– Saistībā ar Japānu nāk prātā sens, nu jau gandrīz par leģendu kļuvis stāsts, kā jūsu tēvs Arvīds Jansons savā laikā izglāba Tokijas orķestri. 0
– Jā, kad Tokijas simfoniskais orķestris bankrotēja un tā direktors, mana tēva draugs, izdarīja pašnāvību, nākamajā dienā Tokijā paps sniedza koncertus par velti izmisušā orķestra atbalstam. Bagātā Tokijas sabiedrība, viņa piemēra iedvesmota, atvēra makus, un orķestris tika glābts. Kad esmu Japānā, mani aicina viesos, raksta, lai atbraucu un diriģēju tēva izglābto Tokijas orķestri… Visi mani draugi Japānā atceras tos laikus, jo mūzikas dzīvē tas bija ārkārtīgi liels notikums. Tēvs jau pēc dabas bija ārkārtīgi labvēlīgs, izpalīdzīgs, ne miņas no egoisma. Viens no sirsnīgākajiem cilvēkiem, kādu vispār savā dzīvē esmu saticis. Viņa sirds bija sevišķa, un viņam piemita īsts diriģenta talants. Ja spējat ar rokām, acīm, ķermeni parādīt mūziķiem savas vēlmes un viņi to uztver, tad esat diriģents. Un iemācīt šo Dieva doto dāvanu – pats pasniedzu vairāk nekā trīsdesmit gadus – nevar. Tas ir lielākais noslēpums, diriģenta profesija jau vispār ir liela mistika, vārdos neietērpjama.
– No jūsu tēva kādreizējiem studentiem dzirdēts, ka abi ar tēvu pie Sanktpēterburgas Konservatorijas esat piebraukuši gandrīz reizē, bet katrs savā, tiem laikiem šikā automašīnā, kaut dzīvojāt abi vienā un tajā pašā tā dēvētajā diplomātu mājā…
– Ne jau vienmēr braucām uz Konservatoriju no mājām, bija pienākumi arī Filharmonijā, taču jā (pasmaida), mums ļoti patika automašīnas, sēdāmies pie stūres ar lielu baudu. Tēvam bija volga, mersedess, es pēc Karajana konkursa nopirku folksvāgenīti, vēlāk audi, jā, mums abiem patika labas automašīnas.
