Ar nīgrumu balsošu pret. Saruna ar Saeimas deputātu Ilmāru Latkovski 36
“Latvijas Avīzē” viesojās neatkarīgais Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis. Pirms vairākiem mēnešiem Latkovskis izstājās no Nacionālās apvienības frakcijas un aizgāja arī no Sabiedrības saliedētības komisijas vadītāja amata, kurā ilgstoši strādāja. Pazīstams ar nacionāli liberālu stāju, deputāts toreiz paziņoja, ka nevēlas piedalīties naudas ietekmētā politikā, ka politikai jākļūst tīrākai, godīgākai. Vai sauciens atbalsojies?
I. Latkovskis: – Tas būs maldīgs iespaids, ka esmu morālists vai liberālis. Es nemētājos ar vārdiem “ētiski”, “godīgi”, politikā jo īpaši. Mana pieeja ir estētiska – kas un kā ir smuki, kas nav smuki; kāda politika man patīk, kāda derdzas. Mana aiziešana no frakcijas bija spontāna durvju noklaudzināšana, lai pamostas tie, kuri aizver acis un aizspiež ausis uz nesmukām lietām politikā. Pat ne tik daudz NA, cik visas koalīcijas politiķi. Redzēt neglīto nozīmē redzēt to, kas mūs posta. Politika stieg aizvien dziļākā partokrātu diktatūras purvā. Dzirdu, ka Latvijas politikas nelaime esot bijušie komunistu funkcionāri. Ar pirkstu rāda uz Brigmani, Dūklavu, Reiru. Bet pavērojiet politikā ietekmīgos trīsdesmitgadniekus un četrdesmitgadniekus! Sistēma atražo vēl slīpētākus partokrātus, nekā bija komunistu laikos. Uzrodas kā revolucionāri, bet pārtop rafinētos kompromisu mākslas meistaros. Viņiem partijas deklaratīvā politika, kurā iesaistījušies daudzi patiesi krietni cilvēki, ir jāsapako kopā ar pavisam citas domāšanas un rīcības cilvēku ietekmi.
Rīcības cilvēki – sponsori, partiju īpašnieki?
Jā. Ārējā politikā “Saskaņa” vai oligarhi var būt viņu vislielākie ienaidnieki, bet ietekmes darījumos visi top par vienotu partiju. Ierindas karognesēji, arī deputāti, to reizēm pamana, bet tad sāk it kā snauduļot, lai neredzētu. Cits ieurbjas šaurajā darbības lauciņā, kurā veic patiesi vajadzīgu un labu darbu, bet izliekas neredzam lielus nesmukumus. Dažs deputāts var pieņemt kulturāla izbāžņa lomu, kad ļauts pat zināmos rāmjos būt disidentam, ja vien proties laikus apklust un nekaitēt lielajiem darījumiem. Un tad vajag noklaudzināt durvis, lai mostas. Vajag iekšējos satricinājumus, jo ārēju apdraudējumu koalīcijas partijām daudzus gadus nav. “Vienotībai” iekšējais satricinājums jau ir novēlots. Žēl, “Vienotībai” bija Latvijai ļoti vajadzīgs intelektuālais potenciāls, bet partokrātijas inerce visu degradēja. NA un ZZS no ātra sabrukuma pasargā garantētais elektorāts. NA tas ir šauri nacionāls vēlētājs, kas partiju pārvilks pāri 5% barjerai. ZZS tie ir pat 10%, kas aizstāvēs “Rīdzenes” sarunu stila politiķus. Bet tāda taktika ir aizvien ciešāka cilpas savilkšana pašiem ap savu kaklu. Tas ir pieprasījums pēc aizvien kareivīgāka un primitīvāka politiķa tipa.
Kā labot, mazināt ietekmi no malas, slīgšanu stagnācijā?
Pastāvēs, kas mainīsies. Pašiem jāprotas atteikties no partokrātijas diktatūras. Saeimas komisijām jākļūst par darbnīcām, kurās izstrādā un pieņem lēmumus. Tagad deputāti nāk uz komisijām nobalsot par partiju aizkulisēs nolemto. Jāatsakās no partiju kvotām ne tikai budžeta, bet arī ministriju un Saeimas komisiju sadalījumā. Jāmazina ministriju, nozaru un reģionu atkarība no partiju “galiem”. Visu šo kvotu sistēma cieši saistīta ar līdzekļu izsišanu un sadali savējiem. Uzņēmēji sūdzas, ka viņu bizness ir atkarīgs no pielabināšanās partokrātijas patvaldniekiem. Uz ko tas velk? Uz Kadirova režīmu Čečenijā. Latvijai es to redzu kā nesmuku perspektīvu. Diemžēl arī Rietumu demokrātijās runā par neofeodālisma tendencēm.
Tālākā perspektīvā mums jādomā par jaukto vēlēšanu sistēmu ar vienmandāta apgabaliem.
Kāpēc Saeimas cilvēkiem jāmaina sistēma, pēc kuras ļoti patīk ievēlēties? Dot tautai tiesības vēlēt prezidentu vismaz sola programmās – vēlēšanu sistēmu nepiedāvā mainīt.
Man nav ilūziju par ātrām pārmaiņām. Jāiet soli pa solim. Šobrīd pie frakcijām nepiederošie deputāti varētu veidot pilotprojektu, kā sadarboties informācijas apmaiņā bez pareizo viedokļu uztiepšanas. Esmu runājis ar Smiltēnu, Kaimiņu, Miloslavski. Taču jūtu, ka šie cits citu uztver kā aizdomīgus tipus. Ja tā, tad nevajag.
Ieviešot jaukto sistēmu, vienmandāta apgabalos nedrīkstēs neļaut balotēties bezpartijiskiem kandidātiem. Pašlaik tiešām, kā raksturojāt, valda partiju monopols. Vienmandāta apgabalā vēlētie būtu tuvāki vēlētājiem neatkarīgāki no partiju bonzām un īpašniekiem.
Tas ir cerīgs virziens. Protams, ir arī jauni riski. Tādam ceļam laikus un rūpīgi jāsagatavojas.
