Sporta žurnālists Dāvids Ernštreits: “Sākoties atmodai, es biju tīnis, un šis laiks manī atstājis ļoti emocionālu nospiedumu” 10
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
4. februārī tieši XXIV ziemas olimpisko spēļu atklāšanas dienas vakarā LTV pirmajā kanālā uzreiz pēc “Panorāmas” plkst. 20.55 būs pirmizrāde dokumentālajai filmai “Atgriešanās olimpiāde”, kas stāstīs par trīsdesmit gadus seniem notikumiem – Latvijas sportistu piedalīšanos 1992. gada XVI ziemas olimpiskajās spēlēs Albērvilā (Francijā) pēc 56 gadu pārtraukuma. Filmas autors ir LTV1 sporta žurnālists Dāvids Ernštreits un režisore Inese Kļava.
Filmā izmantoti Latvijas Sporta muzeja un Latvijas Olimpiskās komitejas arhīvu materiāli, kā arī tolaik ASV dzīvojošā latviešu ārsta Kārļa Uļļa ar savu kameru filmētie kadri – unikāla vēstures liecība, jo Albērvilas spēlēs vēl nebija akreditēts neviens profesionāls televīzijas operators no atjaunotās Latvijas Republikas.
Par to, kā izdevās tikt pie šiem vēsturiskajiem kadriem un, balstoties uz tiem, izveidot dokumentālo filmu par mūsu olimpiešiem, stāsta tās autors Dāvids Ernštreits, kurš šobrīd jau atrodas Pekinā, lai vēstītu par Latvijas sportistu panākumiem XXIV ziemas olimpiskajās spēlēs.
Lai izveidotu vairāk nekā stundu garu dokumentālo filmu un trāpītu īstajā brīdī, par to jādomā labu laiku iepriekš. Kad radās ideja atklāt šo Latvijas sportam tik nozīmīgo, bet maz atspoguļoto notikumu?
Filmas nosaukumā ir iekodēta olimpiādes būtība. Olimpiāde ir nevis pašas spēles, bet laika periods starp olimpiskajām spēlēm, kā to saprata arī senie grieķi. Sarunvalodā sakām, brauksim uz olimpiādi, bet patiesībā uz olimpiskajām spēlēm.
Protams, tās ir nianses, bet ar nosaukumu “Atgriešanās olimpiāde” vēlējāmies skatītājiem pateikt, ka filma stāstīs par laiku no 1988. gada 2. jūnija, kad Radošo savienību plēnumā no tribīnes pirmoreiz izskanēja arī doma par Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanu, līdz 1992. gada 8. februārim, kad Latvijas sportisti zem sarkanbaltsarkanā karoga iesoļoja Albērvilas olimpiskajā stadionā.
Bet ceļš uz šo filmu, ja atmiņa neviļ, sākās 2019. gada nogalē pāris dienas pirms gadumijas, kad Latvijas Sporta muzejā satiku dakteri Kārli Ulli no ASV, kurš vēlējās muzejam nodot savu tērpu un vēl dažas citas lietas, kuras izmantoja, būdams Latvijas olimpiskās komandas ārsts Albērvilas, Barselonas un Lillehammeres ziemas olimpiskajās spēlēs. Viņš bija atvedis sev līdz arī Super VHS un HI8 videokasetes Amerikas formātā NTSC ar šajās spēlēs safilmēto materiālu, ko Latvijā vairs nevarēja noskatīties – nebija tādas aparatūras.
Kā saprast, kas tur vispār ir iekšā? Sākumā izlēmu taisīt sižetu Sporta studijai par pašu Kārli. Kā nekā interesants cilvēks, latvietis, dzimis 1944. gadā Gdaņskā, kur vecāki bija devušies bēgļu gaitās, uzaudzis un skolojies Kalifornijā, izveidodams veiksmīgu ārsta karjeru. Kasešu bija daudz – ap trīsdesmit. Kārlim līdzi bija arī videomagnetofons, taču, kad gribējām ierakstu digitalizēt, nekas prātīgs nesanāca. Laika bija maz, jo Kārlim jau pēc nedēļas jālido prom uz Ameriku. Pirmajos kadros tuvplānā ieraudzīju bobslejistu Sandi Prūsi, domās braucam pa trasi, un uzreiz piefiksēju, ka nofilmēts ir pietiekami kvalitatīvi un, rūpīgi atlasot, varēja atrast labus kadrus.
Ar LTV sporta nodaļas vadīju Andri Ušacki nospriedām, ka šādu izdevību laist garām nedrīkst. Ka tā ir mūsu misija parādīt, kā mūsējie startēja Albērvilā, jo Latvijas televīzijas arhīvā par šīm spēlēm atrodamo videoliecību kopgarums bija tikai četras minūtes. Savā ziņā palīdzēja arī pirmā pandēmija – radās brīvs laiks uzfilmēto caurskatīt, analizēt, sakārtot papīru lietas un tikt skaidrībā par formātu. Galu galā, palikām pie pilnmetrāžas – filma būs septiņdesmit minūtes gara.
Dokumentālajā filmā jau nebūs tikai kadri no Albērvilas spēlēm.
Ļoti svarīgi ir saprast, kas notika pirms tam. Tā bija atmoda – pārmaiņu laiks. Biju saklausījies visādus pieņēmumus par dažādu cilvēku lomu politiskajos procesos un attieksmi pret neatkarību. Bieži vienkāršojam spriedumus par cilvēkiem, iedalot viņus labajos un sliktajos, un man tas vienmēr licies aizdomīgi. Tas bija izaicinājums vairāk iedziļināties.
Sākoties atmodai, es biju tīnis, un šis laiks manī atstājis ļoti emocionālu nospiedumu, jo ar milzīgu interesi sekoju līdzi visam Latvijā notiekošajam.
Tagad pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem daudzas atmiņas varētu būt pārklājušās, tādēļ, runājot ar filmas varoņiem, pārbaudīju laika nogriežņus, par kuriem runā Vilnis Baltiņš, Daumants Znatnajs, Daina Šveica, Mairita Solima, Dainis Caune. Visi šie cilvēki bija pilnīgi pārliecināti par to, ko stāsta, un man nebija pamata viņiem neticēt.
Tomēr, liekot bildi kopā, žurnālista intuīcija man lika viņu teikto pārbaudīt. Šķirstīju tā laika avīzes, lai saprastu politisko fonu un sabiedrības noskaņojumu, kas mainījās ļoti strauji – pa dažiem mēnešiem. Kaut ko drīkstēja un kaut ko vēl nedrīkstēja teikt. Tā pa kripatiņai lipināju scenāriju. Uz pirmajām intervijām braucu diezgan negatavs. Runājām vairākas stundas, daudz – arī tādu, kas filmā neiekļaujas.
Vēlāk izkristalizējās atslēgas jautājumi par noteiktiem pagrieziena punktiem – braukšanu uz Maskavu, Lozannu, kur atradās Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) mājvieta, savstarpējām ķildām. Filmas skelets pamazām apauga ar konkrētu informāciju. Režisores Ineses Kļavas nopelns ir tas, ka izdevies to visu sakausēt raitā vēstījumā, kas ļauj sajust atmodas laiku. Tajā organiski iekļaujas mūsdienu intervijas, kuru varoņi netika izraudzīti nejauši. Viņi tur bija klātesoši, ko apliecina tā laika videoliecības – barikādes, Tautas sapulce Mežaparkā, manifestācija Daugavmalā ar sarkanbaltsarkano karogu jūru…
Dokumentālajā filmā “Atgriešanās olimpiāde” nav parādīts tikai sports. Sākumā jau vēl pastāvēja Padomju Savienība, un pasaule uz Gorbačova politiku raudzījās gandrīz ar sajūsmu. Radās doma, ka Albērvilas olimpiādē reiz tik draudzīgās republikas ar saviem karogiem varētu iet aiz PSRS sarkanā karoga, tādēļ pieņemt lēmumu atļaut Latvijai piedalīties kā pilnīgi neatkarīgai valstij arī SOK un tā vadītājam Huanam Samarančam nenācās viegli. Tomēr demokrātijas procesi bija pavirzījušies ļoti tālu. Pat ja nebūtu 1991. gada augusta puča, diezgan droši varu teikt, Baltijas valstis būtu gājušas zem Olimpisko spēļu karoga. Ja agrāk SOK iestājās par to, ka viss jāsaskaņo ar Maskavu, tad pirms puča attieksme pret baltiešiem jau bija mainījusies mums par labu.
Vai filmā būs arī amatieru uzņemti kadri par Latvijas notikumiem?
Jā, man paveicās. Meklējot materiālus par Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas konferenci Daugavas Sporta namā, apzvanīju visus iespējamos amatierus, kas tolaik kaut ko filmēja, tostarp runāju arī ar aktiera Ēvalda Valtera dēlu Raitu. Izrādījās, ka viņš filmējis kādu citu, ne mazāk svarīgu sporta pasākumu. Tā es tiku pie kadriem no pirmās Olimpiskās dienas Latvijā 1989. gada 13. maijā – notikuma, ko daudzi iesaistītie cilvēki tomēr atceras.
Toreiz no Latvijas novadiem tika nesta simboliska olimpiskā uguns uz Daugavas stadionu, klaida latvieši savās mītnes zemēs kurināja ugunskurus un ar Latvijas Radio starpniecību sasaucās. Dailes teātra aktieris Harijs Liepiņš pie Brīvības pieminekļa teica uzrunu visas pasaules latviešiem, un līdzās viņam stāvēja bobslejists Jānis Ķipurs ar lāpu rokās.
Par kādām ziemas sporta disciplīnām veidosi olimpiskos sižetus?
Es dzīvošu Pekinā, un manā pārraudzībā būs hokejs, ātrslidošanas, daiļslidošanas un šorttreka sacensības. Pirmās reportāžas būs jāsagatavo tieši par Latvijas izlases hokejistu treniņiem un pārbaudes spēlēm ar Krieviju un Dāniju, jo līdzjutēji ar nepacietību gaida ziņas, kādā formā ir mūsu spēlētāji, jo faktiski pilnā sastāvā izlase satiksies tikai Pekinā.
Vēl atklāts paliek jautājums, cik tuvu hokejistiem treniņos un interviju zonās mūs, žurnālistus, laidīs. Pagaidām spēkā ir divi metri. Ceru, ka tā arī paliks un omikrons olimpiskajā ciematā neieviesīs korekcijas, jo katru dienu visiem būs jānodod PCR (uztriepe tiek ņemta no deguna gļotādas. – Z. B.) testi, kas ir precīzāka metode nekā siekalu tests, kurus noņēma vasaras olimpiskajās spēlēs Tokijā.
Man ļoti gribētos aizbraukt uz kalniem pie mūsu skeletonistiem un kamaniņu braucējiem. Pie distanču slēpotājiem un Patrīcijas Eidukas, par kuras gaitām jau četrus gadus uzņemu dokumentālo filmu. Pirms došanās uz olimpiskajām spēlēm nofilmējām ļoti emocionālu brīdi, kad Patrīcija devās pie sava nesen mūžībā aizsauktā tēva un trenera kapa.
Visas olimpiskās spēles reiz beidzas. Kas būs pēc tam – “Sporta studija”, dokumentālās filmas…?
…vēstures detektīva “Tas notika šeit” trešā sezona, kas tika uzfilmēta pagājušajā vasarā un “LTV1” ekrānos parādīsies ik ceturtdienu, sākot ar 10. februāri. Šajā sezonā kopā ar vēsturniekiem Innu Gīli, Gunu Plakani, Edgaru Plētienu, Gati Krūmiņu, Gintu Zelmeni un Jāni Goldšmitu es došos uz piecām dažādām Latvijas vietām – Mazozolu pagastu, Vērgali, Penkuli, Baltinavu un Grundzāli, lai trīs dienu laikā meklētu un pētītu unikālus stāstus, cilvēkus un notikumus, kas mazzināmi pat vietējiem iedzīvotājiem. Ceru, ka ziemas olimpisko spēļu norišu dēļ pirmās sērijas nepalaidīsiet garām.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Apzinīgs, godīgs, bet neizlēmīgs, kamēr nespiež reportāžu nodošanas termiņi.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez jēgpilnas darbošanās. Atpūsties, nedarot neko, man līdzinātos pašnāvībai.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Varbūt sasniegums ir tas, ka ar godprātīgu darbu esmu izcīnījis uzticības kredītu daudzu savu sižetu varoņu acīs. Protams, arī dokumentālās filmas par Jāni Lūsi, Inesi Jaunzemi, Paulu Jonasu, brāļiem Dukuriem ir labs sasniegums.
Labākā izklaide?
Vasarā strādāšana laukos ar zāles pļāvēju, ziemā – sniega lāpstu. Man patīk arī sportiskās aktivitātes – šad tad paskrienu, paslēpoju, izmetu kādu līkumu ar divriteni.
