– Pagrieziena punkts jūsu tēva karjerā bija veiksme Vissavienības jauno diriģentu konkursā Ļeņingradā 1946. gadā, pēc kura dažus gadus vēlāk 1952. gadā Ļeņingradas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs Jevgēņijs Mravinskis uzaicināja Arvīdu Jansonu pie sevis kā otro diriģentu, kas tiem laikiem bija liels retums. Taču pirms tam Rīgā likvidēja tēva izveidoto Filharmonijas simfonisko orķestri, viņam kā Operas diriģentam neļāva izpausties tik plaši, kā vērās talanta spārni. Vai tēvs kādreiz tika ar jums dalījies arī rūgtumā? 0
– Rūgtums? Varbūt tāds bija pret dažiem atsevišķiem cilvēkiem Operā, taču laiks bija grūts, diktatūra… Sanktpēterburga pavēra plašākus apvāršņus. Bet pret Rīgas Operu un Latviju tēvs glabāja vissiltākās jūtas. Iekšēji arī mana dvēsele ļoti saistīta ar Latviju. Ļoti žēl, ka tagad braucam tikai uz vienu dienu. Būtu vēlējies, lai mans Bavārijas orķestris labāk iepazītu Rīgu, pats labprāt aizbrauktu uz Mežaparku, aizietu uz Nacionālo vai Dailes teātri. Vai Operetes teātris Rīgā ir?
– Sen vairs nav.