībā un neklātienē Latvijas Universitātē izstudētu vēsturi, pēc tam iegūtu ģeogrāfijas un dabas zinības skolotāja kvalifikāciju, kā arī izglītības zinātņu maģistra grādu. “Tas viss man tagad noder pilī, sarunās ar speciālistiem varu runāt kā līdzvērtīga,” atzīst Inguna un piebilst, ka viens no viņas veiksmes stāsta pamatiem ir spēja darbā apvienot radošo un administratīvo skatu uz pienākumiem. Būdama pārvaldniece ar praktiskām rūpēm par 12 ēku lielo saimniecību ar 7,3 hektāriem zemes, pils atjaunošanu, 18 ar malku kurināmām krāsnīm un citām saimnieciskām lietām, viņa līdztekus iestudē pils svētkus, raksta projektus, joprojām vada Jaunauces pagasta jauniešu deju kopu, kurai šā gada Dziesmu un deju svētkos tikai nedaudz pietrūka līdz augstākajai pakāpei, bet amatierteātra grupas “Lanselots” iestudējumi viņas režijā divas reizes atzīti par Latvijā labākajiem.
Palūkojoties pagātnē, cik tur trūka, ka Inguna, kuras uzvārds tolaik bija Siliņa, pēc tehnikuma beigšanas neatgrieztos vis savu jaunu dienu zemē, bet aizstūrētu uz kāda turīga kolhoza kultūras namu. Mācības pabeigusi kā teicamniece un pēc valsts sadales plāna norīkota uz Jaunauces kultūras namu, taču vadībai tas nav šķitis pareizs lēmums. Kā šodien viņa atceras, ka direktore teikusi: “Siliņa taču ir teicamniece, vai tiešām nevaram ko labāku piedāvāt?” – “Kad to izdzirdēju, mani pārņēma tāds kā patriotes protests. Vai tad Jaunauce ir kaut kas slikts? Tāpēc par spīti pateicu – iešu, kur esmu norīkota! Vēl pēc tam man tik kārdinoši vilinājumi nāca no glauniem kultūras namiem – lai nākot pie viņiem, kur tādas perspektīvas, tādas iespējas… bet es – nē. Šis bija izšķirošs brīdis – ja ne direktores frāze, manis šeit nebūtu.”
Lai nu kas, bet vēstures vilkme viņai asinīs, iespējams – no slavenā senča, kura mantojumu Inguna tikai tagad sāk apzināties. Pirmo reizi plašākā sarunā viņa piemin savu vecvectēvu Matīsu Siliņu – pirmo kartogrāfu, kas sastādījis un izdevis kartes latviešu valodā, Valsts Vēsturiskā muzeja (mūsdienās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja. – I.P.) vadītāju no 1924. līdz 1934. gadam, Vecākās atskaņu, sauktu arī par Rīmju hroniku, kā arī Indriķa “Livonijas hronikas” latviskā tulkojuma autoru. Vēstures studijas izvēlējies arī viņa mazdēls, Ingunas tēvs Laimonis Siliņš, kurš līdz pat pensijas gadiem nostrādāja Jaunauces pamatskolā par vēstures un arī fizikas skolotāju. Stafeti no vīra pārņēmusi viņas mamma – būdama jau matemātikas skolotāja, neklātienē ieguva arī vēstures pedagoga diplomu, bet pēc skolas slēgšanas nodevusies pils pagātnes izpētei. No Ingunas abiem dēliem viens izstudējis Vēstures fakultātē, specialitātē nestrādā, taču interese par izvēlēto priekšmetu vaļasprieka veidā saglabājusies joprojām gan viņam, gan citiem ģimenes locekļiem.
Pils – zem laimīgas zvaigznes
Sešpadsmit savas dzīves gadus Inguna nodzīvoja pilī, tiesa, vecāku dzīvoklis atradās vecajā kungu namā, taču tas turpat blakus vien bija. Neviens jau tolaik īpaši necildināja ne klasicisma laika arhitektūru, ne ainavu parka skaistumu, kas arī nekopts saglabāja savu burvību. Tieši otrādi – pils tika uztverta vairāk kā slogs, tāpēc labi vien bija, ka jau padomju varas laikā to atzina par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli, kas neļāva katram tajā darboties, kā ienāk prātā. Ja neskaita tam laikam raksturīgos eļļas krāsas uzslāņojumus, dažas nojauktas starpsienas, Jaunauces pils no okupācijas varas netika smagi cietusi – ar vienu izņēmumu. Barbarisma akts, kā to nosauc Inguna, notika pašā skaistākajā un vērtīgākajā telpā – ovālajā ampīra zālē ar griestiem, kādu otru nav nevienā no Baltijas muižnieku pilīm.
Melnākā diena pils dzīvē pienāca 50. gadu beigās, kad kāds partijnieks ieradās inspicēt skolu. Izstaigājis klašu telpas un taisījies uz promiešanu, pēkšņi pajautājis – a gģe u vas sporķivnij zal (tulkojumā no krievu valodas – kur jums ir sporta zāle? – I.P.)? Skolotāji steiguši skaidrot, ka sporta stundas notiek āra laukumos, ja slikts laiks, bērni vingro iekšā vai spēlē šahu. Vīrelis klausījies pa ausu galam, tad iegājis ovālajā zālē un teicis – zģes buģet sporķivnij zal (tulkojumā no krievu valodas – šeit būs sporta zāle). Un bija arī – pielika basketbola grozus, novilka volejbola tīklu, fizkultūras stundās ampīrs uz savas “ādas” dabūja ciest līdz 80. gadu sākumam, kad skolas vadība saņēma drosmi un sporta aprīkojumu no zāles izvāca.
Padomju barbarisma pēdas tika aizslaucītas šogad – par 50 tūkstošiem eiro restaurēta ovālā zāle un ēdamistaba. Skolas salidojuma sarīkojums ar 180 dalībniekiem notika jau atjaunotajās telpās. “Kāds absolventiem bija prieks, ka visbriesmīgākā vieta viņu bijušajā skolā kļuvusi par visskaistāko, jo kontrasts ir milzīgs – iedomājieties, ka ciļņi bija izdauzīti, krāsns podiņi saplaisājuši tā, ka uguni cauri varēja redzēt, krāsojums pretīgi zaļā tonī,” Inguna neslēpj gandarījumu par vēl vienu nozīmīgu darbu nama atjaunošanā.
Pils dzimusi zem laimīgas zvaigznes, jo arī citos laika griežos tā nav stipri pārbūvēta vai daudz cietusi. Kā daudzas muižas ēkas Latvijā to 1905. gada nemieros tomēr nenopostīja – pateicoties muižas pavārei Zariņai, kuru īpašnieks barons Rops, pats nemierīgo laiku pārlaizdams Jelgavā, kopā ar sargiem bija atstājis par galveno priekšnieci un uzticējis pils atslēgas, tai skaitā arī no vīna pagraba. Skaistā un staltā sieviete drosmīgi iznāca uz pils kāpnēm, kad pie durvīm dauzījās sadzērušies cīnītāji, aicināja viņus vispirms ieturēt maltīti, nobaudīt dzērienus, atpūsties un tad ķerties pie dedzināšanas… Revolucionāriem spēka pietika tikai pirmajai daļai. Savukārt Otrā pasaules kara laikā, kad apkārt vārījās Kurzemes katls, lādiņi pils ēku skāra tikai vienā spārnā. No lielāka posta tā izspruka, tāpēc ka kļūdas dēļ nebija iezīmēta karotāju kartēs.
Ar Lancmaņa vēstuli kā karogu rokā
Sarunā Inguna bieži piemin Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani, kurš Jaunauces pili augstu vērtē ne tikai vārdos. 2000. gadā viņa rakstītā vēstule ar atgādinājumu toreizējai skolas direktorei par ēkas arhitektoniskajām vērtībām visus šos gadus bija kalpojusi kā karogs rokā, lai pamatotu vajadzību tās atjaunošanai. Lancmanis uzdāvinājis Vācijas arhīvos uzietas vairākas vērtīgas fotogrāfijas ar pils telpu oriģinālo iekārtojumu, solījis sagādāt atbilstošas mēbeles atjaunotajām zālēm, taču ar vienu nosacījumu – pilij jākļūst par muzeju, kas dos garantiju par tās vērtību saglabāšanu ilgtermiņā. Saldus novada domes iepriekšējā sasaukuma deputāti ieceri par akreditētu muzeju atbalstījuši, pat atvēlējuši naudu krājuma glabātāja amata pusslodzei. “Tagad tas jānoved līdz galam,” apņēmīgi nosaka pārvaldniece, un nav pamata šaubām, ka tas varētu neizdoties. Viņu taču atbalsta Jaunauces iedzīvotāji, no novada pašvaldības saņemti visi iespējamie goda raksti un apbalvojumi, tikai vajagot nedaudz vairāk politiskā atbalsta un arī biezāku naudas maku, jo darāmā pilī vēl tik daudz.
Uzziņa
Jaunauces pils
Jaunauces muižas uzplaukums sākas līdz ar īpašuma pāriešanu grāfa Karla Mēdema dzimtas rokās 1804. gadā, kad notiek arī plaša saimniecības ēku būvniecība.
1815. gadā grāfs ar sievu uzdāvina meitai Karolinei, kas bija precējusies ar Bikstu muižas īpašnieku Ferdinandu fon Ropu, 1333 rubļus jaunas kungu mājas celšanai. Jaunais pāris vēlāk kļūst par muižas īpašniekiem, mantojumā to novēlot dēlam Teodoram.
1864. gadā jaunais īpašnieks liek nojaukt baznīcas krogu un tā vietā par barona un pagasta līdzekļiem uzbūvē skolas namu.
Pēdējais muižas īpašnieks ir Teodora dēls Karls fon Rops, kuram pēc 1920. gada zemes reformas īpašumu ar ēkām un 2761 ha zemes atsavina. Viņa dēls Joahims piedalās Latvijas Brīvības cīņās.
No 1922. līdz 1926. gadam Zemkopības ministrija Jaunauces muižas centru ar pili iznomā Latvijas Jaunatnes savienībai ar mērķi iekārtot sanatoriju vismaz 20 trūcīgiem jauniešiem. Sliktas saimniekošanas dēļ līgumu 1926. gadā uzsaka, jautājums nonāk pat līdz Saeimai, ēkas piešķir Jaunauces pagastam, zemi sadala jaunsaimniecībās.
Līdz 1930. gadam pils telpās darbojas aptieka, ārsta un vecmātes prakse.
No 1930. gada pilī iekārto skolu, kur tā pastāv līdz likvidēšanai 2009. gadā.
Kā Saldus pašvaldības īpašums pils ir kultūras tūrisma objekts, šeit notiek kultūras un mūžizglītības pasākumi, Latvijas mūzikas un mākslas skolu vasaras nometnes, svinību sarīkojumi, darbojas luterāņu draudze, turpinās restaurācijas darbi.
