Ar Raimonda Paula svētību. Saruna ar dziedātāju Ralfu Eilandu 0
Mūzikas tīrradnis – tā Ralfu Eilandu nosaucis mūzikas apskatnieks Uldis Rudaks. Uz skatuves talantīgais jauneklis nonācis, pateicoties mammai, tētim un Eminemam.
Vecāku ieguldījums ir saprotams – viņi puiku radīja un arī nenogurstoši atbalstīja sapni par dziedātāja karjeru, savukārt slavenais amerikāņu reperis… Nu tas ir garāks stāsts, kā radīts sarunai pie kafijas tases.
Ralfa Eilanda koncertu apmeklētāji lielākoties esot par viņu gados vecāki ļaudis. Jaunatne uz orķestriem “nepavelkas”, tāpēc izskatās, ka arī jaunākajā programmā “Cits Pauls”, kurā Raimonda Paula senāk komponētās dziesmas Ralfs atskaņos kopā ar Latvijas Radio bigbendu, tīņu bari nav gaidāmi.
Maestro devis svētību dziesmu pārveidei atšķirīgos ritmos un izpildījumā – kādā no mēģinājumiem noklausījies visu programmu un atzinis par labu. Paula vērtējums mūziķim nozīmējot ļoti daudz.
Pat vairāk nekā publikas atzinība?
Tā ir fantastiska sajūta, kad nokāp no skatuves, kur tikko par tevi sajūsminājās publika, satiec maestro un viņš pasaka pāris atzinīgus teikumus. Kā solistam Pauls jāvārdu man jau bija devis, taču vēl vairāk novērtēja pēc televīzijas šova “Izklausies redzēts” uzvaras.
Ar maestro sen vēlējos sadarboties, tagad bija pienācis īstais laiks.
Jāpiebilst, ka šī programma ir otrā “Cits Pauls” versija, pirmā bija tik labi apmeklēta, ka nospriedām – jāgatavo vēl un ar Latvijas Radio bigbendu. Kad uz skatuves esmu ar lielo orķestri un vēl uzvalku mugurā – tā ir pavisam cita sajūta! Džeki vispār labi izskatās uzvalkā, šad un tad to izmantoju, lai atstātu labāku iespaidu uz dāmām. Esmu pat mānījies, ka pēc koncerta nav laika pārģērbties un tāpēc uz tikšanos atskrēju uzvalkā.
Kur āķis?
Cita stāja, gaita un arī attieksme. Gribot negribot kļūsti harismātiskāks.
Tavus koncertus “iesildīs” stāvkomēdijas jeb stendapa komiķis Edgars Bāliņš. Kāpēc tā?
Cenšamies programmu veidot citādi, jo ļaudis ar jokiem atmaigst, izsmējušies viņi vieglāk iejūtas koncerta atmosfērā. Humors vajadzīgs līdzsvaram, kad valstī notiek viens skandāls pēc otra ar bankām, Rīgas mērs gatavojas aizlaisties uz Eiropas Parlamentu un citas nebūšanas. Savos koncertos vēlos, lai cilvēki aizdomājas arī par nopietnām lietām, taču svarīgākais, lai pēc pasākuma viņi jūtas laimīgi.
Komēdijas žanram arī pats esi pievērsies, kopā ar Nauri Brikmani ceļo pa Latviju vai izrādies Rīgā ar humora šovu “Labākā vecpuišu ballīte”.
Tā ir lietuviešu izrāde ar džeku sarunām par bijušajām draudzenēm, kādas mēdz notikt, piemēram, tusiņos pirtīs, un tā jau bija kļuvusi populāra Lietuvā. Scenāriju ar Nauri mēs par kādiem 60% pārveidojām, jo viņu lokālie joki mērķēti stipri zem jostas vietas. Ja lietuviešiem tekstā ierakstīts “krāniņš”, paredzēts, ka visi smejas, taču mēs centāmies veidot gaumīgāku humoru. Lai arī broļukas, tomēr esam atšķirīgi, ko novēroju koncertos Lietuvā, kur nebiju pazīstams, bet publika uzvedās daudz enerģētiskāk nekā Latvijā.
Jaunā koncerta nosaukums ir “Cits Pauls”, vai uz skatuves būs arī cits Eilands?
Būs nedaudz cits Eilands, taču ļoti tuvu tam, kādu gatavoju jaunajai soloprogrammai, pie kuras šobrīd aktīvi strādāju.
Beidzot būsi ticis līdz savam soloalbumam?
Manī ir daudz kas sakrājies, ko gribas pateikt, tāpēc ņemu rokā nagliņas un āmuriņu un sāku celt māju. Kad būs gatava, no malas paskatīšos un pateikšu, kādā stilā sanākusi.
Rakstu, kur un kad vien varu, pat mēģinājumu pauzītēs – ātri paēdu, atveru blociņu un piezīmēju idejas mūzikai, vārdus, kaut ko iedungoju diktofonā.
Pierakstu arī sarunas, piemēram, ar draudzeni, un, zinot viņas nodarbošanos, mīļāko krāsu un vēl citas personīgas detaļas, no visa tā būvēju tēlu, kur nāk klāt arī sajūtas pret šo cilvēku. Pat cenšoties noslēpt konkrēto personību, ļoti bieži viņi manās dziesmās sevi atpazīst – šis ir par mani!
Vai labāk sanāk, kad skumīgs prāts?
Nav man kā Čakam (dzejnieks Aleksandrs Čaks. – I. P.), kuram visa dzeja “zarā”. Kādreiz, kad viņu lasīju, domāju, baigi patīk, bet visu laiku džekam neiet. Tad viens mūziķis man teica – bet mums, Ralf, tāds darbs, ka visu slikto varam izlikt mākslā. Man ir otrādi – kad slikts garīgais, neko nevaru uzrakstīt. Nekas nerodas arī reibumā, nesaprotu, kā ļoti daudziem mūziķiem tas izdodas, man tā nav. Tāpēc pirms uzstāšanās pat aliņu nelietoju, vislabāk un patiesāk uz skatuves jūtos bez jebkādu vielu palīdzības.
Mūziku skolā neesi speciāli mācījies. Kā pieraksti kompozīcijas, iemācies dziesmas?
Dziesmas mācos pēc dzirdes, mūziku iedungoju, un mūziķi man uzticas, viņiem esmu frīks (dīvainis – tulkojumā no angļu valodas. – I. P.). Vēl nesen gribēju pie viena Latvijas Radio bigbenda saksofonista privāti pastudēt mūziku, bet viņš atteica, jo patīkot, ka man nav rāmju un varot pateikt kaut ko ārpus konteksta, kas nostrādā. Lai nākot ar savām trakajām idejām, viņš tās saliks pa notīm. Tā bija otrā reize, kad biju nenormāli saņēmies pamācīties mūziku, apgūt instrumentu.
Vecāki tevi jau kā mazu puiku esot ņēmuši līdzi pat uz koncertiem ārzemēs.
Mūzika vienmēr ir bijusi mūsu ģimenes dzīves sastāvdaļa, vecāki uzskatīja, ka bērns nebūs apgrūtinājums un nav jāatstāj mājās, kad pašiem gribas kaut kur doties. Kad vēl gulēju bērnu ratiņos, paņēma mani līdzi uz “Gipsy Kings”, spilgti atceros Filu Kolinsu Tallinā un Robiju Viljamsu Vācijā, kad man bija 12 vai 13 gadi.
No kā tev vilkme uz mūziku?
Mans krusttēvs ir Eduards Glotovs, grupas “Remix” basists. Kādā koncertā viņš mani, vēl pavisam mazu, uzlika uz skatuves, pats spēlēja basu, bet es turpat līdzās dejoju. Pēc tam gribēju vai katrā pasākumā tikt uz skatuves. No sešu gadu vecuma sapratu, ka vēlos būt dziedātājs. Man patika “Labvēlīgais tips” un Roberts Gobziņš, taču, kad dabūju noklausīties baltādainā repera Eminema disku, kuru tētis sev bija nopircis, nodomāju – o, jā, es arī tā gribu darīt! Nospriedu, ka tā ir labākā profesija, un visu šo laiku mērķtiecīgi esmu uz to gājis.
Dziedāšana, muzicēšana ir vienīgais, ko nekad nav bijis slinkums darīt. Ar pārējo sanācis visādi.
Skolu pabeidzi?
Tētis teica, ka vidējo izglītību var dabūt katrs muļķis un būtu ļoti stulbi nolaisties zem tā līmeņa. Pabeidzu 3. vidusskolu, lai gan diezgan daudz kavēju, arī 2013. gadā Eirovīzijas dēļ, bet direktors un skolotāji, zinot manu nodarbošanos, atbalstīja.
Vai ģimenē visiem bija pa prātam tava profesijas izvēle?
Abas vecmāmiņas gribēja, lai vēl drusku pamācos, jo baidījās, ka nespēšu tikai ar mūziku nopelnīt un vēlāk uzturēt ģimeni. Vienu brīdi pastudēju multimediju komunikāciju, taču izstājos un bija daudz pārmetumu. Tomēr pierādīju, ka varu dzīvot patstāvīgi un pat parūpēties par draudzenēm, ar kurām palaikam dzīvoju kopā, un manas vecmāmiņas samierinājās.
Un mamma kļuva par tavu menedžeri.
Esam kopā no laika, kad ar grupu “PeR” sākām piedalīties “Dziesmā manai paaudzei”, “Latvijas zelta talantos”, mums zvanīja par koncertiem un prasīja noteikt honorāru, taču ko tāds padsmitnieks var daudz spriest par naudu. Līgumu slēgšanu uzņēmās mamma, jo bija juriste un arī režisore. Palaikam jau paplūcamies, bet es nevarētu iedomāties kādu citu viņas vietā, mūsu komanda aug, tomēr galvenais cilvēks joprojām ir mamma. Esam kā ģimenes uzņēmums, un tas ir forši.
Nauda paliek ģimenē, un mamma tevi pie viena var pieskatīt.
Viņa mūs abus ar tēti pieskata.
Daudz esi saņēmis pelnītus komplimentus par atklāto valodu televīzijas konkursa “Supernova” žūrijā, taču kritikai ir arī otra puse – jaunu talantu tā var iedzīt kompleksos.
Tad viņš nav radīts skatuvei, jo tur vajadzīgi baigie nervi! Kādā vokālistu konkursā, kad gribēju nobildēties ar Gunāru Kalniņu un atzinos, ka ir mans elks, viņš teica: “Forši, tikai atceries, ka tu pagaidām nevis dziedi, bet mīz botā.” Man bija 12 gadu, biju satriekts par tādiem vārdiem, taču neapvainojos un mācījos vēl vairāk. Pēc gada satikāmies kāda cita konkursa finālā, kurā Gunārs Kalniņš atkal bija žūrijā. Man piešķīra “Grand Prix”, viņš vēlējās to pasniegt un teica – paldies, ka nenobijies un toreiz teikto uztvēri kā pelnītu spērienu pa pakaļu.
Esmu redzējis, kā mūziķi, kam nervi neiztur skatuves stresu, pamazām nodzeras vai nonarkojas. Labāk būtu, ja viņus laikus kāds pabrīdinātu, lai nemaz nemēģina.
No malas daudziem tāpat kā man pašam šķiet, ka nekas vairs nevar satraukt, taču pēkšņi ne no šā, ne no tā sākas alerģija, un, kad dakterim prasu, kas par iemeslu, man atbild – tavs dzīvesveids, par daudz stresa, Ralf. Lai gan ārēji māku noslēgties, iekšā tāpat visu laiku vārās, un ar to jāspēj sadzīvot.
Tāpat kā ar nejaukiem komentāriem tīmeklī?
Esmu mācījies no ārzemju mūziķiem un sportistiem uz anonīmiem uzbraucieniem atbildēt tādā pašā stilā – efektīvs paņēmiens, jo rakstītājs uzreiz aizveras un vairs neuzbrūk. Ja tomēr turpina kladzināt, citi viņam uzraksta, lai rimstas, jo ir jau izgāzies. Patiesībā tas nenormāli “besī” – ja varētu, tviteri, feisbuku, instagramu izmestu misenē, taču mani pārstāvji, kas darbojas soctīklu vidē, atgādina – esi publiska persona, tev tur jābūt! Tad nu kasu pakausi un gudroju, ko jaunu par sevi lai pavēstu. Vispār dodu priekšroku grāmatai, priecājos par katru mirkli, kad varu palasīt.
Ko tagad lasi?
Pārlasu “Trīs vīrus laivā”, ārā pavasaris, un man sagribējās kaut ko tādu, lai var pasmieties. Tā ir grāmata par vīriešiem, tāpēc turpmāk, kad kāda draudzene atkal žēlosies, ka nesaprot džekus, iedošu viņai “Trīs vīrus laivā”.
Atgriežoties pie “Supernovas”, vai arī tu finālā balsotu par grupas “Carousel” dziesmu?
Šogad nebija neviena favorīta, tāpēc bija drusku jāpalauza galva, bet no šī piedāvājuma aizsūtījām labāko. Man ir pilnīgi vienalga, kurā vietā ar mūsu dziesmu paliekam, galvenais, lai varu parādīt draugiem, arī tiem, kas ārzemēs, un nav kauns par to, kas pārstāv mūsu valsti.
Skatuves māksliniekiem dota iespēja uzrunāt plašu auditoriju, lieliski, ja viņi to dara ar kādu plašāku ideju. Ko tu uzskati par savas mākslas virsuzdevumu?
Neko nedaru tikai tāpēc, ka man patīk uzdziedāt vai gribas nopelnīt naudu. Uztaisīju koncertu ar regeja mūziku, lai šis žanrs pie mums kļūtu pazīstamāks. Cilvēkiem vajag vairāk smieklu, tāpēc manā programmā iesildītājs būs stendapa komiķis, pie viena popularizējot arī šo kultūru. Ja redzu jēgu, uztaisu Skuteļa šovam dziesmu ar politisku tekstu par Ušakovu* – viņam nekad netaupu vārdus. Mākslinieka uzdevums ir iekustināt domāšanu.
Nu tad vajadzētu veltīt kādu gabalu Pārdaugavas piemineklim, ar kuru gandrīz trīsdesmit gadus netiekam galā.
Mierīgi. Mana pozīcija ir stingra: pieminekli kā tādu kauna traipu vajag novākt, bet mūsu valdība šajā jautājumā ir impotenta, jo nav spējusi to izdarīt. Tā atrašanās uz mūsu zemes ir aizvainojoša visiem, kas izcīnījuši un aizstāvējuši Latvijas brīvību.
Pat Ukrainā, kur joprojām karo, notikusi dekomunizācija – valdības kontrolētajā teritorijā ukraiņi nojaukuši visus Ļeņina pieminekļus, lai cik lieli tie būtu.
Braucu tur ik pa laikam ciemos pie sava drauga žurnālista, ar kuru iepazinos Eirovīzijā. Ukraiņi nelaipo un sauc krievu iebrukumu par karu, kas tomēr nav traucējis vairākiem maniem kolēģiem uzstāties Krievijā. Tas nav pareizi, jo viņi kalpo kā vilinājums televīzijas šovos kanālam, kas propagandē ukraiņus par ļaunu nāciju un latviešus sauc par fašistiem.
* Televīzijas programmai “Pusnakts šovs ar Jāni Skuteli” Ralfs Eilands sacerēja dziesmu par Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu ar tekstu: “Ušakovs mīlē savu sievu tā, kā remontē Brīvības ielu.”
Ralfs Eilands
- Dziedātājs, dziesmu autors
- Dzimis 1993. gada 24. novembrī.
- Izcīnījis 3. vietu Bērnu Eirovīzijas dziesmu konkursa Latvijas nacionālajā atlasē 2004. gadā.
- Ieņēmis 2. vietu konkursā “Dziesma manai paaudzei 2005”.
- Viens no grupas “PeR” dibinātājiem 2007. gadā.
- Vadījis vairākus televīzijas raidījumus.
- Pārstāvējis Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursa atlasē 2013. gadā.
- Ieguvis 1. vietu TV3 šovā “Izklausies redzēts” 2014. gadā.
Koncerti “Cits Pauls”
- 24. septembrī VEF Kultūras pilī
- 9. oktobrī Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”
