– Tātad ar jūsu bijušajiem kolēģiem… 11
– Jā, jo viņi līdz 21. augustam strādāja LPSR prokuratūrā Raiņa bulvārī. Kad arestēja Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmo sekretāru Alfrēdu Rubiku, tad no tās ēkas tika noņemts PSRS karogs un uzvilkts Latvijas karogs. Maskavā pučs bija beidzies. Lietas mēs bijām izveduši no prokuratūras un noslēpuši. Svarīgāko lietu dokumentus es biju aizvedusi pie savas kaimiņienes, kura bija ļoti uzticīga baznīcai un pie kuras neviens neiedomātos iet un meklēt šīs lietas.
Mēs bijām izņēmuši daudz pierādījumu, un daži omonieši tomēr pēc prokuratūras izsaukuma sāka nākt uz nopratināšanu. Radās jautājums – ko tagad darīt, kuru arestēt un kuru ne. Bija kāds kuriozs gadījums, kad omonietis ieradās bruņojies ar spridzekļiem kopā ar Augstākās padomes deputātu mācītāju Alekseju Zotovu, kurš omonietim nāca līdzi, lai apstiprinātu, ka viņš liecinās labprātīgi. Bet man atvilktnē bija lēmums par viņa arestu, jo viņš figurēja visās lietas epizodēs. Viņš bija apkrāvies ar granātām, un izmeklētājs viņu pratināja apmēram diennakti, tas ir fiksēts videoierakstā. Viņš stāstīja par visām epizodēm, kas palīdzēja arī Lietuvas izmeklētājiem.
– Kāda motivācija viņam bija to darīt?
– Acīmredzot sakāves sajūta. Vienu omonieti, kurš deva diezgan daudz liecību, sevišķi par janvāra notikumiem, noslepkavoja. Cik atceros, šo noziegumu neatklāja, bet laikam jau vainīgi bija paši omonieši.
– LPSR prokuratūra beidza savu darbību ar 21. augustu. Vai no turienes saņēmāt kādus dokumentus?
– No turienes tika atvesta mūsu manta – seifi. Situācija bija dīvaina, jo Iekšlietu ministrija vēl pilnībā nebija pārgājusi Latvijas valsts pakļautībā. Daudzi miliči bija pārgājuši OMON pusē, īpaši no Rīgas rajoniem. Iekšlietu ministrijā bija tikai daži cilvēki, kuriem varēja uzticēties.
1992. gada janvārī OMON lieta atgriezās no Maskavas. Tā bija viena liela papīru kaudze, kur nebija nekā vērtīga. Lietiskie pierādījumi vispār netika atdoti.
– Kā jūs raugāties uz šodienas izmeklētāju darbu? Vai jūs nemulsina, ka smagos noziegumos apsūdzētu personu lietas tiek ilgi izmeklētas un tiesātas, ka darba temps ir kļuvis daudz gausāks nekā tad, kad apstākļi bija krietni sarežģītāki?
– Kad vadīju Valsts prezidenta kancelejas apžēlošanas dienestu, bija jāizskata visas sūdzības, kas skāra tiesībsargājošās iestādes. Tas bija laiks, kad tika izstrādāts Krimināllikums un Kriminālprocesa likums. Strādāju Kriminālprocesa likuma izstrādes darba grupā un zinu, ka šo likumprojektu vilcināja ilgus gadus. Bet tas ir ļoti būtisks izmeklēšanas likums, kas nosaka termiņus un izmeklēšanas kvalitāti.
Manā laikā no prokuratūras aizgāja daudz izmeklētāju, galvenokārt zemās algas dēļ un arī tādēļ, ka nebija mierā ar ģenerālprokuroru Skrastiņu. Bija ļoti daudz neatklātu slepkavību – 1993. gadā tika izdarītas vairāk nekā četri simti. No 1991. gada līdz 2007. gadam, kad vēl strādāju, bija vairāki tūkstoši neatklātu noziegumu.
Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis stāsta, ka esot ap 200 000 smagu neatklātu noziegumu. Tas liek secināt, ka ir jāpārskata likumdošana noziedzības apkarošanai. Pašreizējais Kriminālprocesa likums ļauj īpaši nesaspringt, kad jāatklāj noziegumi. Kriminālprocesu ierosina, kad noziegums vēl nav konstatēts, bet neviens likums nepasaka, kad tad īsti tiek atzīts, ka izdarītās pretlikumīgās darbības ir noziegums, kad šīs darbības tiek reģistrētas kā noziedzīgs nodarījums. Tāpēc jau ne viens vien, arī amatpersonas, turpina strādāt augstos amatos, jo nav notiesāts, tātad vēl nav noziedznieki.
– Strādā ne tikai augstos amatos, bet sēž pie koalīcijas galda un lemj par valsti…
– Tas ir mūsu Kriminālprocesa likums, kas to atļauj darīt. Pēc vecā Kriminālprocesa likuma, kad tika ierosināts kriminālprocess, attiecīgo personu atstādināja no amata.
Kurš ir vainīgs, ka šodien izmeklēšanas process nevar notikt tā, kā tam vajadzētu notikt? Prokurors, kurš to uzrauga, vai izmeklētājs, kurš daudz ko nesaprot vai negrib saprast? Neviens par to trauksmi neceļ, jo visiem ir labi. Izmeklēšanā nereti tiek pieļauts daudz kļūdu, jo neviena mācību iestāde neiemāca izmeklēt slepkavības un citas lietas, iemāca tikai vispārējos principus, pārējais ir jāmācās pašam.
– Kāpēc aizdomās turamos nedrīkst saukt vārdos?
– Padomju laikā mēs šos vārdus neslēpām, un nav saprotams, kādēļ to nedrīkst darīt arī patlaban, jo ar likumu tas nav aizliegts un sabiedrība tāpat to uzzina. Piemēram, Igaunijā par aizturētajām personām tiek paziņots. Izmeklēšanas noslēpums ir pierādījumi, bet kāpēc nedrīkst sniegt plašāku informāciju, piemēram, par to, kāpēc kavējas izmeklēšana, kāpēc ekspertīzes noris tik ilgi… Uz šiem jautājumiem nav aizliegts sniegt atbildes, bet tagad procesa virzītājs atsakās runāt.
Man ir sajūta, ka daži likumi tiek uzrakstīti par labu kādai personai vai sakarā ar kādu notikumu. Kriminālprocesa likumā tagad ir pants, ja nesamērīgā termiņā notiek izmeklēšana un iztiesāšana, tad lietu var izbeigt vai arī mīkstināt sodu. Kāpēc, ja cilvēks ir atzīts par vainīgu?
Kriminālprocesa likumā ir vairāk nekā 900 pantu, no kuriem vairāk nekā 600 ir grozīti, papildināti un izslēgti. Kā var strādāt ar šādu likumu? Savukārt Krimināllikuma pantus maina tad, kad kaut kas notiek.
– Saeima gatavojas veidot komisiju, lai analizētu likumu kvalitāti.
– Tas nav saprotams, jo ir taču valdība, Tieslietu ministrija, kurai jāizanalizē visi likumi līdz nosūtīšanai uz Saeimu, kā arī daudz un dažādas komisijas. Kamēr nemainīs kriminālprocesa būtību un no Krimināllikuma neizslēgs to, kas tur nav vajadzīgs, lai izmeklētājam ir skaidri un nepārprotami saprotams, kā rīkoties, tikmēr viss paliks pa vecam. Likumdošanas kvalitāte ir būtiski jāuzlabo. Gribēja vieglu, ātru un lētu kriminālprocesu, bet tagad ir smags, dārgs un garš.
– Gadiem tiek runāts par VDK maisu atvēršanu, bet nekas nesanāk. Vai tādēļ, ka negrib, vai tādēļ, ka nespēj?
– Tajos maisos ir ziņotāju kartītes ar segvārdiem, bet viņu personīgās lietas savāca PSRS ģenerālprokuratūra, un nekad tās netiks atdotas. Manuprāt, tie maisi jāliek mierā, jo daudzi no tiem, kas tajos atrodas, jau ir viņsaulē, un, ja tos atvērs, cietēji būs tikai viņu bērni un mazbērni.
