Ar pārliecību sagaida iebrucējus: Kremļa agresoru iecere iebiedēt ukraiņus ir izgāzusies 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Septiņās diennaktīs Krievijas iebrucējiem Ukrainā nodarīti lieli zaudējumi, kas jau pietuvojušies sešiem tūkstošiem karavīru. Tie ir milzīgi skaitļi, ja tos salīdzina ar PSRS iebrukumu Afganistānā, kur nepilnas desmitgades laikā krita piecpadsmit tūkstoši padomju karavīru, viņu vidū daudzi ukraiņi un arī latvieši. Viņus mājup sūtīja tā saucamajos cinka zārkos, bet dēvēja par kravu “numur 200”.
Tagad nogalinātos karavīrus abās pusēs – kā pie ukraiņiem, tā iebrucējiem krieviem – arī sauc par “kravu 200”. Taču ir kāda milzīga atšķirība – ukraiņi par savējiem rūpējas, jo cilvēku pienākas godam apglabāt, bet agresors arī šajā ziņā parāda savu necilvēcīgo dabu.
Kritušie krievu karavīri var ilgi gulēt kā krituši – dažādu kara skarto Ukrainas pilsētu ielās vai dubļainos kara tehnikas izdangātos lauku ceļos. Par viņiem krievu ģenerāļiem galva nesāp. Tas apstiprina šeit Ukrainā bieži dzirdēto, ka Krievijas autoritārajai valsts vadībai karavīru dzīvības nerūp. Tā teikt – “Vecenes vēl piedzemdēs!”
Saskārušies ar tādu Eiropā sen nepiedzīvotu nežēlību, ar kādu Ukrainā izrīkojas iebrukušais Krievijas karaspēks, kas nogalinājis arī divus tūkstošus mierīgo iedzīvotāju, ukraiņi cīņai par savu neatkarīgo eksistenci saliedējušies vēl vairāk. Ja Kremļa agresori varbūt domāja iebiedēt šo nāciju, tad tagad var pilnīgi droši teikt, ka viņu ieceres ir pilnīgi izgāzušās. Visa Ukraina kļuvusi par tādu zemi, kur iebrucējiem gluži vai degs zeme zem kājām.
Lucka turpina gatavošanos
Esam ieradušies pie šīs pilsētas bruņoto aizstāvju vienības. Pie vārtiem divi 19–20 gadus veci jaunieši ar automātiem. Vēl citi no automašīnas izkrauj dažādus saiņus. Ieejam ēkā un kāpjam lejā pa kāpnēm pagrabā. Telpas plašas, siltas, apgaismotas.
Daudz dažādu mantu, nonākam dziļāk, kur iekārtota ēstuve, vienā telpas stūrī novietoti produkti, daudz burciņu ar dažādiem uz ziemu sagatavotiem dārzeņiem. Komandieris mūs aicina vispirms ieturēt pusdienas. Silta kāpostu un sēņu zupa, karsta pica un citi ēdieni. Katru dienu virtuvē strādā citas sievietes, kas pārmaiņus nāk šurp. Ar mums piekrīt aprunāties Svetlana, mūzikas pasniedzēja. Sarunā tiek pieminēta nožēlojamā Krievijas iedzīvotāju “neitrālā” pozīcija.
“Viņi ir tik ļoti sazombēti, nekādas brīvas patstāvīgas domāšanas. Arī nevēlas būt brīvi, viņiem ir pa prātam, ka augšā ir kāds, kas viņus dīda, pamāca un norāda, kas darāms. Tagad ir pārkāpta līnija, aiz kuras vairs nav atpakaļceļa. Te neko viņi nepanāks, un mēs šīs asinis un nogalinātos cilvēkus pieminēsim paaudzēm ilgi. Šī ir cīņa ar krievu agresoriem, kas ilgst jau vairāku gadsimtu garumā. Pienācis tās izšķirošais brīdis. Kremlis panācis tādu Ukrainas iedzīvotāju kopības sajūtu un saliedēšanos, par kādu iepriekš netikām sapņojuši ne vismazākā mērā,” stāstīja Svetlana un aicināja stāstīt visai Eiropai, ka tagad ir pienācis īstais un izšķirošais brīdis palīdzēt ukraiņiem.
Karavīri možā garastāvoklī
Šādam noskaņojumam ir reāls pamats, jo daudzi vīri, kuri pievienojas mums pie pusdienu galda, ir pieredzējuši karadarbību. Viens no viņiem apjautājas pēc maniem dokumentiem. Tos, protams, parādu, un viņš nosaka, ka tā rīkojas, jo esot taču karš. Viens no viņiem ar segvārdu Batja 1981.–1983. gadā dienējis Lietuvā padomju armijas gaisa desanta divīzijā.
“Esmu uzņēmējs, taču tagad pienācis laiks atcerēties seno pieredzi un likt to lietā. Un ziniet, mums ir ko parādīt.” Vai šāds iebrukums viņus pārsteidzis? “Jā, tā gan. Ziniet, man bija daudz draugu bijušo desantnieku. Viņi brauca uz šejieni vēl pirms kādiem desmit gadiem. Tie dzīvo Krimā, un pēc 2014. gada, kad Krievija sagrāba pussalu, mēs vairs nerunājam. Viss – mūsu kontakti un draudzība beigusies,” teica Batja.
Otrs no karavīriem ar segvārdu Kimi, arī uzņēmējs, lūdza nodot sveicienu un pateicību par atbalstu visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas iestājušies par Ukrainas neatkarību. Vēl viens no viņiem, kas nosauca savu segvārdu – Ķelts, arī pateicās par latviešu atbalstu.
“Mūs vieno mežabrāļu cīņa. Pēc tam jūsu un mūsu vectēvi bija kopā lēģeros. Tas mūs vieno, mēs zinām, kas ir mūsu ienaidnieki. Tā ir Krievija, kas ir aizmirsusi, kā tas ir – dzīvot ar mīlestību.”
Pārliecība par saviem spēkiem
Bijušais Ukrainas armijas 51. brigādes majors Oļegs šajā vienībā pilda psihologa un sabiedrisko attiecību speciālista pienākumus. Karu pieredzējis 2014. gadā, būdams 28 gadus vecs virsnieks. Tā gada kaujās bijis daudz upuru.
“Mūsu brigāde bija Ilovaiskā, gāja ārā pa krievu apsolīto zaļo koridoru. Tad guvām rūgto mācību, cik lielā mērā var ticēt krievu dotajam vārdam. Tie bija milzīgi zaudējumi. Ziniet, pats trakākais nav piedzīvot apšaudes, bet to, ka katru dienu tiek ziņots par jauniem un jauniem kritušajiem. Tikai izsvītro no saviem pierakstiem. Te viens, ar kuru vakar runāji, te otrs iet bojā. Tas ir ļoti smagi.”
Oļegs pastāsta, ka šajā pagrabā jau viss sagatavots gana ilgam laikam – pārtikas produkti, ūdens, siltas segas, matrači, apģērbi. Te iespējams arī nomazgāties. Varētu uzturēties apmēram divi simti cilvēku. Mums paiet garām vairāki cilvēki civilā, kas kaut ko atnesuši uz virtuvi. Kāda ir situācija reģionā, viņiem vaicāju.
“Šeit – Volīnijā – esam gatavi, it visur turpinās gatavošanās. Mums ir daudz pieredzējušu karavīru, kādi divi simti tūkstoši. Ņemiet vērā – ar kauju pieredzi, kas nebaidās no apšaudēm. Vai pret šādiem karavīriem ar viņu augsto motivāciju var sūtīt baltkrievu armiju, kas atrodas trīsdesmit kilometru attālumā no mūsu robežas. Viņi zina, kādi vīri ir šeit, un tāpēc vēl nenāk. Ņemiet vērā, ka mums arī ir tik brašas sievietes – tās ir ar mums. Okupantiem te nav ko darīt,” ukraiņu valodā man stāstīja Oļegs un piebilda, ka krieviski viņš nevēloties runāt.
