Vārds mūziķiem 0
Operstudijas “Figaro” mākslinieciskais vadītājs Viesturs Gailis: “Pēterburgas (toreiz Ļeņingradas) konservatorijā Arvīds Jansons ar savu sirmo galvu un ārkārtīgi dziļo pieeju mūzikai allaž studentiem teica – nelēkājiet, nedejojiet, bet dziediet mūzikā, jūs taču esat tik talantīgi, jums ir ko teikt… Tā mēs arī gatavojāmies. Bet gadījās, ka nākamajā stundā atveram auditorijas durvis un priekšā sēž… jauneklīgais Mariss Jansons. Ja tagad celsim priekšā izjusto un emocionālo “mājasdarbu”, dabūsim pa cepuri, jo Mariss Jansons vēlējās ekspresivitāti, aktivitāti, viņš sauca: nu kas tie par lēniem tempiem! Tēvs un dēls Jansoni ar savu atšķirīgo skatījumu uz vienu un to pašu mūziku parādīja, ka nav tikai viena patiesība.”
Latvijas Nacionālās operas leģenda tenors Kārlis Zariņš: “Man kā jaunam dziedātājam bija tā laime tikt uzaicinātam Sanktpēterburgā (toreiz Ļeņingradā) kopā ar Arvīdu Jansonu vairākas reizes atskaņot Verdi “Rekviēmu”, Mocarta “Rekviēmu”, arī Mālera dziesmas. Arvīdu Jansonu arī es uzskatu par vienu no saviem skolotājiem.”
LNSO pirmā vijole Raimonds Ozols: “Kad pirms septiņiem gadiem Bavārijas radio koris svinēja sešdesmit gadu jubileju, man bija iespēja divas programmas sēdēt pie pirmās vijoles pults Bavārijas radio simfoniskā orķestra koncertā Marisa Jansona vadībā Vācijā. Neaizmirstams emocionāls piedzīvojums. Sākumā uztraucos – kā būs? Bet patiesi lieli cilvēki ir sirsnīgi un vienkārši.”
LNSO vijolniece Daina Birzniece: “Marisa Jansona tēvs Arvīds Jansons bija ļoti labi draugi ar manu tēvu Haraldu Birznieku, kurš tāpat spēlēja vijoli, savā laikā būdams LNSO pirmā vijole. Kad vēl mācījos Mediņos, man bija tā iespēja paņemt savu krēslu un apsēsties orķestrī, spēlējot līdzi pēdējo programmu, ko Arvīds Jansons diriģēja Latvijā. Pārdzīvojums uz visu mūžu! No Arvīda Jansona varēja mācīties frāzējumu, tembru, muzikālo domu, tēlu… Tā bija mana pirmā pieredze. Kad Arvīds Jansons pārcēlās uz Maskavu, vasarās viņš brauca uz Jūrmalu, ciemojās arī pie mums, dzirdējām daudz iespaidu par koncertiem, kādus pasaulē diriģēja gan viņš, gan vēlāk dēls Mariss Jansons, kā viņiem klājās Pēterburgā, cik smagi bija iedzīvoties. Padomju sistēmā mūziķu pasaulē bija gan nodevības, diplomātija, nodevas. Savu ārzemēs nopelnīto honorāru diriģents nemaz nevarēja atvest uz mājām, dabūja labi ja dažus procentus. Tas, ka divi latvieši no Rīgas aizbrauca uz Ļeņingradu un kļuva slaveni visā pasaulē, būtībā ir vienkārši varoņdarbs. Taču mājās savējos bieži vien pietiekami nenovērtējam…”
