VIENSĒTU STĀSTI: Ciekuržņu ģimene Jaunpiebalgā turpina senās aitkopības tradīcijas 1
Piebaldzēns aizbrauc uz Zemgali un priecājas – lūk, tie ir lauki, te varētu saimniekot. Atgriežas mājās, uzkāpj savā kalniņā un nospriež, nē, šeit tomēr labāk, viss kā uz delnas: redzi, kur paša aitas aizklīdušas, ko kaimiņš pagalmā dara… un kas par skaistu skatu!
Laima un Gunārs Ciekuržņi arī ciemiņus vedina uzkāpt savā “Mazvieķu” māju pakalnā – lai bauda Zosēnu ainavu. Viņi saka – Zoseni, kas ir senais pagasta vārds. Viena tā rašanās versija apliecina, ka Pie- balgā var gūt daudz skaistuma un iedvesmas, lai, pārvarot grūtus brīžus, piepildītu savus sapņus un ieceres. Ciekuržņus stiprina arī piebaldzēnu neatlaidība jeb, kā citi saka, spītīgais raksturs.
Gunārs zina stāstīt, ka savulaik pats grāfs Šeremetjevs, Piebalgas īpašnieks, pēc Ziemeļu kara stāvējis kāda paugura virsotnē un vāciski sajūsmā saucis: “So shön, so shön !”, kas latviski nozīmē “Ak, cik skaisti!” Piebaldzēni viņa vārdus pārveidojuši pa savam lāgam – Zosēni. Šis ir tikai viens no pagasta nosaukuma skaidrojumiem.
“Mazvieķi” nav Ciekuržņu dzimtas māja, to, Latvijas neatkarības laikam atsākoties, ģimene nopirkusi no pašvaldības. Kādreiz šeit dzīvojis medaļu mākslinieka Jāņa Strupuļa vecaistēvs. Gunāram “Mazvieķi” ar mūžameža biezumā aizaugušo apkārtni nav patikuši, taču citas iespējas nebija, un paņēmuši šo. Tā viņš atgriezies dzimtajā Jaunpiebalgā un no sava pakalna var redzēt arī skolu, kurā kādreiz mācījies astoņus gadus. Daļēji atjaunojuši pussagruvušo dzīvojamo māju, nu vecāki cer, ka dēls arodvidusskolā apgūs namdara amatu un pabeigs iesākto.
Kalniņa galā saimnieks lūko pēc savām tumšgalvēm – lielās aitas sagūlušas vecajos upeņu krūmos, bet jēri aizklīduši uz kaimiņu pusi. Ar upenēm Ciekuržņi dabūjuši pirmos punus zemkopībā. “Toreiz visi stādīja un mēs arī iesaistījāmies tai afērā. Te visus kūdīja, ka būs upeņu noiets. Vienā rudenī iestādījām četrus ar pusi hektārus – tik vien bija tā prieka! Kad krūmi sāka ražot, upenes nevienam vairs nevajadzēja. Ogu bums beidzās, pat lāgā nesācies,” ne bez sarūgtinājuma par upeņu laiku stāsta saimnieks. Pēc tam sekojis dārzeņu bizness. Pilnus laukus sasējuši ar burkāniem un sarkanajām bietēm, taču atkal neveiksme – gan uzpircējs apšmaucis, gan cena tik zema, ka nerentējas uz Rīgu vest. Ap simt tonnām biešu un burkānu Gunārs nogādājis meža kustoņiem. Dārzeņus Ciekuržņi audzē arī tagad, tikai saprātīgos apjomos.
Aitas Gunārs iegādājis, lai pašam stāvajos uzkalnos nav jāpļauj zāle. Laima vēl tagad ar šausmām atceras, kā vīrs kultivējis “tos slīpumus”, dažubrīd šķitis, ka tūlīt, tūlīt traktors apgāzīsies. Sākušies platību maksājumi, un saimnieks nospriedis, ka ar tiem pakalniem kaut kas jādara. Braucis pēc piecām aitām, atvedis divdesmit piecas un pavasarī atkal trīsdesmit, šodien ganāmpulks pieaudzis līdz 170 Latvijas tumšgalves šķirnes aitām. “Tā jau runā, ka Piebalgā aitas senos laikos audzētas, tagad tās pamazām atgriežas,” domīgi nosaka Gunārs. Zosēnu pagastā viņi ir vienīgie aitkopji, taču citur Jaunpiebalgā, kā arī Drustos un Inešos zināmi pat lielāki audzētāji.
Ar aitām ir vieglāk nekā ar govīm, atzīst saimnieks, taču sava pieeja vajadzīga katram lopiņam. Grūtākais ir atnešanās laiks, kad ziemā dzimst jēriņi. Tad divus trīs mēnešus jārēķinās ar negulētām naktīm, jo jāvaktē aitu mammas.
“Mazvieķos” izmanto visu, ko dod aitiņas, – vilnu, gaļu, ādas. Jēru realizācija nav problēma, gaļas pārpilnību Latvijā vēl nejūt, taču biznesam ar vilnu un ādām jau vajadzīga izdoma.
Pagājušajā ziemā Gunārs izgudroja vilnas mazgāšanas metodi, lai smagais darbs nav jāveic ar rokām. Ņēmis lielo plastmasas tvertni, pievienojis elektromotoru, lai tas darbina kaut ko līdzīgu kuģa dzenskrūvei, kas maisa ūdeni un vilnu. “Vilnai vajadzīgs daudz ūdens un kustība, lai skalojas. Vienu porciju var izmazgāt piecās līdz septiņās minūtēs,” skaidro saimnieks.
Ar ādu ģērēšanu Ciekuržņi nenodarbojas, ved tās Rīgas meistariem, lai pēc tam paši ķertos pie šūšanas. Iegādājušies “vecās, labās” padomju laika rūpnieciskās šujmašīnas. Darbs ir pasmags, tāpēc to uzņēmies Gunārs. Cimdi, zeķes, zābaciņi – Laima kā pantiņu sāk skaitīt vīra darinājumus un turpina – top arī vestes, cepures, čības un mazuļiem pat balti, pūkaini kažociņi. Pašai labāk padodas mīlīgās suvenīraitiņas, ar izkārstu vilnu pildīti spilveni un segas.
Uz tirgu ar rokdarbiem Laima un Gunārs nebrauc. Iedod patirgot citiem amatniekiem un piedāvā saviem viesiem – tūristiem, kas Piebalgas ceļojumā izvēlējušies piestāt arī “Mazvieķos”. Saimnieki viņus sagaida ar jēra gaļas zupu. Laimai ir ko pasvīst, ja ierodas kuplāks ciemiņu pulks – šogad pat lielajā 50 litru katlā vārījusi zupu 90 cilvēkiem.
Tā Ciekuržņi dzīvo – rūpējas par saviem trim bērniem Oskaru, Elviju un Aneti, saimnieko Pie- balgas pakalnos, bet naktīs, kad nenāk miegs, izprāto kādu jaunu darbu. Ar piebaldzēna neatlaidību un rakstura spītību, ko galvā ieņēmuši, to arī izpilda.
LR raidījumu par Zosēnu pagasta “Mazvieķu” māju saimniekiem Laimu un Gunāru Ciekuržņiem klausieties 19. oktobrī plkst. 16.05, atkārtojumā – 26. oktobrī plkst. 6.03.
