Jolanta Lubēja: “Par pārfinansētību gribas pasmaidīt” 4
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajā baletā piektdien, 10. novembrī, sezonas pirmais jauniestudējums – krāšņais un dzīvespriecīgais balets “Veltīgā uzmanība” ar Frederika Eštona horeogrāfiju un Luija Žozefa Ferdinanda Herolda mūzikas partitūru Džona Lenčberija aranžijā. Rīgā baletu iestudē Žans Kristofs Lesāžs. Viena no piecām baleta solistēm, kas atveido galveno sieviešu varoni, atraitnes Simones vienīgo meitu Līzi, ir Jolanta Lubēja.
Ievadam – ieskats baleta sižetā. Atraitne Simone vēlas savu vienīgo meitu Līzi izprecināt turīga zemes īpašnieka dēlam Alēnam, taču meitene mīl jauno zemnieku Kolā. Lai arī Simone dara visu, lai nepieļautu viņas meitas un Kolā attiecības, tomēr mīlētāji pārvar šķēršļus, un Simonei nākas samierināties ar meitas izvēli.
“Veltīgā uzmanība” ir izcils komiskā baleta paraugs, kas ieņem nozīmīgu vietu baleta repertuārā visā pasaulē. Izcilais britu horeogrāfs sers Frederiks Eštons (1904–1988) savu versiju tam radīja 1960. gadā Londonas Karaliskajā baletā. Viņa veidotais iestudējums ar Osberta Lankastera scenogrāfiju un kostīmiem joprojām tiek plaši iestudēts visā pasaulē un šobrīd tiek uzskatīts par šī baleta kanonisko versiju. 1922. gadā “Veltīgā uzmanība” ar Pētera Hertela mūziku un Nikolaja Sergejeva horeogrāfiju bija atskaites punkts, ar ko sākās Latvijas Nacionālā baleta vēsture. Tagad publika redzēs leģendārā horeogrāfa Frederika Eštona iestudējumu – košu un humora pilnu baletu visai ģimenei.
– Jūs, Jolanta, nupat esat atgriezusies no stažēšanās slavenajā Parīzes operā…
J. Lubēja: – Nokļūt Parīzes operā bija mans sapnis. Jau desmit gadus esmu iemīlējusies Parīzē. Braucu turp vai katru gadu, dievinu šo pilsētu, tās kultūru, esmu bijusi uz vairākām baleta izrādēm. Tieši Parīzes operā 2015. gadā redzēju “Veltīgo uzmanību” un jau tad iemīlējos šajā baletā. Nevarēju ne iedomāties, ka arī pie mums tas varētu tikt iestudēts. Kad nupat septembrī man bija iespēja trenēties kopā ar Parīzes baletdejotājiem, ievēroju, ka lielās treniņzāles aizmugurē stāvēja kolonna ar krāsainām lentēm tieši no šī uzveduma. Un man iekšēji bija tāds lepnums, ka paralēli Parīzes operai arī pie mums nu iestudē šo baletu. Brīnišķīgi apzināties, ka esam vienā līgā ar Parīzes operu.
Šis pasaules klases teātris man vienmēr bijis iedvesmas avots, esmu ļoti vēlējusies kaut pa atslēgas caurumiņu paskatīties, kā notiek ikdienas darbs. Nu savām acīm redzēju, ka franči strādā ārkārtīgi daudz, spēcīgi, viņiem ir daudz dejotāju – simt četrdesmit (mūsu Baltajā namā septiņdesmit), liela konkurence, visi ārkārtīgi vēlas dejot un tāpēc “grauž zemi”. Atšķirībā no mūsu krievu skolas, franču baleta skola ārkārtīgi lielu uzsvaru liek uz pēdu tehnikas tīrību, ļoti izsmalcinātām roku kustībām. Mani pārsteidza, ka Parīzes baletā trenējas uz ļoti slīpas grīdas, kas liek atšķirīgi turēt ķermeni, citādi kontrolēt visas piruetes. Pirmajā dienā tas bija visgrūtākais – pārorientēties uz citu slīpumu. Mēs esam dejojuši uz slīpām grīdām Itālijā – sen gan viesizrādes nav bijušas –, bet to nevar salīdzināt ar Parīzes operu.
Nokļūt kaut Parīzes treniņzālē ir ārkārtīgi grūti. Tava radošā biogrāfija tiek ilgi pētīta un sijāta. Man laimējās satikties ar Žilbēru Maieru, kādreizējo Parīzes operas baleta premjeru, dejas profesoru, kurš vēlāk gandrīz piecdesmit gadus bijis šī baleta repetitors un strādājis ar zvaigznēm Nurejevu, Barišņikovu un daudzām citām izcilībām. Interesanti, ka baleta “Veltīgā uzmanība” tiesību turētājs Žans Pjērs Gaskē, kas tās pastarpināti mantojis no paša leģendārā baleta horeogrāfa Frederika Eštona un nu ieradies Rīgā uzraudzīt iestudējumu, arī bijis draugos ar Nurejevu…
Tagad Žilbērs Maiers ir ļoti cienījamā vecumā. Viņam, ja nekļūdos, ir astoņdesmit deviņi gadi. Dejas profesors man izrādīja grezno un satriecoši skaisto Parīzes opernamu, izstāstīja tā vēsturi, savu baleta pieredzi, ar ko kopā dejojis un strādājis, tiku izvadāta pa visām treniņu zālēm un beigās viņš mani ielūdza arī uz savām ārkārtīgi skaistajām mājām, kas ir kā muzejs ar lielu monētu, gleznu un skulptūru kolekciju.
– Un kā jūs uzņēma Parīzes operā?
– Maiers skatījās, kā strādā jaunie franču repetitori, un arī man atļāva uzkāpt uz deju grīdas. Jau pirmajā dienā sajutu konkurenci. Trenējāmies vislielākajā zālē zem kupola, kur vietas gana, bet, kad mēģināju fuatē – slavenos trīsdesmit divus pagriezienus skatuves priekšā –, manīju, ka viena balerīna vēro mani, varbūt domāja, ka esmu te kāda jauniņā ienācēja. Es griežu, bet viņa tīšām kā pusšpagatā virza savu kāju man priekšā, acīmredzami mēģinot patraucēt. Un vēl tie pārējo dejotāju skatieni…
Varbūt arī tāpēc, ka griezu krievu skolas fuatē – mēs kāju izvirzām it kā taisni, bet franči to izliek vairāk uz priekšu. Profesionāļi šo atšķirību ļoti labi redz. Ieinteresēti skatījās, kas tā tāda, kura te griež krievu fuatē… Bet Maiers bija gandarīts, tikai mazliet palaboja. Teica, ka lēcieni gan man pārāk lēni. Frančiem tie ļoti ātri. Mēs Latvijā kā jau krievu skolas tradīcijas turpinātāji lecam lēnāk. Atgriezos mājās ar ļoti lielu iedvesmu. Stažēšanās Parīzē bija kā ieskrējiens pirms baleta “Veltīgā uzmanība” iestudēšanas mēneša.
– Kā jūs teiktu, par ko ir stāsts baletā “Veltīgā uzmanība”?
– Par mīlestību. Daiļā Līze mīl lauku puisi Kolasu, bet māte Simone noskatījusi bagātā saimnieka Tomā dēlu Alenu. Varētu teikt, ka māte cenšas savu meitu pēc iespējas “dārgāk pārdot”. Bet Simones nolūkotais puisis Alens ir neveikls un velti mēģina iegūt Līzes uzmanību, kaut dāvina puķes, sniedz gredzenu…
Taču viņa uzmanība patiesi ir veltīga! Līze, paklausīga mātes meita, galu galā māti pieviļ, apprecoties ar lauku puisi, nevis bagātnieku. It kā senatnīgs stāsts, taču izšķiršanās starp mīlestību un nodrošinātību aktuāla visos laikos, arī mūsdienās, tikai tagad dzīve šo izvēli pasniedz citā mērcē. Nu kuri vecāki gan nevēlas savam bērnam labi situētu nākotni? Būsim atklāti!
– Un kāda tā dzīves nodrošinātība baleta māksliniecei?
– Sūdzēties nevar, bet var vēlēties, lai būtu labāk. Mēs ieguldām tik daudz darba! Vēlamies būt novērtēti. Vismaz tik, lai neskatītos uz ārzemēm. Kad dzirdu par kultūras pārfinansētību, gribas pasmaidīt. Absolūtas muļķības.
– Tāpat kā Parīzes baletā, arī konkrēti “Veltīgās uzmanības” iestudējumā mūsu Baltajā namā var runāt par lielu konkurenci. Līzes lomu iestudējušas piecas dejotājas – Jūlija Brauere, Sabīne Strokša, Elza Leimane, Annija Kopštāle un jūs.
– Mēs esam ļoti dažādas. Cenšamies cita uz citu neskatīties. Visas piecas esam personības, katra ar savu dejotājas rokrakstu un stila šķautni. Katrai savi plusi, varbūt arī mīnusiņi… Man iejusties Līzes tēlā nebija grūti, jo viņas raksturā ir krietna humora deva, kas man vienmēr patikusi un padevusies atklāsmē uz skatuves. Jau viena no manām pirmajām lomām – Zina “Gaišajā strautā” – šajā ziņā bija līdzīga. Akcentēju Līzē komisko, kas man vairāk padodas, un cenšos ielikt arī kaut ko no franču baleta skolā nupat apgūtā.
Vēl gan nezinām, kura no mums piecām dejos pirmizrādē, kaut līdz tai palikusi tikai nedēļa (šīs sarunas dienā). Arī tas laikam franču skolai tipiski, bet mums neierasti un rada stresu. Bet savā ziņā izaicinājums ir baleta inscenētāja Žana Kristofa Lesāža ārkārtīgais prasīgums. Repetitors kombinācijas liek izpildīt ļoti precīzi, ne soli pa labi vai kreisi, viss noteiktos rāmjos. Citreiz horeogrāfi ļauj dejotājam tēlā ielikt kaut daļiņu no sevis, bet šoreiz paģēr ārkārtīgi skrupulozi ievērot partitūru. Mākslinieciski un fiziski no dejotājiem prasa visu iespējamo, ko vien no mums var izdabūt. Kā augstākajā līgā.
– Atraitnes Simones lomu jau kopš šī baleta pirmsākumiem dejo vīrieši, un Latvijas Nacionālā baleta versijā šo tēlu interpretēs Andris Pudāns un Antons Freimans, kurš sacīja, ka viņa mātei Simonei meitu nākas gan iekaustīt, gan iepļaukāt…
– Mēģinājumā augstpapēžu kurpēs ienāk vīrietis, uzvelk svārkus… Sākumā mazs kultūršoks, bet no Antona Freimana tiešām jūt to “stingrās mātes” strāvojumu. Ar Antonu Freimanu esam jau bijuši partnerībā, esmu dejojusi arī viņa kā jaunā horeogrāfa paša veidotajā modernajā baletā “Ardievas”, kopā esam dejojuši arī kolēģa veidoto tango “Jā, jā, nē, nē” tajā pašā jauno horeogrāfu ciklā “Iespējams”. Bija ļoti grūti, bet reizē interesanti izbaudīt Freimana horeogrāfijām raksturīgo. Un vēl pirms tam esam kopā dejojuši Jūrmalā festivālā “Baleta zvaigznes”, kur arī varēju izbaudīt Antonam raksturīgo humoru.
– Baleta “Veltīgā uzmanība” horeogrāfam Frederikam Eštonam ļoti tuva esot bijusi daba, brīvdienas viņš bieži pavadījis savā lauku mājā. Un arī balets sākas ar vistas un gaiļa deju.
– Tas skatītājiem būs interesanti! Kā jau jūrmalniece es dzīvoju namā ar dārzu, kur pavasarī zied divdesmit ābeles, bet bērnību pavadīju laukos, kur manai vecmāmiņai deviņdesmito gadu sākumā piederēja neliela saimniecība ar govīm un cūkām, un, protams, tur neiztika arī bez vistām un gaiļa!
– Kāda ir jaunā baleta horeogrāfiskā valoda?
– Tas ir īsts klasiskais balets, kas arī man ir vistuvākais un ar to es vēlētos saistīt arī savu nākotni, bet, iespējams, jau kā baleta pedagoģe. Un visdrīzāk – Spānijā. Esmu baletā kopš četru gadu vecuma, un nupat Latvijas Nacionālajā baletā rit piecpadsmitā sezona. Pēc astoņpadsmitās var iet izdienas pensijā. Man tas liekas diezgan depresīvi, jo visu dzīvi esmu pieradusi dejot. Bijušas tādas skaistas lomas klasiskajā baletā kā Žizele, Odeta-Odīlija “Gulbju ezerā”, Marija “Riekstkodī”, varu palepoties ar zelta medaļu starptautiskajā baleta konkursā Korejā… Šobrīd man ir vien trīsdesmit divi gadi, bet baletdejotāja mūžs aizskrien ārkārtīgi ātri.
– Kāpēc lūkojaties tieši uz Spāniju?
– Jo mans vīrs ir spānis. Gonzalo Preciado Azansa sešarpus gadus dejoja mūsu baletā. Tagad doktorantūras dēļ pārcēlies atpakaļ uz dzimteni. Starp citu, viņa doktorantūras darbu sauc “Spāņu deja Latvijas baletā”, izstudēja par to visu kopš 1922. gada. Tas pats Antons Freimans bija izveidojis mums katram savu baleta miniatūru ciklam “Iespējams”. Starp mēģinājumiem arī saskatījāmies. Tagad mācos spāņu valodu, vēl vakar jau gana labi skaipā sapratos ar sava vīra vecmāmiņu, apsveicot viņu deviņdesmit piektajā dzimšanas dienā.
Madridē ir laba baleta trupa, kas dejo gan klasisko, gan moderno baletu, bet viņiem nav stabila, pašiem sava teātra, taču universitātē nu ir iespēja attālināti studēt baleta pedagoģiju. Mana vīra vecāki dzīvo pašā Spānijas vidienē, kur nav jūras. Tās gan man droši vien ļoti pietrūktu.
