Ar narkomānu izlietotajām, zemē nomestajām šļircēm saduras vairāki cilvēki katru mēnesi. Kā neinficēties ar HIV? 10
Latvijas Infektoloģijas centrā pēc palīdzības katru mēnesi vēršas vairāki cilvēki, kas nejauši sadūrušies ar narkomānu zemē nomestajām, izlietotajām šļircēm. Sadūrušies ir ne vien sētnieki, bet arī bērni. Pastāv risks, ka šādi var iegūt HIV, B vai C hepatītu, – vēsta kanāla 360TV jaunais raidījums “360TV ZIŅneši”.
To, ka narkomānu nomestajās šļircēs ir atrodamas HIV pēdas, apliecina RAKUS stacionāra “Latvijas Infektoloģijas centrs” galvenā ārste, profesore Baiba Rozentāle.
Pēc negadījuma cilvēki aicināti šīs šļirces uzmanīgi ielikt kādā kārbā un vest uz pārbaudi.
“Inficēšanās risks nav augsts, bet ir ārkārtīgi nopietns, jo, ja šļircē ir palikušās ar HIV slimā narkomāna asinis, tad pēc nejaušas saduršanās var inficēties ar HIV, hronisku B-hepatītu, hronisku C-hepatītu.”
Rozentāle atminas nesenu gadījumu par kādu vīrieti. Viņš, atverot pārpildīto atkritumu konteineru, ar roku piespieda uz leju citu iepriekš izmestos maisus, lai būtu vieta savam atkritumu maisam.
“Un tajā mirklī viņam iedūrās 20 kubu šļirce, nevis mazā insulīna.
Šajā šļircē, kad viņš pacēla plaukstu, iekšā bijā asinis. Šīs asinis bija inficētas ar HIV.
Vīrietis saņēma Infektoloģijas centrā specializēto terapiju un neinficējās,” atminas Rozentāle.
Var nepieļaut HIV nosēšanos organismā, ja Infektoloģijas centrā ierodas pēc iespējas ātrāk, bet ne vēlāk kā 72 stundas, un saņem speciālās zāles. Tās ir efektīvas, no HIV glābjošas, ne vien saduroties ar narkomāna zemē nomestu šļirci, bet arī pēc nedroša seksa ar HIV nēsātāju.
“Svarīgas ir pirmās 72 stundas. Tā sauktā pēc-saskarsmes, pēc-ekspozīcijas terapija ar medikamentiem mēneša garumā ir pilnībā valsts apmaksāta. Ar šo terapiju risku var samazināt līdz nullei,” Rozentāla skaidroja 360TV.
Raidījumā intervētā Grīziņkalna sētniece Dace itin bieži redz narkomānu zemē nomestās šļirces. Viņa sev par bīstamākajiem brīžiem sauc plastmasas maisu izņemšanu no atkritumu urnām, jo tad var izdurties cauri iemestā adata.
“Tas risks man ir liels. Esmu redzējusi nomestas šļirces apstādījumos un pie kokiem, un tad kāds bērns to var pacelt un sadurties. Vasarā cilvēki valkā apavus ar atvērtiem galiem un tad šādi var sadurties, ja neskatās uz zemes,” saka Dace. T
urklāt pašiem sētniekiem nav speciālu norādījumu, kā šos bīstamos medicīnas atkritumus tālāk utilizēt.
Dace saka, ka iemest kopējos sadzīves atkritumos.
Raidījums vērsās Rīgas domē ar jautājumu, vai līdzīgi kā dažviet Eiropā un ASV, varētu pilsētvidē Rīgā ieviest specializētās kastes tieši šļirču savākšanai. Šādas metāla kastes ārzemēs ir izvietotas tajos mikrorajonos, kas izceļas ar narkomānu problemātiku. Tas būtu veids, kā sētniekiem samazināt nejaušas saduršanās risku.
Pašvaldības viedokli pauda Mārtiņš Vilemsons: “Pašreiz šļirces kā bīstamos medicīnas atkritumus var nodot atsevišķās aptiekās, pie atsevišķiem lielveikaliem, degvielas uzpildes stacijās, taču jautājums līdz šim īpaši aktualizēts nav bijis. Rīgas dome varētu apzināt tās teritorijas, kurās visbiežāk ir redzamas zemē nomestās šļirces, un arī domāt par kādu specializēto tvertņu izvietošanu un kas tās apsaimniekotu.”
Tiesa gan, Rīgas dome nekādu termiņu šīs problēmas risināšanai nav, jo jautājums nav nonācis darāmo darbu sarakstā.
