Valdis Keris: “Ar papildu naudu medicīnai Igauniju vēl nenoķersim” 0
Veselības aprūpes finansēšanas likumprojekta pamats ar obligātās veselības apdrošināšanas principiem un medicīnas budžeta pieaugumu ir uzbūvēts, un tas drīzumā nonāks uz valdības galda. Ar šā likuma palīdzību tikšot risinātas ieilgušās veselības aprūpes problēmas. Iztaujāju vienu no likumprojekta autoriem Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Dr. habil. med. Valdi Keri.
Vai līdz ar likuma pieņemšanu Latvija no Eiropas Savienības sliktāk finansēto valstu lejasgala pacelsies augstāk? Vai samazināsies to iedzīvotāju īpatsvars, kuri neapmeklē ārstus, jo vizītes ir pārāk dārgas un tās jāgaida garās rindās?
V. Keris: Noteikti. Šā likuma mērķis ir nepārprotami noteikt, ka trīs gadu laikā veselības aprūpes finansējums sasniegs vismaz 4% no iekšzemes kopprodukta un ka medicīnas nozarei piešķirtā papildu nauda tiks mērķtiecīgi novirzīta pacientu vajadzībām, galvenokārt rindu saīsināšanai. Taču tas nenotiks rīt uz brokastlaiku. To, ka tuvojamies Eiropas līmenim, varēs just nākamajā piegājienā, kad sāksies veselības aprūpes finansējuma virzība no 4% uz 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Papildu nauda būs arī mediķu vajadzībām – darba samaksas paaugstināšanai, ieliekot likumā konkrētus skaitļus. Tiesa, ar papildus piešķirto naudu mēs vēl nenoķersim Igauniju (4,9% no IKP) un Lietuvu (4,3% no IKP), bet Latvija vismaz pietuvosies savām kaimiņvalstīm. Arī tas ir daudz.
Ja runājam par Eiropas līmeni gan pieejamības, gan ārstniecības kvalitātes ziņā, tad jāteic, ka tas nenoliedzami ir saistīts ar finansējuma līmeni. Šeit vēl ir krietns ceļš ejams, jo jaunās Eiropas Savienības (ES) dalībval-stis veselības aprūpei piešķir vidēji 5% no IKP, bet kopumā ES – vidēji nedaudz virs 7% no IKP. Latvija patlaban tiecas uz 4%. Protams, ka ar šādu finansējumu nav iespējams uzreiz nodrošināt visus labumus, taču iezīmēsies pozitīva virzība.
Nauda, ko plānots iegūt, ieviešot obligāto veselības apdrošināšanu no 2019. gada, veido apmēram 5% no kopējā veselības aprūpes finansējuma. Vai ar tik nelielu finansējuma daļu izdosies būtiski uzlabojumi?
Tāpēc Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē 29. jūnijā tika panākta vienošanās par veselības aprūpes finansēšanas likumprojektu. Politiķi no sava solījuma atrast finansējuma avotus veselības aprūpei, lai trīs gadu laikā papildus piešķirtu miljardu eiro, bija spējuši izpildīt tikai vienu ceturto daļu jeb apmēram 250 miljonus eiro, ko plānots iegūt ar šo vienu papildu procentu no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Arodbiedrība paziņoja – ja nebūs pārējās finansējuma daļas, tad netiks dots atbalsts nodokļu reformai. Sākās kompromisa meklējumi. Politiķi sacīja: labi, mēs šobrīd neredzam, no kurienes iedosim trūkstošā finansējuma trīs ceturtdaļas, un mēs piekrītam ar likumu dot garantijas, ka nauda tiks atrasta trīs gadu laikā. Ja politiķi savu solījumu nostiprina ar likumā dotām garantijām, tad tur vairs nav ko iebilst, un tā tika panākta vienošanās.
Likumprojektā mediķiem iezīmētā darba samaksa papildinās ārstu ienākumus aptuveni par 380 eiro pirms nodokļu nomaksas, bet medicīnas māsām – par 200 eiro, tā informē Veselības ministrija. Vai šīs naudas summas nobremzēs ārstu un medicīnas māsu aizceļošanu no valsts?
Man par to ir grūti runāt, kamēr likums vēl ir tikai projekta stadijā un kamēr ministrija šīs summas nav apspriedusi ar sociālajiem partneriem. Bet nesen NTSP veselības nozares apakšpadomes sēdē tika panākta vienošanās atjaunot darba samaksas darba grupu, kura tuvākajā laikā izskatīs šo jautājumu. Taču nav tā, ka man par to nebūtu savs viedoklis.
Arodbiedrībai 2015. gada beigās bija pirmsstreika sarunas ar Veselības ministriju. Toreiz parakstījām vienošanos, ka tieši mediķu darba samaksai tiks atrasti papildu desmit miljoni eiro. Pateicoties tam, 2016. gadā zemākās darba samaksas likmes profesionālo kategoriju grupā pieauga par 5 – 7%. Ja, paaugstinot sociālās apdrošināšanas iemaksas par 1%, šī summa būs astoņreiz lielāka jeb 80 miljoni eiro, tad var sacīt, ka darba samaksas pieaugums būs reāls un jūtams. Tiesa, pastāv jautājums par to, kā šo pieaugumu tehniski novirzīt līdz katrai ārstniecības iestādei.
Ja par darba slodzi ārsts saņems vairāk nekā 1000 eiro, ceru, ka tas nav tik maz, lai brauktu projām no Latvijas. Droši vien būs tādi ārsti, kas uzskatīs, ka tā viņiem nav pietiekama naudas summa, bet tādas personas būs vienmēr. Arī Zviedrijas ārsti dodas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, turp brauc strādāt arī vācieši un briti. Tomēr uzskatu, ka 30% darba samaksas pieaugums veselības aprūpes nozarē Latvijā būtiski samazinās darbaspēka emigrāciju.
