Ar pīlādža vēzienu Latvijas virzienā 0
Saruna ar Latvijas mākslinieku Venēcijas biennālē Krišu Salmani .
Krišs Salmanis, viens no astoņiem nule izskanējušās Purvīša balvas nominantiem, savos darbos mēdz izmantot animāciju, video, fotogrāfiju, objektus, arī savu ķermeni, kokus dabā un izstāžu telpā. Tomēr ne izmantotie mediji, ne vienojošās tēmas, bet drīzāk paņēmieni raksturo Kriša Salmaņa darbību – nemēģiniet formulēt, kurā mākslas žanrā. Arī Kaspars Podnieks jutīsies mazliet aizskarts, piezemēti nodēvēts par fotomākslinieku.
Viņi abi nebūt nav pirmie latvieši Venēcijā. Taču viņi ir pirmie, kuri tiks “Arsenālā” – vēsturiskā un nozīmīgā mākslas teritorijā Venēcijas centrā. Kā zināms, Venēcijas biennāle, kuru atklās sestdien, 1. jūnijā, notiek trīs vietās – dārzos ar atsevišķiem lieliem paviljoniem vecajām pastāvīgajām dalībvalstīm, “Arsenālā” un visā Venēcijā izkaisītās, īpaši piemeklētās īrētās vietās – baznīcās, sporta zālēs, dzīvokļos, kurus pat ar karti rokā nav nemaz tik viegli atrast. Atceros, kā savulaik, mazā koka namiņā Marka laukumā iespiesti, patiesībā slāpa mākslinieka un scenogrāfa Ginta Gabrāna ar plašu domas vēzienu radītie “Paraspoguļi”. Vēlāk, Rīgas Mākslas telpā, darbs burtiski uzelpoja…
Līdz ar to Latvijas nokļūšana “Arsenālā” vērtējama kā nozīmīgs Kultūras ministrijas panākums. Mūsu mākslinieku darbs “Ziemeļi – Ziemeļaustrumi” ir “Arsenāla” ekspozīcijas pašā vidū, tam paiet garām gluži vienkārši nebūs iespējams.
Abus māksliniekus uzrunāja ekspozīcijas organizatori, “kim? Laikmetīgās mākslas centrs”, kas sadarbojas ar Ņujorkas mākslas organizāciju “Art in General”, vienu no senākajām un zināmākajām Ņujorkas laikmetīgās mākslas institūcijām ar vairāk nekā 30 gadu pieredzi īpaši Centrāl-eiropas un Austrumeiropas laikmetīgajā mākslā. Ekspozīcijas kuratoru komandu veido mākslas vēsturniece Alise Tīfentāle no Latvijas, kā arī “Art in General” māk- slinieciskā vadītāja Ena Bārlova un kuratore Kortnija Fina no ASV. Tieši viņām – Latvijā vairākas reizes bijušajām amerikānietēm – pieder ideja radoši “salaulāt” Kaspara Podnieka un Kriša Salmaņa darbus.
– Vai esat bijis Venēcijā?
K. Salmanis: – Īpaši dziļumā nerokot un vietējos neiepazīstot, priekšstats nevar būt oriģināls – baloži, gondolas, labi saglabāts, gaumīgs atrakciju parks. Vienīgais, ko no izplatītā uzskaitījuma neesmu redzējis, ir žurkas, smirdīgi kanāli… Bet varbūt neesmu bijis īstajā laikā.
– Tā droši vien ir lieliska sajūta – pārstāvēt valsti Venēcijas biennālē?
– Kad bijām uzzinājuši, ka mums ar Kasparu Podnieku veicies Kultūras ministrijā konkursā, kāda kolēģe ar biennāļu pieredzi, palūkojoties uz mums, noteica – hm, tipiski: kad māksliniekiem pasaka priecīgo vēsti, viņiem ģīmji kļūst garāki, nevis atplaukst smaidā. Jo saproti, ka uz papīra sadzejotais un skaisti izprātotais būs jāiztaisa praktiski un jādabū prom uz otru Eiropas malu…
Pārstāvēt valsti nav nekāda vieglā sajūta, drīzāk milzīga atbildība. Briesmīgi pareizi izklausās, bet tā ir.
– Laikmetīgās mākslas centra iesniegtā ekspozīcijas ideja, ko Kultūras ministrija izvēlējusies publiskā iepirkuma konkursa kārtībā un kas pārstāvēs Latviju vienā no vērienīgākajiem un vēsturiski nozīmīgākajiem pasaules mākslas notikumiem 2013. gadā, saucas “Ziemeļi – Ziemeļaustrumi”. Ko tad īsti uz Venēciju vedat?
– Ko var un ko vajadzētu izlikt, lielā mērā nosaka tieši telpa. Ja atvēlēta milzīga – un tāda ir “Arsenālā” –, divi varianti: veidot ko ļoti mazu, lai visa milzu telpa kā grandiozs rāmis izceļ “sīkumiņa” lielo nozīmi, vai arī radīt kaut ko telpu drīzāk fiziski piepildošu.
Tā kā Kaspars jau ilgi neniekojas ar sīkumiem, pats metina un arī es reizēm noraujos ar kaut ko lielu, izšķīrāmies par otro variantu. Kasparam, īstenam lauciniekam, jau ilgstoši ir lielformāta fotoattēlu sērija, kurā, sācis pats ar sevi un savu ģimeni, viņš tagad ķēries klāt Drustu piensaimniekiem. Pirmajā mirklī šķiet: melnbaltā attēlā cilvēks pilnā augumā uz lauku ainavas fona. Bet tad pamani: kaut kas ir “greizi” – cilvēks izskatās krietni virs ainavas, it kā karātos gaisā. Apskatot bildi uzmanīgāk, redzi: tas nav fotošops. Viss ir īsts. Kaspars uzbūvējis speciālu celtni, ar kuru cilvēks pacelts sešu septiņu metru augstumā un turas uz maza, divas pēdas plata fotokamerai, protams, neredzama spraislīša.
Man tomēr patīk strādāt tā, lai nav jāmoka citi cilvēki, kas man īpaši labi nepadodas. Tagad Venēcijai izvēlēto manu ideju savulaik uzskicēju ar domu – kad būšu vecs, bagāts un varēšu to atļauties, dabūšu kādu, kas uztaisa. Bet nu sanāca citādi.
Biennālē izstādīsim septiņus metrus garu, īstu pīlādzi, kas tiks iekārts ar stumbru uz augšu deviņus metru augstā telpā “Arsenālā” ar ķieģeļu sienām un masīvām sijām griestos un šūposies uz ziemeļu, ziemeļaustrumu pusi kā pulksteņa svārsts. Vienkāršākais skaidrojums – tas rādīs virzienu, kurā jādodas no Venēcijas un lielākās Rietumeiropas daļas, lai nokļūtu pie mums. Ja dosies uz austrumiem, kur mēs it kā skaitāmies, Latvijā nenonāksi.
– Ko? Mēs skaitāmies austrumos?
– Austrumeiropā.
– Varbūt tomēr Rietumeiropā?
– Nu redz, par šūpošanos, vismaz uztverē, arī ir mūsu darba stāsts. Tikpat labi Latvija varētu būt arī Ziemeļeiropā, spriežot pēc cilvēku spējas savilkt jostas. Pirms brītiņa varējām iekļauties arī Dienvideiropas brīvajā un plaša vēriena dzīvesveidā. Atcerējos kaut kad bērnībā lasīto un lepnumu izraisošo ziņu, ka Eiropas centrs atrasts… Latvijā Pokaiņos (iesmejas), ja vien neesmu nosapņojis. Pēc tam tas centrs pārvietojies uz Igauniju, Baltkrieviju, tagad Lietuvā esot Eiropas centra parks un piemineklis. Vārdu sakot, centrs virzījies uz ziemeļiem, austrumiem, dienvidiem, mēs atkal kaut kur pa vidu.
Tā šūpošanās, raustīšanās, neskaidrā situācija, kur esam – te augšā, te lejā –, acīmredzot ir tā, kur šobrīd atrodamies. Bet īstenībā šajā neskaidrībā ir daudz rosinoša.
– Īstā koka meklēšana jums esot izvērtusies kā īsts ceļojums pa Latviju.
– Meklēju koku ar dramatisku raksturu, kā jau pie mums, ziemeļos. Ne velti beigās Mālpils novadā pašā ceļmalā trāpījās pīlādzis. Izrādās, latviešu nacionālais koks. Stādīts starp klēti un māju, atgaiņā raganas un zaļš nedeg. Ciršanu saskaņojām ar “Latvijas valsts ceļiem”, Mālpils pašvaldībai bija jādod sava piekrišana. Viņiem arī izdevīgi, jo tie pīlādži piecdesmit gadus veci, ar ķērpjiem apauguši, zari kā ozolam.
Par laimi, pietiekami ātri sapratām, ka vajag kādu, kas var izdomāt, kā mūsu ideju praktiski īstenot. Smalkā ķēdītē pīlādzi neiekārsi, jādabū augšā apmēram tonnu smaga konstrukcija, kas koku droši šūpotu. Tāpat Kaspara bildes – divi vīri varbūt vienu bildi var pacelt. Iesaistījām arhitektu Austri Mailīti ar viņa biroju, konstruktors Jānis Straumēns izdomāja mehānismu, kas koku kustinās. Un tad atklājās, ka vajag arī rūpnīcu, kas konstrukciju sametina un izmēģina. Mūsu pīlādzis nedēļu šūpojās tēva un dēla Garklāvu rūpnīcā “Forma machinery” Ieriķos. Ar ko tikai viņi nenodarbojas – ar aviāciju, guļbūvēm, māk-slas projektiem. Ārkārtīgi pacilājoši pretstatā citu gaudulībai.
– Mūs kā tautu raksturo kas ļoti specifiski latvisks – atmiņas par bērnību laukos, “savi” lauki ir gandrīz vai katram, pat visurbanizētākajam rīdziniekam. Tik cieša saite ar zemi un laukiem daudzviet sen zudusi. Arī jūs abi savos darbos kā tēlu esat izmantojuši laukus, dabu.
– Nesen iznāca palasīt saraksti starp Anšlavu Eglīti un Ēriku Ādamsonu. Viņu draudzība sākās neparasti: Eglītis bijis šokā, reiz ieraugot, ka pa Rīgu staigā vēl viens tāds švītiņš, ģērbies pēc pēdējās angļu modes, krekla apkaklīte tieši divus centimetrus virs žaketes maliņas… Un interesantākais, ka viņu vēstules ceļojušas no vieniem laukiem uz otriem.
– Vai jums pašam ir “savi” lauki?
– Ir. Gulbītī, nezinu, pagasts tas vai novads. Tur tēta māsas lauku māja, zeme, dārzs. Tur aizbraucis, cenšos neko nedarīt. Vai arī raujos kā traks, uztaisu kaut ko pilnīgu nevajadzīgu, uzdodu par mākslu, pēc tam nojaucu. Vienvasar uzbūvēju šķūnīti – apmēram četrreiz trīs metri lielu. Ja turpat blakus kaimiņu zemē nebūtu redzams īstais, simtgadīgais, manējais ainavā izskatītos pavisam ticami. Tas tika veidots kā video darbs Ērika Ešenvalda skaņdarbam festivālā “Skaņu mežs”. Šķiet, diezgan labi sapasēja.
– Jums droši vien arī nāksies dzirdēt jautājumu, kāpēc Latvijai būtiski piedalīties tik dārgā pasākumā kā Venēcijas biennāle?
– Skaidrs, ka Venēcijas biennāle atrodas Maslova piramīdas pašā smailē. Taču bez šīs smailes dzīve būtu viena vienīga eksistēšana. Visam kultūras kopainā ir kāds sakars ar jēgu. Tās dēļ ir vērts dzīvot cilvēkam. Ēd un guļ arī visi pārējie.
– Kaspara Podnieka fotoattēli atgriezīsies Latvijā, bet kas notiks ar jūsu pīlādzi pēc Venēcijas?
– Furgonā turp vedot, tas bija svaigs, vijīgs. Satīts elastīgā melnā maisā, pat izskatījās kā iespaidīga skulptūra. Diez vai pīlādzis tā ļausies vēl pēc pusgada kaltēšanās siltajā Itālijas klimatā. Smejamies, iekursim rituāla ugunskuru Venēcijas līcī. Bet, tā kā neesam performanču mākslinieki, šis darbiņš būs jāuztic kādam citam.
