– Sociālajos tīklos izskanēja pārmetumi, ka skolotāja brīvību arodbiedrība neaizstāv, to interesējot tikai algas. 7
M. Klieče: – LIZDA uztrauc tas, ka skolotāja brīvība varētu tikt ierobežota. Rodas sajūta, ka skolotājam vairs neuzticas. Taču jā, par algām runājam vairāk, jo, iespējams, tās tomēr skolotājus uztrauc vairāk nekā tikumības jautājums. Es kā skolotāja lielu problēmu “tikumības grozījumos” nesaskatu. Skolotāji vienmēr domājuši, kā un ko viņi dara, ņēmuši vērā, kāda ir klase, kāds ir konteksts.
LIZDA varētu aizstāvēt skolotāju, ja ir izteikts nepamatots rājiens.
– Taču, ja izteikti tikai mutiski pārmetumi?
– Domāju, ka skolas arodorganizācija arī šādas situācijas var risināt pārrunu veidā.
– Vai kopš “tikumības grozījumu” pieņemšanas ir palielinājies sūdzību skaits par skolotāju darbu?
I. Juhņēviča: – Man vairākkārt jautāts: kā jūs tagad kontrolēsiet tikumību. Kā esam kontrolējuši, tā kontrolēsim arī turpmāk. Esam kontrolējošā institūcija, un mūsu pienākums ir uzraudzīt, lai skola ievērotu visas likumā noteiktās normas. Šī saruna būtu varējusi būt arī pirms gada, jo arī tad bija jāievēro visas tikumiskās un Satversmē ietvertās normas. 2014. gadā saņēmām 700 sūdzības, no tām četras sūdzības bija par konkrētu materiālu izmantošanu, bet šogad neesam saņēmuši nevienu šādu rakstisku iesniegumu. Pērn vecāki un nevalstiskās organizācijas vaicāja, vai konkrētus materiālus var izmantot bioloģijas mācību stundās un vai skolā var izmantot scientologu izstrādātu mācību materiālu “Ceļš uz laimi”. Tādos gadījumos materiālus lūdzam izvērtēt VISC, kas vērtē to atbilstību standartam. Atzinums bija, ka izmantot nedrīkst.
– Ja IKVD nonāktu sūdzība par Krivades dzejoļa izmantošanu, ko jūs darītu?
– Prasītu skolotājam, ar kādu mērķi dzejolis izmantots. Prasītu viedokli skolas direktoram un noteikti iesaistītu VISC. Mēs nevienu iesniegumu neatstājam bez izskatīšanas.
Protams, skolā nedrīkst pastāvēt cenzūra. Tajā pašā laikā direktors atbild par to, kas notiek skolā, un viņam ir tiesības pārrunāt ar skolotāju izmantotās metodes un mācību līdzekļus. Skolotājam jāspēj pamatot, kāpēc viņš izmanto to vai citu materiālu. Ja nu skolotājs patiešām stundā stāsta kaut ko, kas ir pretrunā ar Satversmē vai citos normatīvajos aktos noteikto, direktoram ir pienākums iejaukties.
G. Jirgensons: – Direktoram jāuzticas skolotājam, ko viņš pieņēmis darbā.
– Šķiet, viens no iemesliem, kāpēc tapa grozījumi, bija “Papardes zieda” aktivitātes skolā. Vai šīs organizācijas pārstāvjus jūs savā skolā laidīsiet?
– Jāskatās. “Papardes ziedam” ir ļoti liela atbildība, uzmanīgi jāskatās, ko un kādā veidā viņi stāsta par seksuālo izglītību. Direktoram tas ir liels pārbaudījums. Pieredze ar viņiem ir dažāda, taču neaicināt lektorus no šīs organizācijas arī nevar, jo kādam ir jāaizpilda tie baltie plankumi, kas rodas, ja skolās nav veselības mācības.
A. Grīnberga: – Skolas dežurants nedrīkst pat neko skolēniem aizrādīt, jo ar skolēniem drīkstot runāt tikai pedagogi. Tāpēc nesaprotu, kāpēc tiek pildīta “Papardes zieda” prasība, ka lekcijas laikā pedagogam jābūt aiz durvīm. Vai šie lektori ir pedagogi? Kurš uzņemsies atbildību par to, ko viņi bērniem sastāsta? Pedagogam jābūt klāt, jākoriģē stāstītais, ja vajadzīgs. Domāju, ka vadlīnijas arī šādās lekcijās ieviesīs savas korekcijas.
I. Ratinīka: – Domāju, ka tikumības grozījumu autori tieši to arī gribēja: ieviest seksuālās izglītības ierobežojumus un pat neiedomājās, ka skarti tiks arī mācību priekšmeti mākslas jomā. Tagad viss atkarīgs, kādas tad vadlīnijas tiks izstrādātas.
I. Upeniece: – Par to, kādas tās būs, visi varēs mest uz mums akmeņus.
