– Jūs raksturo kā diriģentu, kurš prot atklāt komponista dvēseli. 0
– Izvēlos mūziku, kuru izjūtu kā savu. Protams, esmu profesionālis, varu nodiriģēt jebkuru darbu, taču mākslas brīnums nepiedzimst pret mūziku vienaldzīgā diriģentā. Daudz studēju, lasu par komponista darbiem, cenšos iedziļināties skaņraža dzīves laika atmosfērā. Izprotot, par ko viņš domāja, sapņoja, tikai tā var radīt mūzikā tēlu, atklāt tās saturu.
– Jūsu tēvs pasaulē atskaņoja arī latviešu mūziku, Ādolfu Skulti un citus komponistus. Vai šajā ziņā izdevies sekot viņa pēdās?
– Atklāti runājot – ne. To sakot, man ir mazliet neērti, un mani var pelnīti kritizēt. Nav runa par negribēšanu, bet… Piemēram, kad sāku strādāt Norvēģijā, man kā Oslo Filharmonijas orķestra galvenajam diriģentam ļoti daudz vajadzēja spēlēt norvēģu mūziku, tā aizņēma 40 – 50 procentus repertuāra. Kad Amerikā biju Pitsburgas simfoniskā orķestra galvenais diriģents, mēs ar orķestri bijām ļoti daudzu amerikāņu komponistu darbu pirmie izpildītāji. Tos atrast un iestudēt bija viens no galvenā diriģenta pienākumiem. Daudz braukājām koncerttūrēs ārzemēs, un eksperimentiem palika ārkārtīgi maz laika….
– Bavārijas radio simfoniskais orķestris, kurš 7. novembrī koncertēs Rīgā, ir viens no pasaulē spožākajiem. Kā šo mūziķu vienību raksturotu jūs pats?
– Jā, kolosāls, brīnišķīgs orķestris. Visi tajā spēlējošie ir augsta līmeņa, savu instrumentu divsimt procentīgi pārvaldoši mūziķi ar brīnišķīgu skolu. Viņi nespēlē neitrāli, akadēmiski, bet ir iespaids, ka katru reizi viņi spēlē kā pirmo vai pēdējo koncertu savā mūžā, tik temperamentīgi, iedziļinoties, emocionāli. Muzicē pa īstam, jo ļoti mīl mūziku. Varbūt tas šķiet pašsaprotami, un tādēļ šāds apgalvojums izklausās smieklīgi, taču varu pateikt, ka ne visi profesionālie mūziķi, kas spēlē orķestros, tiešām mīl mūziku. Daudziem šī profesija sen apnikusi, tā ir vien maizes darbs, kurā viņi nedeg. Pretī dveš rutīna, acīs nav uguns, ne tā enerģija… Starp citu, vai taisnība, ka uz mūsu koncertu ir ļoti dārgas biļetes?
– Demokrātiskākās no 30 līdz 50 eiro izpirka stundas laikā, kasē nav arī dārgākās līdz 250 eiro.
– Un kas to Latvijā var atļauties?
– Vai Minhenē biļetes ir lētākas?
– Man šķiet, ir gan, taču Zalcburgā vēl dārgākas. Tomēr nevar salīdzināt dzīves līmeni Latvijā un Vācijā vai Austrijā.
