Ar Saldu sirdī 0
Par savu mīļāko pilsētu Edgars sauc Saldu. „Maza, mierīga, klusa mazpilsēta.” Katru gadu Edgars Saldū tiek nominēts kā Gada sportists, bet 2008. gadā pēc Pekinas paraolimpiskajām spēlēm toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers puisim pasniedza piektās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Pērn pēc Riodežaneiro medaļas izcīnīšanas Saldus viņu nominēja kā Goda pilsoni. „Pēc Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas bija patīkami, ka valsts tik augstu novērtē, lai gan, kad gatavojos spēlēm, atbalsts ir minimāls. Kad kļuvu par Saldus Goda pilsoni, tas īstenībā bija vēl lielāks šoks un saviļņojums, jo pirms tam tikai seši cilvēki šādu godu bija izpelnījušies, turklāt par mūža ieguldījumu Saldus pilsētas izaugsmē. Un man pēkšņi dažos gados arī tāds gods! Saldū uz ielas mani sveicina, apsveic un novēl veiksmi. Ir patīkami, ka cilvēki pazīst.”
„Man ir divi brāļi – vecāks un jaunāks. Vecāko sauc Mareks, jaunāko – Zintis. Abi divi strādā Saldū un nav aizbraukuši uz ārzemēm laimi meklēt. Mēs esam Saldus patrioti. Abi brāļi ir precējušies, jaunākajam ir trīs atvases, bet vecākajam – viena. Es arī domāju par ģimeni un bērniem. Meitene man jau ir,” pasmaida Edgars.
Pa sporta līniju Edgars izbraukājis gandrīz visu Eiropu. “Es jau redzu tikai lidostu un stadionu, tomēr braucot var izjust, kādi tur cilvēki dzīvo, kā tur izskatās. Neesmu vēl bijis Spānijā, Portugālē, arī Ziemeļamerikā ne. Dienvidamerikā biju Riodežaneiro. Ķīnā ir būts, bet Jaunzēlandē 2011. gadā, kad bija pasaules čempionāts. Tas man bija visneveiksmīgākais gads: janvārī viņiem ir vasara, mums – ziema. Braucot prom, biju saaukstējies, aizbraucot laika apstākļu maiņas dēļ uzkāpa augsta temperatūra. Tikai pēdējā dienā nodzinu un aizgāju uz startu tāds – nekāds. Lodes grūšanā paliku piektais, diska mešanā – devītais. Tomēr pabiju Jaunzēlandē, un pieredzētais ir neaizmirstams,” atmiņās dalās sportists.
Kamēr vari, tikmēr dari!
Sešus gadus Edgaram ir autovadīšanas tiesības. Sākumā uz Jelgavu, uz nometnēm braucis ar autobusu, bet bijis grūti izstaigāt. Kur nu vēl smago somu nešana! „Vienmēr bija jārēķina, lai laikā varu paspēt. Tagad piebraucu, kur man vajag,” lepns ir puisis.
Ko Edgars dara brīvajā laikā? Patīkot ar draugiem aizbraukt pamakšķerēt. Tādu pa īstam lielu lomu neesot bijis, bet ļoti patīkot pats process. „Pat neko nevajag noķert, lai justos labi. Vienkārši jāizbauda tā sajūta. Pēc tam zivtiņas jāuzcep vai jāvāra zivju zupa.”
„Vēl man patīk mūzika – vairāk klausos hiphopu, tomēr arī visu latviešu mūziku, kura man tuva. Kad mācījos Saldus profesionālajā vidusskolā, vienu brīdi ar draugiem bijām nodibinājuši grupu un paši rakstījām dziesmas. Pats esmu dažas dziesmas uzrakstījis un sacerējis arī vārdus,” palielās Edgars, taču uzsver – galvenais viņa dzīvē ir sports. Kamēr varot konkurēt pasaulē, tikmēr to arī darīšot. „Ir taču dzīvē daudz smagāki gadījumi, kad cilvēks piedzimst ar bērnu cerebrālo trieku – nevar staigāt, sevi apkopt. Spēlēs es redzu, ka dzīvē mēdz būt visādi: kādam nav roku, bet viņš peld ātrāk par veselo. Lai gan ir lielas problēmas, vienalga, nepadodas, dara, un daudzi gūst panākumus.”
„2014. gadā man bija operācija diska trūcei. Slodzes lielas, sanāca muguru savainot. Gadu pēc operācijas aizbraucām uz Dohu Katarā, uz pasaules čempionātu vieglatlētikā. Tur izcīnīju sudraba medaļu, tikai par diviem centimetriem zaudējot zelta medaļniekam. Tāpēc vēl ir uz ko tiekties, un es esmu neatlaidīgs,” par sevi saka Edgars.
Viņš atminas arī, kā gatavojies 2013. gada pasaules čempionātam, kas notika Francijā, Lionā. „Biju ļoti labā fiziskā formā, bet vienā brīdī sāku just, ka mugura sāk sāpēt. Uz čempionātu neaizbraucu, pēc tam taisīja operāciju Paula Stradiņa slimnīcā pie slavenā daktera Aivara Olmaņa. Tad jau ar kruķiem staigāju, labo kāju vairs nevarēju pielikt pie zemes. Dakteris teica – neko es tev negarantēju, jo var būt labāk, bet var būt pat sliktāk, taču cerēsim uz to labāko. Izdarīja. Paldies viņam, viss kārtībā! Protams, visu laiku jūtu muguru, daudz jādomā par kustībām trenējoties. Tiek veikti visādi vingrinājumi, lai stiprinātu muguras muskuļus,” par savām likstām stāsta enerģiskais sportists un par spīti tām ar lepnumu saka: „Es esmu laimīgs cilvēks ar visu savu nelaimi.”
