Ar pašcieņu un ticību savai valstij. “LA” reportāža par Latvijas gadadienu 6
Atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas 96. gadskārtu, politiskie un reliģiskie līderi svinīgās runās aicināja tautu celt savu pašcieņu. Tikmēr ielās sastaptie ļaudis Latvijai vēlēja mierīgu un ilgstošu pastāvēšanu.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags savā tradicionālajā 18. novembra sprediķī uzsvēra, ka grūtus laikus cienīgi pārdzīvo tikai stipras un vienotas nācijas. “Kura nācija var būt stipra, kamēr pati sevi identificē ar mītu par savrupu, mūždien apbižotu bauru un kalpu tautiņu, kuras vietā visu izlemj citi?” retoriski jautāja arhibīskaps, mudinot klausītājus atteikties no nepamatotas sevis šaustīšanas. Viņš arī novēlēja, lai tieši 18. novembris gūtu daudz dziļāku iespaidu uz nāciju, jo šie svētki kalpo par nācijas stipruma un saliedētības instrumentu. “Pagaidām 18. novembrim blakus un varbūt pat priekšā izvirzījušies citi datumi, kas drīzāk mudina mums citam citu ienīst,” teica Vanags, norādot uz 9. maiju un 16. martu.
Par vienotību un ticību valstij savā runā pie Brīvības pieminekļa 18. novembra vakarā runāja arī Valsts prezidents Andris Bērziņš: “Šis ir īstais brīdis, lai teiktu paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem – latviešiem un dažādu tautību cilvēkiem, kuri dažādos vēstures pavērsienos ir ticējuši Latvijai, kuru ticība ir devusi spēku pārdzīvot okupāciju un atgūt mūsu valsts neatkarību. Plecu pie pleca mēs esam bijuši kopā visos pārbaudījumos, un es ticu, ka tā būs arī nākotnē!” Prezidents arī aicināja mīlēt Latviju ar visiem tās trūkumiem, kā mīl un ciena sev tuvus cilvēkus, dziļi izprast brīvības un neatkarības īsto jēgu un būt gataviem par to cīnīties.
Līdzīgi motīvi caurvija arī Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzrunu svinīgajā sēdē. Savā runā Mūrniece pieskārās arī krīzei Ukrainā un nebaidījās atklātā tekstā runāt par Kremļa informatīvo karu pret Latviju. Tik tieša runa no Saeimas tribīnes neskan bieži un kur nu vēl neskaitāmu ārvalstu diplomātu priekšā. Vairākiem Saeimas deputātiem jaunās spīkeres runa nebija īsti pa prātam. Liela daļa “Saskaņas” deputātu uzreiz pēc svinīgās sēdes devās prom, atsakoties no tradicionālās šampanieša glāzes Saeimas Sarkanajā zālē.
“Es būtu licis citus akcentus. Mans novēlējums būtu, lai starp Latvijas iedzīvotājiem un valsti veidotos tādas saliedētas attiecības kā ģimenē starp bērniem un vecākiem. Proti – lai valsts palīdz cilvēkiem pieaugt, realizēt savu potenciālu, bet pēc tam šie cilvēki savukārt rūpētos par valsti,” teica “Saskaņas” frakcijas priekšsēdētāja biedrs Valērijs Agešins. Citi pieredzējušie deputāti atzina, ka šoreiz Saeimas priekšsēdētājas runa bijusi nacionālāka un tiešāka, nekā ierasts, bet tā neesot slikta lieta.
Tautas kalpiem, kuri šogad ievēlēti pirmoreiz, lūdzu izteikt savus novēlējumus svētkos. “Mums jābūt lepniem, ka tik mazai tautai izdevies izkarot savu valsti. Taču mums jābūt arī gudriem, vienotiem un stipriem, lai to noturētu un lai pasaulē celtu Latvijas vārdu vēl lielākā godā,” vēlēja ZZS pārstāvis Andris Siliņš. “Pat ja starp mums ir pretēji domājoši, mēs nedrīkstam aizmirst, ka esam civilizēta, miermīlīga un draudzīga sabiedrība. Tāpat es novēlu līdz valsts simtgadei būtiski samazināt pašreizējo bezdibeni starp bagātajiem un nabagajiem,” teica Latvijas Reģionu apvienības pārstāvis Mārtiņš Šics. “Šobrīd būtu īstais laiks sabiedrībai konsolidēties un katram savu darbu darīt tā, lai Latvija attīstītos, tā vietā lai zākātu savu valsti,” vēlēja deputāts Ringolds Balodis (“No sirds Latvijai”).
Runājot ar cilvēkiem, kas krastmalā vēroja tradicionālo 18. novembra parādi, varēja just noskaņojuma maiņu salīdzinājumā ar citiem gadiem. Protams, gaisā virmoja tikpat svinīga gaisotne kā vienmēr – bija smaidi, orķestris, daudz ģimeņu ar bērniem un novembrim neraksturīgi saulains laiks. Iepriekšējos gados ļaudis Latvijai biežāk vēlēja izaugsmi, labklājību, saliedētību, bet šogad novēlējumos skanēja: “Lai Latvija pastāvētu”, “Lai pastāvētu ilgi”, “Lai mēs te varētu dzīvot mierā”. “Tas, kas notiek Ukrainā, liek citām acīm paskatīties uz dzīvi Latvijā un novērtēt to, kas mums ir. Baisi iedomāties, ka arī tiem puišiem, kas te soļo, par to var nākties ziedot dzīvību,” teica studente Santa, kas parādi vēroja kopā ar draudzenēm. Vienlaikus vairāki cilvēki atzina, ka drošības sajūtu vairo apziņa, ka Latvijai ir uzticami draugi. Tam par apliecinājumu arī militārajā parādē kopā ar mūsu puišiem soļoja lietuviešu, igauņu, zviedru, dāņu, angļu, vācu, norvēģu un amerikāņu karavīri.
