36
Mūsu lasītājus satrauc, vai pēc pārdesmit jauniem nepilsoņu bērniem nesekos pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušiem bēgļu un ar termiņuzturēšanās atļaujām dzīvojošo bērniem?
Ja deputāti nobalsos par prezidenta likumprojekta nodošanu komisijām, tad iespējami visādi pavērsieni.
Lasītāji bažījas par pilsonības dāļāšanu, redzot, ka krievvalodīgo skolās veselas klases dodas 9. maija gājienā un indivīdi brauc uz militarizētām nometnēm Krievijā. Skolās ir gadījumi, kad māca “paralēlo” vēsturi, bet ar pilsoniski patriotisko audzināšanu ir, kā ir. Cilvēki ieteic – dodiet garantiju, vispirms latviskojiet izglītības sistēmu, tad daliet pilsonību.
Šīs lietas nevajadzēt siet kopā. Skolu jautājums ir daudz fundamentālāks. Skan labi – visi mācās latviešu valodā, bet jāapjēdz, kāds vezums tam visam būs jāvelk līdzi…
Jā, 27 gados nav sagatavoti skolotāji, lai pārietu uz mācībām latviski.
Jā, arī tas. Ja tu pieprasi visu izglītību latviešu valodā, tad jāzina, kā to darīt, jāuzņemas atbildība. Vai krievu skolas paliks ar tiem pašiem skolēniem un skolotājiem, tikai visi 100% runās latviski? Nav diez ko smuka pieredze no cara laikiem, kad latviešiem skolās bija jārunā krieviski. Sapludināsim bērnus kopā, lai notiek integrācija kā sajaukšanās? Cik daudzi no vecākiem to atbalstīs? Vai arī citviet nebūs tāpat kā TV dzirdētās Madonas skolotājas bažas, ka viņiem esot skola ar labām tradīcijām, bet tagad varot pienākt klāt cits “kontingents”? Vai Bolderājā un daudzviet Latgalē paliks kaut viena patiesi latviska skola? Kur ņemt jaunus labus skolotājus? Ko darīt ar vecajiem? Kāds budžets vajadzīgs, lai to visu īstenotu? Bez atbildēm uz šiem jautājumiem, bez apņēmības tos risināt runāšana par pāriešanu uz izglītību valsts valodā ir tikai tukši populistiski lozungi.
Kas jums lasītājiem pavēstāms par savu turpmāko izvēli darboties politikā vai ne?
Palikt ir vērts, ja politikā tu attīsties kā cilvēks, dod radošus un sakārtojošus impulsus apkārtējai videi. Šobrīd Saeimā vēlos pilnveidot Integrālās jeb visaptverošās politikas grupu. Mūsdienu politikā akūti pietrūkst cilvēka un dzīves redzējuma kopsakarībās. Praktiskais līmenis tādas politikas īstenošanai ir Ilgtspējīgas attīstības komisija, uz kuru esmu pārgājis. Vai no tā kaut kas cerīgs sanāks? Redzēs. Iekulties dziļāk partokrātu politikas iebrauktajās sliedēs es negribu, tur es neko nevaru panākt. Tad jāiet ārā no politikas. Man ir filosofa, meditācijas skolotāja un publicista izglītība un arī dzīva prakse. Drīz būs jāpieņem lēmumus, kuru ceļu iet. Bet vēl ir laiks.
Vai jūtat, teiksim, Bordāna vai Pūces kungu partijās integrālas politikas piekritējus?
Neesmu ar viņiem par to runājis. Bet man nav pieņemama ierāmēšanās konservatīvajos vai liberāļos. Tā būtu aprobežotība. Tas nav estētiski.
