Ar pieciem apļiem karogā 0
Sports Latvijā iecienīts jau kopš aizpagājušā gadsimta otrās puses, kad mūsu zeme atradās zem krievu impērijas kroņa, taču olimpiskajās spēlēs latvieši pirmo reizi piedalījās tikai pirms simt gadiem Stokholmā.
Krievijas delegācijā bija iekļauti 28 sportisti no Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales, starp viņiem – Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras students Haralds Blaus. Stokholmā viņš šaušanas sacensībās pa māla baložiem izcīnīja bronzas medaļu – pirmo olimpisko savai dzimtenei.
Celmlauži
Nodibinājuši savu valsti un uzvarējuši brīvības cīņās, latvieši olimpiskajām spēlēm posās ar sarkanbaltsarkano karogu. Taču vispirms bija vajadzīga sava nacionālā olimpiskā komiteja. 1922. gada 23. aprīlī Latvijas Sporta biedrības ēkā Rīgā, kuru tagad Krišjāņa Valdemāra ielā 65 nomainījusi 49. vidusskola, 40 sporta biedrību un savienību delegāti izveidoja Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) un tās valdē ievēlēja 12 vīrus ar Jāni Dikmani priekšgalā. “Olimpiskā komiteja reprezentē Latvijas sportu starptautiskās olimpiādēs un kopīgi ar Latvijas Sporta organizāciju apvienību sarīko olimpiskās sacīkstes gadu pirms vispasaules olimpiādēm,” ierakstīts LOK statūtos.
Olimpiskajā vēsturē Latvijai ierādāma īpaša vieta, jo mūsu valsts ir viena no tām 16, kuru sportisti piedalījās pašās pirmajās ziemas olimpiskajās spēlēs no 1924. gada 25. janvāra līdz 5. februārim Francijas kūrortpilsētā Šamonī. Mūsu delegācijā gan bija tikai divi. Roberts Plūme distanču slēpošanā startēja divās distancēs, bet abās nefinišēja, toties Alberta Rumbas septītā vieta ātrslidošanas daudzcīņā ir olimpiskās debijas cienīgs sasniegums. Drīz vien uz Franciju devās vēl 37 latvieši, lai Parīzē piedalītos astotās olimpiādes jeb vasaras spēlēs. Gandrīz puse delegācijas bija futbolisti, taču olimpiskās cīņas beidza jau pēc zaudējuma vienīgajā mačā pret mājiniekiem (0:7). No pārējo piecu sporta veidu pārstāvjiem sekmīgākie izrādījās svarcēlājs Kārlis Leilands un Jānis Polis grieķu-romiešu cīņā. Abi startēja svara kategorijā virs 82,5 kg un izcīnīja pa piektajai vietai, ko Polim gan nācās dalīt ar diviem sāncenšiem.
Maisam gals bija vaļā. Pirmo olimpisko medaļu Latvijas valstij ieguva soļotājs Jānis Daliņš 1932. gada spēlēs Losandželosā, izcīnot otro vietu 50 km distancē. Pēc četriem gadiem Berlīnē sudraba medaļa nonāca arī cīkstoņa Edvīna Bietaga īpašumā, bet bronzu pēc nosoļotajiem 50 kilometriem saņēma Adalberts Bubenko.
LOK prezidents Jānis Dikmanis pa to laiku bija ievēlēts par Starptautiskās Olimpiskās komitejas locekli – pirmo un pagaidām arī pēdējo no Latvijas. LOK prezidenta amatā viņu cits pēc cita nomainīja Roberts Plūme, Marģers Skujenieks un Alfreds Bērziņš, kurš amatu zaudēja 1940. gada vasarā pēc Latvijas okupācijas un pretlikumīgās iekļaušanas PSRS sastāvā.
Aizdomīgie
Iekļūt PSRS olimpiskajā izlasē mūsu sportistiem nācās ar milzīgām grūtībām, un ne tikai lielās konkurences dēļ vien. Maskavā uz baltiešiem raudzījās ar aizdomām: viens karojis leģionā, citam radi ārzemēs. Tomēr mūsējie piedalījās deviņās vasaras un piecās ziemas olimpiskajās spēlēs, izcīnot 51 medaļu. Pirmo olimpisko zeltu uz Latviju 1956. gadā no Melburnas atveda šķēpmetēja Inese Jaunzeme, ziemas sporta veidos – kamaniņu braucēja Vera Zozuļa no Leikplesidas (1980). Par divkārtējiem čempioniem kļuva basketboliste Uļjana Semjonova un volejbolists Ivans Bugajenkovs, bet šķēpmetējs Jānis Lūsis vienīgais no Latvijas atlētiem savācis pilnīgu olimpiskā cēlmetāla kolekciju – zelts, sudrabs un bronza.
Atgriešanās
Kad PSRS tuvojās nenovēršamam bankrotam, latvieši pirmie atjaunoja nacionālās olimpiskās komitejas darbību. Šķietami utopiskās idejas autors bija Vilnis Baltiņš, kuru Latvijas sporta sabiedrība 1988. gada 19. novembrī ievēlēja par LOK piekto prezidentu. Pateicoties Baltiņa un viņa domubiedru juridiski korektajai un neatlaidīgajai rīcībai, mūsu sportisti jau dažus mēnešus pēc valsts neatkarības atjaunošanas ar savu karogu 1992. gadā piedalījās gan ziemas, gan vasaras olimpiskajās spēlēs, un Barselonā pa sudraba medaļai izcīnīja Afanasijs Kuzmins šaušanā un Ivans Klementjevs kanoe airēšanā, bronzu – Dainis Ozols šosejas riteņbraukšanā.
Latvijas himna olimpiskajās spēlēs pirmo reizi skanēja 2000. gadā Sidnejā pēc Igora Vihrova uzvaras vingrošanas brīvajās kustībās. Otro reizi – 2008. gadā Pekinā, kur BMX riteņbraukšanā nepārspējams bija Māris Štrombergs. Ziemas un vasaras spēlēs latvieši pēc Barselonas izcīnīja arī deviņas sudraba un piecas bronzas medaļas. Bet Vilnis Baltiņš, LOK prezidenta pienākumus veicis 16 gadus, tos uzticēja savam tuvākajam līdzgaitniekam Aldonam Vrubļevskim, kurš sestā prezidenta amatā būs vismaz līdz šim rudenim.
