Ar (paš)cenzūru pret netikumības džinu? “LA” diskusija 7
Kas notiek skolās pēc tā saukto tikumības grozījumu pieņemšanas Izglītības likumā? Vai skolotājiem tagad jāpārvērtē savas mācību metodes un izmantotie mācību materiāli saskaņā ar tikumības principiem, kuri pagaidām nav definēti? Vai tikumības dēļ skolās ieviesīs cenzūru? Par to “Latvijas Avīzes” redakcijā diskutēja Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka un šīs skolas absolvente, latviešu valodas un literatūras olimpiāžu uzvarētāja Agnese Lipska, Rīgas 28. vidusskolas direktors Guntars Jirgensons, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) pārstāve, Rīgas 94. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Mairita Klieče, Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) vadītāja Inita Juhņēviča, Valsts izglītības un satura centra (VISC) vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja Ineta Upeniece un asociācijas “Ģimene” pārstāve, kristīgās mācības skolotāja Aija Grīnberga.
– Diskusijas par “tikumības grozījumiem” ar jaunu sparu uzvirmojušas tāpēc, ka skolotāja Ratinīka publiski izteica bažas, ka skolās ienāk cenzūra, jo saņēma vadības aizrādījumu pēc tam, kad kāds no vecākiem bija sūdzējies, ka skolēniem jāanalizē Agneses Krivades dzejolis, kurā ir kāds labi zināms krievu lamuvārds. Kā jūs domājat, vai pretenzijas pret dzejoļa izmantošanu skolā būtu radušās, ja nebūtu “tikumības grozījumu”?
I. Ratinīka: – Protams, zināms skandāls var notikt jebkurā brīdī, pat ja nebūtu šāda likuma. Taču, man aizrādot, tika piesaukts likums, nevis kādi metodiskie aizrādījumi vai citas normas. Domāju, ja nepieminētu likumu, es būtu papurpinājusi klusībā, nevis sociālajos tīklos. Mani uztrauc tas, ka uz mākslas darbu attiecina šādas tikumības normas. Mākslas darba realitāti nedrīkst uztvert burtiski.
Turklāt attieksme pret dzejoli nebija vienīgais, kas satrauc. Sekoja plakātu, kas aicināja uz iecietību pret dažādām sabiedrības grupām, noņemšana, gan Rīgas mēra Nila Ušakova iejaukšanās poētikas interpretācijā. Ir ļoti daudz pazīmju par to, ka sabiedrība kļūst aizvien konservatīvāka, aizvien vairāk vēlas viennozīmīgu, kritisko domāšanu neveicinošu informāciju. Tādā gadījumā līdz cenzūrai ejams vien pussolītis.
Āgenskalna Valsts ģimnāzijā strādāju astoņus gadus, savas darba metodes neesmu mainījusi. Krivades dzejoli analizējām arī agrāk. Tad iebildumu nebija.
I. Upeniece: – Skolotāju diskusijas ar skolas administrāciju, kā arī savā starpā par to, kādas metodes un mācību materiāli izmantojami skolā, bijuši arī pirms šīs vasaras Izglītības likuma grozījumiem. Taču ir bažas, vai konkrētie formulējumi likuma grozījumos nav pastiprinājuši bailes, kontroli, neuzticēšanos izglītības procesā, kam būtu jābūt gan radošam, gan atvērtam un uz sabiedrību vērstam, kā arī ļoti profesionālam. Diskusijai par to, vai konkrētais dzejolis ir labs vai slikts, būtu jābūt profesionālai, kāpēc bija tāda pedagoga izvēle, kāds bija mērķis, vai tas tika sasniegts. Standarts nosaka, ka vidusskolēni jāiepazīstina ar mūsdienu dzeju. Kā to darīt, tā ir skolotāja izvēle. Tā jāizdara, ņemot vērā arī to, kāda ir klase un kādā kontekstā dzejolis izmantots. Profesionāla diskusija izpalikusi, tā vietā ir skandāls un runas par cenzūru. Izpaliek diskusijas par to, kā padarīt mācību procesu mūsdienīgu, kā audzināt kritiski spriestspējīgus cilvēkus, kuros būtu ieaudzināta arī morālā atbildība. Katrā ziņā tikumības normas un kritiskā domāšana nav pretrunā.
