“Es gribu dzīvot laimīgu dzīvi Latvijā.” Jānis aizbrauca no Latvijas pēc PSRS sabrukuma un tagad atgriezies dzimtenē 81
Daina Šulca, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jānis Lazovskis dzimis Rīgā ārsta reimatologa Jura Lazovska ģimenē. Jānim bija tikai seši gadi, kad viņš kopā ar tēvu un gadu vecāko brāli Pēteri pārcēlās uz dzīvi Mineapolisā Amerikas Savienotajās Valstīs.
Pārcelšanās mērķis Jāņa tēvam bija ļoti konkrēts – jaunas zināšanas un pieredze savā profesijā, vēlme studēt reimatoloģiju, iemācīties to, ko toreiz, 1992. gadā, kad Latvija tikko bija atguvusi neatkarību, vēl nebija iespējams īstenot Latvijā.
Juris Lazovskis vēlējās, lai arī viņa dēli Jānis un Pēteris iegūst ļoti labu izglītību un redz dzīvi un iespējas citās valstīs.
Jānis ir nācis no mediķu dzimtas. Arī viņa vectēvs Ilmārs Lazovskis bija ārsts – nefrologs, kurš līdzās medicīnai visu savu dzīvi ir lolojis Latvijas neatkarības ideju, iestājies par Latviju un vienmēr izvairījies no komunistu uzspiestā dzīves modeļa.
Ģimenē gribēja, lai arī Jānis kļūst par ārstu.
“Mājās dominēja medicīna. Es jutu spiedienu. Arī tēva mamma vēlējās, lai turpinu vectēva un tēva iesākto ceļu. Es kā bērns tam pretojos. Labāk jutos vidē, kur nesaskaros ar cilvēkiem, man tas sagādāja pūles, ko cilvēki domā, ko viņi sagaida no manis, kas man būtu jādara… Ārstam ar to visu ikdienā jāsaskaras.
Man bija vēlme darīt ko citu. Es izvēlējos matemātiku, kur viss ir ļoti skaidrs – skaitļi, precīzas definīcijas, matemātikā es patstāvīgi daudz ko varu izlasīt un saprast – tā ir pasaule, kurā jūtos droši.”
Nav pārspīlēti vai pārlieku patētiski teikts, ka mīlestība un cieņa pret Latviju un labas izglītības nozīme ir tās ģimenē iegūtās vērtības, kas iezīmējušas spēcīgas vadlīnijas Jāņa turpmākajās izvēlēs.
Arī Jāņa brālis Pēteris ieguvis labu izglītību un tagad dzīvo Bostonā ASV. Viņš pabeidza bakalaura studijas, aizstāvēja maģistra grādu arhitektūrā un pašlaik nodarbojas ar pētniecību Hārvarda universitātē.
Jānis saka: “Tā kā mēs tikām audzināti līdzīgi, mūsu dzīves arī līdzīgi attīstījušās – liels uzsvars uz izglītību un savu domubiedru meklēšanu.”
Idille un realitāte
Jānis – mazs latviešu puika no nupat kā sabrukušās Padomju Savienības – nonāca Mineapolisā, kur viss šķita daudz citādāks nekā Rīgā.
“Sākumā man viss likās kā idille,” atceras Jānis, “klimats saulaināks, cilvēki priecīgāki un draudzīgāki, amerikāņi – ļoti apmierināti ar savu dzīvi. Šķita, ka Amerikā viss ir iespējams. Vēlāk sapratu, ka tā nav.
Cilvēku neapmierinātība ir tāda pati kā Latvijā un arī problēmas ir līdzīgas.
Pārcēlušies uz ASV, mēs dzīvojām no tēva stipendijas un bijām atkarīgi no vietējo latviešu labvēlības. Ik dienas izjutu, ka mēs dzīvojam taupīgi.”
Mineapolisā Lazovsku ģimene nonāca latviešu sabiedrībā, kas viņus ļoti atbalstīja, pat sponsorējot studijas ASV. Šajā pilsētā Jānis nodzīvoja sešus gadus un, kad viņam apritēja 12 gadi, kopā ar tēvu un brāli pārcēlās uz dzīvi Kanādas austrumu krastā pie Atlantijas okeāna – nelielu pilsētiņu ar nosaukumu Sidneja (nosaukums tāds pats kā Austrālijas megapolei).
Pārcelšanās uz Kanādu bija saistīta ar tēva darbu – šajā valstī ļoti atbalsta izglītotu un profesionālu speciālistu darbību nelielās pilsētās, un Jāņa tēvs izvēlējies šo ceļu, vēl tagad turpinot savu reimatologa darbību Kanādā.
Bērnībā Jānis stostījās un uzstājoties satraucās. Mācoties vidusskolā, viņš iestājās grupā, kur varēja apgūt debatēšanas mākslu – ieklausīties un cienīt otra viedokli, pat ja tam nepiekrīti, izteikt savējo.
Tagad, klausoties Jāņa stāstu, var teikt, ka viņš lieliski pārvalda retoriku un runas mākslu – tik raitu stāstījumu sarunās negadās dzirdēt pārāk bieži.
Kanādas vidusskolas debatēs, kur bija iespēja uzklausīt un izprast daudzus viedokļus, Jānis saprata, ka cilvēku dzīves pamatjautājumi gan Kanādā, gan ASV un Latvijā ir vieni un tie paši.
Kanādā Jānis pabeidza vidusskolu. Pēc tam matemātikai veltīja desmit gadus – Kanādā Vaterlo universitātē iegūstot bakalaura un maģistra grādu un Čikāgā uzrakstot un 27 gadu vecumā aizstāvot doktora disertāciju algebriskā topoloģijā.
“Disertācijas aizstāvēšana ir samērā formāls process. Topošajam doktorantam ir jāprezentē savs darbs un jāatbild uz jautājumiem. Viss lielais ieguldījums notiek pirms tam, tiekoties ar dažādiem matemātiķiem, pasniedzot savas idejas citu universitāšu semināros, vienkārši sakot, cenšoties pierunāt kolēģus, ka mana izvēlētā doktora darba tēma ir viņu laika vērta un cienīga,” atceras Jānis.
“Doktoranti vairāk domā par nākamo soli – kā iegūt darbu pēc studiju beigšanas, kas nebūt nav garantēts.”
Pasaulē ir ļoti daudz gribētāju darboties zinātnes laukā, bet akadēmiķiem ir maz darba vietu, kur par zinātnisko darbu saņem algu.
Jānis saka: “Pasaulē doktorantiem ir savs lauciņš, kur valda liela konkurence un kur ir grūti atrast darbu. Te lielu lomu spēlē pazīšanās.”
Piepildīt savus mērķus
Kad Jānis atgriezās Latvijā, viņš sācis strādāt Rīgas Biznesa skolā un no darba brīvajā laikā turpina zinātniskās pētniecības darbu saziņā ar kolēģiem no Aberdīnas un ASV.
Rīgas Biznesa skolā Jānis studentiem vada praktiskos darbus matemātikā. Te mācības notiek angļu valodā, studenti tiek iepazīstināti ar pasaules skatījumu, “un tas saskan ar manu pieredzi”, uzsver Jānis.
“Es gribu dzīvot laimīgu dzīvi Latvijā,” tā viņš apgalvo ne reizi vien.
“Man laimīga dzīve nozīmē savu mērķu īstenošanu, un pašlaik mani mērķi ir ģimenes veidošana, savas vides uzlabošana un matemātiskā pētniecība. Ģimene jau top.
Vides uzlabošana pašreizējo spēju robežās ir lauzt matemātisko “traumu”, parādot augstskolu studentiem, ka matemātika nav tikai sausa rēķināšana. Un cilvēkus nevar dalīt tādos, kuriem vai nu ir, vai nav matemātiskas spējas.
Cenšos parādīt, ka viss ir atkarīgs no ieguldītā darba, pacietības un iztēles. Trešais no mērķiem – matemātiskā pētniecība – arī turpinās. Pateicoties internetam un jau tā mazajam matemātiķu pulkam, varu veiksmīgi turpināt pētniecību ar ārvalstu kolēģiem. Plāni noteikti ar laiku mainīsies, iedzīvojoties Latvijā un piedzīvojot nākotni.”
Abstraktā matemātika: tulkojam sarežģīto
Latvijā ir zinātnieki, kas darbojas topoloģijā, bet ne algebriskajā topoloģijā, kas ir Jāņa pētniecības nozare. Jānis saka: “Algebriskā topoloģija ir ļoti specializēta matemātikas joma.
Matemātiķi katrs veido savu pasauli un šajā pasaulē veido vēl mazākas pasaules.
Pētniecībai, ko veicu, ir maza saistība ar reālo pasauli, bet tas man ir interesanti. Topoloģija pati par sevi ir virsmu matemātika – zinātnieki cenšas salīdzināt virsmas, piemēram, lodi un toru (izcilni, izliekumu). Algebriskajā topoloģijā šī salīdzināšana notiek, izmantojot algebriskus objektus, piemēram, skaitļus.”
Atceroties doktorantūras studijas, Jānis stāsta: “Kā jau matemātiķiem, doktorantūras studijās katram bija sava ļoti šaura tēma. Laikam mūs apvienoja tas, ka sapratām katrs tikai savu mazo lauciņu!
Mūsu nodaļā bija daudz algebras speciālistu. Izstrādājot zinātniskos darbus, daudzi matemātiķi apvienoja algebru ar topoloģiju, kā, piemēram, es, vai arī ģeometriju ar loģiku, vai datorzinātni.
Man radniecīgi matemātiķi pētīja ģeometrijas pielietojamību dažādām funkcijām, reizēm pat izmantojot 3D printerus un virtuālās realitātes programmas, lai labāk saprastu telpas, par kurām veic pētījumus.”
Pētniecības darbs ir radošs. Pēdējos gados Jānis kopā ar zinātnieku grupu no Aberdīnas sadarbojas ar neirozinātniekiem un pēta zīdītāju smadzenes, kas šajā pētniecības metodē tiek pieņemtas par topoloģisku telpu. Cilvēka smadzenes ir ļoti sarežģītas.
Jānis saka: “Informācijas daudzums pasaulē ir neaptveramos apjomos. Veids, kā katrs dzird un savieno vienu un to pašu teikumu, katram cilvēkam ir atšķirīgs. Ir būtiski sarežģīto uztvert un padarīt vienkāršāku.”
Smadzenes nevar izpētīt, tās netraumējot, tāpēc Jānis ar zinātnieku grupu strādā pie smadzeņu atveidošanas datorā – smadzeņu topoloģiskās telpas radīšanas, lai varētu veikt dziļu pētniecības darbu.
“Mēs būvējam šo telpu no smadzeņu modeļiem ar mērķi – izprast. Man ļoti patīk matemātika, un liekas, ka man sanāk. Kanādā un Amerikā esmu izmācījies tik tālu, cik varu, un tagad to varu likt lietā Latvijā.”
Kas dara laimīgu
Jāņa ģeogrāfiskā un hronoloģiskā dzīves formula izskatās šāda: 6 gadi Rīgā Latvijā + 6 gadi Mineapolisā ASV + 11 gadi Sidnejā un Vaterlo Kanādā + 5 gadi Čikāgā ASV + 1 gads Aberdīnā Skotijā + 1 gads Rīgā Latvijā = 30 gadi.
Vai viņam ir arī sava laimīgas dzīves formula? “Tā ir jāatrod katram pašam,” saka Jānis.
“Veiksmīgas dzīves pamatā ir sevis, savas būtības iepazīšana. Tas ir grūts darbs – izprast savas vajadzības, pašam paskatīties uz sevi no malas – kas ir tas, kas tieši mani dara laimīgu.
Laime nav universāla, laime ir personīga. Ir jāveido attiecības pašam ar sevi. Katram ir kļūdas, melnumi, traipi – par to negribas domāt, bet tā ir daļa no cilvēka. Mēs nevaram būt tikai labi vai tikai slikti.”
Jāņa ikdienas dzīve kā zinātniekam rit pie rakstāmgalda ar pierakstiem un dokumentiem, un datoru. Bet viņš vienmēr jutis vajadzību pēc būšanas ārā, prom no cilvēkiem un pilsētas, svaigā gaisā.
“Man ir svarīgi līdzsvarot darbu ar atrašanos dabā. Bērnībā katru nedēļas nogali ar ģimeni braucām kaut kur staigāt, slēpot, laivot vai riteņot. Kad dzīvoju Čikāgā, man patika būt lielā pilsētā, bet pietrūka dabas, jo pilsēta ir milzīga, bija tālu jābrauc, lai vairs neredzētu betona horizontu.
Skotijā turpretim daba bija visur, un es to ļoti izbaudīju. Patīk kalni, mežonīgie krasti, tagad ar dzīvesbiedri plānojam, kā turp doties atvaļinājumā. Patlaban dzīvoju tuvu Rīgas centram un katras brīvdienas cenšos doties ārpus pilsētas – mežā, pie jūras.
Nodarbojos ar fiziskām aktivitātēm – braucu ar riteni, vairākas reizes nedēļā skrienu līdz Daugavai un nopeldos. Kad ir grūtības darbā, sports vienmēr palīdz,” savu ceļu uz līdzsvarotu ikdienu ieskicē Jānis.
Ar distanci pret internetu
Valstīs, kur Jānis ir dzīvojis un mācījies, izveidojušās draugu grupas, ar kurām regulāri notiek saziņa.
Pārsvarā tie ir zinātnieki, un grupās tiek pārrunāti ne tikai zinātniskie jautājumi, it īpaši draugu grupā no vidusskolas laika Kanādā.
“Man vajadzīga arī cita komunikācija – sarunas ārpus akadēmiskās vides. Dažiem zinātniekiem reizēm pietiek runāt tikai par zinātni.”
Jānim ir profils sociālajā tīklā “Facebook”, bet no interneta sabiedrības viņš vēlas attālināties.
“Internets ļoti ietekmē. Es cenšos norobežoties. Gribu atkāpties no sociālajiem tīkliem un draugu loku veidot ārpus interneta. “Facebook” atveru arvien retāk un retāk,” stāsta Jānis, “lietoju to vairāk sabiedriskiem nolūkiem, piemēram, savā organizatora lomā organizācijā “2 X 2″, kas rīko pasaules latviešu jaunatnes seminārus un salidojumus.”
Jāstiprina latviskā apziņa!
Atceroties savu bērnību Amerikā un visu pārējo ārzemēs pavadīto laiku, Jānis uzsver – nekad neesmu bijis prom no Latvijas.
“Mēs katru vasaru ar tēvu un brāli lidojām uz Latviju pie mammas, arī Ziemassvētkos bijām Rīgā. Mācoties Kanādā un strādājot Skotijā, vienmēr esmu gribējis atgriezties Latvijā. Dzīvojot citās valstīs, man pietrūka Latvijas un latviešu valodas,” stāsta Jānis, “valoda ir viena apvienojoša lieta – ārzemēs tā tur kopā latviešus, pateicoties valodai, tiek izveidotas skolas un draudzes.”
Pasaulē cilvēki nezina Latviju un nezina Rīgu, saka Jānis. Raksturojot latviešus salīdzinājumā ar citu valstu sabiedrību, Jānis uzsver: “Latviešos jūtama vēlme pēc savas identitātes un unikalitātes, jo mūsu skaitliski ir maz.
Latviskās kultūras izdzīvošana ir atkarīga ne tik daudz no latviešu skaita, cik no latviskās apziņas. Mums ir svarīgi iekļauties pasaules sabiedrībā un spēt pasniegt sevi. Lielbritānijā ir angļi, skoti, velsieši, īri, un katram ir savs stāsts. Latvijai ir nākotne, kas ir latvietība.”
Jānis aizbrauca no Latvijas pēc PSRS sabrukuma un atgriezās, kad Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts vairāk nekā 15 gadus.
“Pa šo laiku Latvija ir ļoti attīstījusies. Protams, ir atšķirības starp valstīm, kur demokrātijas institūcijas darbojas simt gadus un vairāk. Es ļoti vēlos, lai Latvija turpina augt.”
Dzīvojot Amerikā, prezidenta vēlēšanas Jānis neuztvēra personīgi, tomēr Latvijā Jānim ir svarīgi, kādas partijas veidos valdību.
Lai kurā pasaules malā mēs dzīvotu, mūsu dzīve ir ļoti personiska.
Jāņa atgriešanos Rīgā noteica arī tas, ka viņš Latvijā satika savu dzīvesbiedri.
Jānis saka: “Atgriežoties Eiropā un pēc tam Rīgā, es neaizvēru durvis uz pasauli. Es atstāju sev iespējas aiz Latvijas robežām.”
