M. Dukurs: Tretjakovs pavaicāja, vai man vispār ir interesanti 0
“Titulus skaitīšu pēc karjeras beigām,” Martins Dukurs, kurš iepriekšējā nedēļā Īglsas trasē Austrijā kļuva par pirmo četrkārtēju pasaules čempionu skeletonā, uzsver, ka neplāno gulēt uz lauriem. Katrā ziņā ne līdz 2018. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Phjončhanā.
Čempionu ciena
Dienu pēc triumfa satiekamies Īglsas trasē, Martins atnācis atbalstīt komandas biedreni Leldi Priedulēnu. Finiša zonā latvietis saņem apsveikumus no daudziem citu valstu sportistiem un komandu pārstāvjiem, un secinu – čempionu respektē un ciena.
– Tie, kas nicina, acīs neko nav teikuši, bet ar tiem, kas ciena, viss kārtībā. Pēc trešā brauciena Aleksandrs Tretjakovs man uzprasīja: vai tev vispār ir interesanti ar mums sacensties? Mazliet samulsu. Neteiktu, ka uzvaras nāktu viegli, strādāju piepūstiem vaigiem un pārējos absolūti nevērtēju zemāk. Tāpat ir stress, iekšējais pārdzīvojums. Ļoti nopietni gatavojos, un nav tā, ka atnāku un izklaidējoties uzvaru, – saka Martins.
– Tretjakovam bija tāda bezspēcības sajūta?
– Nedomāju, ka bezspēcība, bet par šīs sezonas gaitu viņš tā izteicās. Lai gan Altenbergā es Tretjakovu pārspēju vien par pāris sekundes simtdaļām, Kēnigszē viņš pēc pirmā brauciena bija līderis. Cīnījāmies, un kas zina, kā būtu, ja krievi startētu arī Ziemeļamerikā.
– Tavs tēvs teica, ka korejietis Juns esot sprēgājis pēc uzvaras Sanktmoricā.
– Tās ir tādas mazas spēlītes, un es pat teiktu, ka vajadzīgas, jo uzsit azartu. Korejieši sacīja, ka mūsu sliecēm ar smilšpapīru divas reizes jāiet pāri, jo tendences tik labas. Agrāk es uz tādiem vārdiem reaģēju asāk – nu kā var tā runāt, ja nav nekādu pierādījumu! Tagad gan ar smaidu. Būs iespēja, iekniebsim viņiem pretī.
– Vai pats apzinies, ka atkal esi veicis jaunu ierakstu skeletona rekordu grāmatās?
– Šveicietis Gregors Štēli man pēc pērnā čempionāta atgādināja, ka viņam ir trīs zelta medaļas, un teica, lai tālāk neeju. Principā par to nedomāju, man tas nav tik svarīgi, virzos uz priekšu – no Pasaules kausa izcīņas posma uz posmu, no čempionāta uz čempionātu. Varbūt pēc karjeras beigām to novērtēšu vairāk, jo citam neizdodas ne reizi nokļūt uz pjedestāla, tādēļ četri zelti ir fantastika. Tomēr es nekoncentrējos titulu vākšanai, startēju ar pilnu atdevi, man patīk, izbaudu braukšanu. Liels paldies ģimenei, kas tiek ar visu galā, kamēr es trenējos un startēju sacensībās.
Alus par rekordu
– Kā tev izdodas ar tik lieliem panākumiem nekļūt lepnam?
– Vienmēr zemapziņā jāpatur, ka tas ir mirkļa sasniegums. Tu esi tikai cilvēks, un jābūt tādam pašam kā citiem, dzīvē situācija ātri var pagriezties uz otru pusi, un tas atspēlēsies.
– Tu atvedi alu trases darbiniekiem. Kāpēc tā?
– Ir tāds nerakstīts likums – par katru trases rekordu jāuzliek kaste alus. Kas jādara – jādara, cilvēki godam paveica savu darbu, trase bija tiešām labā stāvoklī. Cik reizes kopā nācies pirkt alu? Lielākajā daļā no trasēm esmu labojis rekordus – Kēnigszē, Vinterbergā, Altenbergā, Vistlerā, Pārksitijā, Čezānā, Sanktmoricā, Īglsā, Laplaņā, Sočos, Kalgari. Leikplesidā nav izdevies. Īglsā mans rekords turējās kopš 2011. gada, toreiz bija perfekti laika apstākļi, mīnus seši grādi. Iepriekšējos gados bija sliktāki.
– Iepriekšējā sezonā katrā Pasaules kausa posmā izmantoji citas slieces. Kā ir šosezon?
– Lielāku akcentu liekam uz kamanām, slieces testējām mazāk, jo nevar visu kardināli mainīt. Ja zinu, ka slieces šajā trasē iet labi, tad mainu kamanu un skatos, kas notiek. Bieži vien jāpaļaujas uz sajūtām un intuīciju, jo treniņos nevar pateikt, ka būs labi. Šosezon esmu braucis ar četrām kamanām, bet posmos izmantoju trīs.
– Kādas atziņas – cik tuvu esat revolucionāriem atklājumiem?
– Aizpērn uztaisījām ļoti revolucionāru kamanu un domājām – nu būs! Tomēr realitātē bija kā ar kruīza kontroli – katrā kontrolpunktā tā vecajai kamanai konstanti zaudēja piecas simtdaļas, visā trasē tā salasās trīs četras desmitdaļas. Nedēļu no vietas visu mainījām, bet rezultāti bija tādi paši. Šovasar turpināsim darbu pie kamanām, idejas ir, tikai jāķeras klāt laikus, lai pirms sezonas nesanāk sastrēgums ar visiem darbiem.
Gatavojas trenera darbam
– Martā tu dosies uz Dienvidkoreju testēt jauno olimpisko trasi Phjončhanā. Tev ir svarīgi, kāda tā būs, vai vienalga?
– Ir svarīgi, gribu, lai starta ieskrējiens un trases augša būtu lēzena, bet vidusdaļa un lejasdaļa tehniska. Tas būtu mans ideālais variants. Pagaidām nav ne jausmas, cik lielā mērā vēlmes sakritīs ar īstenību.
– Pagaidām vienīgā medaļa, ko neesi izcīnījis, ir olimpiskais zelts, un iepriekšējās divās reizēs tev to atņēma mājinieki. No korejieša Juna nebaidies?
– Ko tur baidīties. Jādara viss, lai es būtu stiprāks, jāmēģina novērst visas vājās vietas. Skaidrs, ka viņš savās mājās būs spēcīgs, trasi iebraucis, būs tehnika, starts jau tagad ir labs. Tāpēc jāstrādā, lai pats kļūtu labāks.
– Vai tad tev ir vājās vietas?
– Protams, turklāt daudz. Jāuzlabo braukšana, ir idejas par ekipējumu – mainīt sava un kamanu svara attiecību. Jāskatās, kāda būs trase, un tad attiecīgi arī domāsim, ko darīt. Gribu, lai būtu tā, ka līdz olimpiskajām spēlēm man jau viss skaidrs – braukšu ar šo kamanu, jāizvēlas tikai slieces atkarībā no laika apstākļiem. Lai nav tā kā Vankūverā, kad bija divas kamanas, dažādas slieces. Tikai pēc gada sapratu, ka izvēlējos lēnāko kamanu un tādēļ braucienā zaudēju vismaz desmitdaļu. Būtu bijis zelts ar rezervi…
– Esi domājis, vai startēsi arī pēc olimpiskajām spēlēm Korejā?
– Šobrīd domāju, ka ne, jo jārēķina olimpiskā cikla ietvaros – pēc Korejas man būs jau 34 gadi. Braukt līdz 38 varētu būt pārāk ilgi, tādēļ, visticamāk, ka ar Koreju beigšu. Pēc karjeras gribētu pastrādāt par treneri, varbūt kaut kas no manis sanāks.
