Tomēr mediķi ir samērā skeptiski par solīto darba samaksas pieaugumu, viņi tam netic… Jau 7. Saeima pieņēma likumu, ka valsts aizsardzībai trīs gadu laikā ir jāpiešķir 2% no IKP, taču likumu sāka pildīt tikai pēc tam, kad Krievija anektēja Krimu. Nav jau nekādas garantijas, ka tagad ar tiem četriem procentiem no iekšzemes kopprodukta nerodas līdzīga situācija… 0
Tas ir ļoti slikti, un tas rada augsni tiesiskajam nihilismam. Likums ir valstī augstākā juridiskā garantija. Ja likumā ierakstītais netiks pildīts, tad ir laiks nopietnām politiskām pārbūvēm valstī. Tomēr es gribētu būt optimists un sagaidīt, ka likumprojekta pozitīvā virzība, kas šobrīd ir iezīmēta NTSP un valdības līmenī, turpināsies arī Saeimas līmenī un netiks sakropļota. Paturēsim prātā, ka Latvijā neviens neiet bojā no kara, bet nepienācīgas veselības aprūpes finansēšanas dēļ, pēc “Eurostat” datiem, mirst 17 cilvēki dienā.
Kāds ir vienkāršākais un godīgākais ceļš, lai darba samaksai paredzētā nauda netiktu iztērēta apkures un degvielas tarifos, kuri aug? Vai arodbiedrība sekos līdzi, lai tas nenotiktu?
Lai tie desmit miljoni eiro, ko izcīnījām 2015. gada nogalē, tiešām tiek novirzīti algu pieaugumam, MK noteikumos izstrādāja speciālu pielikumu, kur norādīja katras ārstniecības iestādes štatu sarakstu un pretī attiecīgo naudas summu darba samaksas pieaugumam. Tas varētu būt viens no risinājumiem, kad algu pieauguma jautājums vairs netiek kārtots ar tarifu palīdzību.
Jāņem vērā arī tas, ka jau patlaban ir MK noteikumi par zemāko darba samaksu profesionālajās kategorijās, kas ārstniecības iestādei ir obligāti jānodrošina. Vidējo darba samaksu gan varētu noteikt ne vairs ar MK noteikumiem, kā tas ir patlaban, bet ar līgumu starp Nacionālo veselības dienestu un valsts un pašvaldības ārstniecības iestādēm.
Daudziem ārstiem jau patlaban vidējā darba samaksa ir virs valstī noteiktajiem 859 eiro. Kāda tad būs tā mēraukla – vai visiem, arī tiem, kuri nopelna tūkstošus, paaugstinās darba samaksu?
Saskaņā ar 2005. gada MK rīkojumu vidējā ārsta darba samaksa ir jāpielīdzina vidējai darba samaksai valstī, piemērojot koeficientu divi, bet medicīnas māsām – 60% no ārsta darba samaksas par slodzi. Šāds koeficients radies, pētot attīstīto Eiropas valstu pieredzi. Tas ir minimālais koeficients, kas nodrošina attiecīgās profesijas konkurētspēju tautsaimniecībā. Igaunijā šis koeficients jau ir sasniegts, savukārt Lietuvā tas ir 1,75. Saskaņā ar NVD datiem Latvijā ārsta vidējā darba samaksa pie viena darba devēja patlaban ir aptuveni 1300 eiro uz papīra. Taču tas, visdrīzāk, nav par vienu darba slodzi, bet gan ieskaitot virsstundas. Savukārt medicīnas māsai – aptuveni 760 eiro.
Ir jāveido formula par darba samaksas pieaugumu nevis ugunsdzēsības, bet pastāvīgā režīmā. Mēs nevaram uzreiz pateikt, kāds ir labākais risinājums, jo jāņem vērā inflācijas tempi valstī. Šobrīd ir vērojama inflācijas pieauguma tendence, kas, no vienas puses, ir labi, jo liecina par augošu ekonomiku. Bet, no otras puses, rada bažas, vai algas tai tiks līdzi. Bet, ja mēs pavērtējam periodu no 2012. līdz 2016. gadam, tad redzam ne tik sliktas lietas. Vidējā darba samaksa valstī ir pieaugusi par 25%, tostarp ārstiem – par 35%, tehniskajam atbalsta personālam – par 24%, māsas un māsu palīgi ir pa vidu starp šiem skaitļiem. Patēriņa preču cenas ir augušas par vienu procentu, kas nozīmē, ka pirktspēja ir pieaugusi.
Salīdzinot ar 2015. gadu, straujākais darba samaksas pieaugums nozarē bija tieši 2016. gadā, kad lēciens bija no 5 līdz 10%, pateicoties tam, ka pirms streika arodbiedrība panāca vienošanos ar Veselības ministriju.
Valsts reģionos ārpus Rīgas ir pavisam cita situācija – tur ar tādu koeficientu speciālistus nepievilināsi. Vai arodbiedrība rosinās, kā situāciju uzlabot?
Pirmskara Latvijā bija prakse lauku reģionu mediķu darba samaksai piemērot augstāku koeficientu, un arī patlaban ģimenes ārstu finansējumam tiek piemērots paaugstināts koeficients. Tas ir risināms jautājums, un mēs tam esam gatavi, kaut gan arodbiedrības uzdevums nav veselības aprūpes nozares vadīšana un plānošana.
Bet arodbiedrība taču varētu solidarizēties ar reģionu ārstiem, lai viņus noturētu darba vietās ārpus Rīgas un piesaistītu tur jaunos mediķus…
Ņemot vērā arodbiedrības statūtus, reģionu ārstiem šajā jautājumā ir tiesības izrādīt iniciatīvu. Mēs jau to nevaram izdomāt mākslīgi.
Ne tik sen nāca iniciatīva, piemēram, no medicīnas māsām un vecmātēm, ka ir jāvēršas pret resertifikācijas netaisnīgajiem un smagajiem tālākizglītības nosacījumiem. Kāpēc Latvijas medicīnas māsai ir jāsavāc daudzreiz vairāk kvalifikācijas punktu, turklāt pašai par to maksājot, nekā māsai, piemēram, Austrālijā un Jaunzēlandē? Igaunijā vispār nav resertifikācijas, tur darbinieku kvalifikācijas pilnveidošana ir darba devēja rokās.
