– Bet, kamēr nav vadlīniju, skolotājs ir sevišķi neaizsargāts, jo formulējums likumā ir tik plašs, ka ar tikumības pārkāpumu var saprast daudz ko. Tieši vadlīniju trūkums, iespējams, izraisa šo pārlieko skolotāju darba kontroli. Rezultātā pedagogi vairs nestrādās radoši, bet strikti pieturēsies pie mācību grāmatas, cerot, ka tajā nu gan nekas netikumīgs nav iekļauts. 7
– Direktors taču jau teica, ka tas tā nav. Skolas direktora kompetencē ir atbildība par to, kāds mikroklimats ir skolā, kāds ir mācību process. Ir baisi, ja bailes un nedrošība 21. gadsimtā tiek veicinātas šādā veidā. Izglītības standarts paredz, ka ētiskais, morālais aspekts kā satura daļa ir obligāta visos mācību priekšmetos. Tāpēc skolās nekam ārkārtējam nevajadzētu notikt, jo nekas pēc būtības nav mainījies.
Vecākiem arī iepriekš Izglītības likums par pienākumu uzlika sadarbību ar skolu. Sadarbība nenozīmē kritiku un kontroli. Bet, ja vecākus kaut kas neapmierina vai viņi par kaut ko ir neizpratnē, var iet uz skolu, uzdot jautājumus, meklēt kopīgus risinājumus.
– Tā, ko jūs zīmējat, ir ideālā situācija. Reālā aina ir cita.
I. Ratinīka: – Reālā aina ir tāda, ka anonīmi pasūdzas, nevis uzdod jautājumus skolotājai. Mums bija vecāku sapulce, kurā pati aicināju zvanīt kaut līdz pusnaktij, ja rodas kādi jautājumi. Ja man jautātu vecāki, apspriestos ar viņiem, mēģinātu ko savā darbā mainīt vai variēt tā, lai gan manas ieceres tiktu sasniegtas, gan kliedētas vecāku šaubas.
Pieļauju, ka ir ļoti daudz skolotāju, kas tagad neko diskutablu neaizskars, izmantos darbā tikai viennozīmīgus tekstus.
– Iespējams, daļu sabiedrības tieši tas apmierinās. Piemēram, organizāciju “Ģimene”.
A. Grīnberga: – Es esmu par to, ka skolotājam savā darbā jāievēro izglītības standarts. Tas nenozīmē vienmēr pieturēšanos pie mācību grāmatas. Skolotājs ir tiesīgs izvēlēties, bet jāsaprot, vai mācību materiāls, ko viņš izvēlējies, atbilst vecumam, mērķim un kontekstam. To ļoti pareizi pateikusi arī izglītības ministre.
Taču diskusijas ir par to, vai kāds zina, kas ir tikumība. Tāpēc jau vajag izstrādāt vadlīnijas, kaut tas nebūs vienkārši, bet ir jābūt kaut kādam rāmim.
– Vai vadlīnijās uzskaitīs vārdus, kuri nedrīkst nonākt skolēnu redzeslokā?
I. Upeniece: – Ja kāds sagaida, ka vadlīnijās tiks nosaukti vārdi vai daiļdarbi, kurus skolā nedrīkst izmantot, varu pateikt, ka tas tā nebūs. Piekrītu, ka mums dotais uzdevums ir ļoti sarežģīts. Skaidrs, ka bez grozījumiem un vadlīnijām it kā varēja iztikt, bet, ja runājam par vērtību izglītību, tad tās izglītības saturā ir par maz un varbūt vadlīnijas palīdzēs stiprināt nevis cenzūru, bet pašcenzūru.
I. Ratinīka: – Ar ko tā labāka?
I. Upeniece: – Pašcenzūra nozīmē, ka skolotājs pats izanalizē mācību materiālu, ko vēlas izmantot, un izlemj, vai tas konkrētajā situācijā ir lietojams vai ne. Mana pašcenzūra būtu liegusi Krivades dzejoli izmantot. Taču tas nenozīmē, ka es nebūtu radoša, cenzēta un ierāmēta. Skolotājam ir brīvība izvēlēties un arī atbildība par to, ko viņš izvēlējies. Ja šī brīvība tiks liegta, būs ļoti bēdīgi un mēs vairs nevarēsim runāt par kvalitatīvu 21. gadsimta izglītību.
