“Ar nakti sadzīvoju ļoti labi” 0
Izdevniecībā “Latvijas Mediji” nācis klajā pazīstamās rakstnieces MONIKAS ZĪLES jaunākais darbs – “Naktsgrāmata”, kam pati autore devusi apakšvirsrakstu “Pamodinātu atmiņu balsis” un kopā ar izdevniecību piešķīrusi žanra apzīmējumu “Stāsti un pastāsti”.
Ar rakstnieci sarunājās laikraksta “Latvijas Avīze” kultūras žurnālistei Linda Kusiņa-Šulce.
– Vai atceraties mirkli, kad radās doma par “Naktsgrāmatu”, – vai ideju tiešām izraisīja sarunas zem guļamistabas loga?
M. Zīle: – Doma ir diezgan labi padzīvojusi (smejas). Kad ievācāmies šajā dzīvoklī, iela bija klusa, transporta maz, bet cilvēki zem šī mana tiešām naktīs kavējās – tur ir gan dziedāts, gan spēlēts, gan dancots, viss kaut kas noticis, tāda maģiska vieta. Mana pirmā doma bija aprakstīt šīs nakts epizodes – līdzīgi kā citi dienasgrāmatā stāsta, kas ar viņiem notiek dienā.
Bet tad iedomājos – lai cik spilgts šķiet katrs atsevišķais notikums, cits pēc cita savirknēti, tie būs garlaicīgi. Bet kā jau visiem rakstītājiem, kad viņiem ir materiāls – līdzīgi kā tad, ja nopērc veikalā auduma gabalu, tas stāv skapī, un tu domā, ko no tā varētu pašūt, – dzirdētais raisīja asociācijas, un doma radās, lūk tāda, kā tagad noformēts grāmatā – atsevišķu noklausītu nakts sarunu izraisītas pārdomas.
– Kā kopumā sadzīvojat ar nakti, tumšo diennakts laiku? Zinu, ka drīzāk esat rīta cilvēks.
– Patiesībā es neesmu rīta cilvēks, tikai dzīve mani pārmācījusi, līdzīgi kā kreiļus pārskolo par labročiem. Es drīzāk esmu tas tips, kuru sauc par pūci, sevišķi tas izpaudās jaunībā. Strādājot daudzus gadus presē, kur visa dzīve sākas no rīta, man vajadzēja pārveidoties. Bet ar nakti es sadzīvoju ļoti labi, un labi sadzīvoju arī ar to tumšo gadalaiku, ko mēdzam saukt par vēlo rudeni.
Vasarā dzimusi, es ne pārāk mīlu ilgstošu sauli. Protams, man patīk vasara – ir silti, vajag maz drēbju, var iebraukt visos purvos, jo ceļi sausi, – bet saule mani ļoti nogurdina. Pat ne tikai saule, bet arī, kā bija šajā vasarā, kad katru rītu mosties un ieraugi tīras zilas debesis. Var jau būt, ka dzejnieki tajās saskata skaistumu, bet debesīs ierakstīta dziļa vienaldzība – tā mūžība, kurai nav nekādas daļas, esam slimi vai veseli, mīlēti vai pamesti, tur viss notiek pēc sava rituma.
Un, ja vēl tam pievienojas spilgtā saule – es drīzāk varu piedzīvot depresiju tieši vasarā, saulainajā laikā, nevis ziemā. Zinu, ka būšu nepopulāra, stāstot, kā man patīk ilgie, smīlājošie lieti, un, protams, viena lieta ir pilsētā sēdēt centrālapkures sasildītā dzīvoklī un skatīties, kā uz asfalta smīlā lietus, bet pavisam cita laukos, kur šajā lietū jāiet ārā un kaut kas jādara. Iespējams, tā man ir kāda novirze no normas, bet cilvēki jau ir dažādi. (Smejas)
– Skaidrs, ka šī atmiņu grāmata ir tikai daži gabaliņi no mūža mozaīkas. Vismaz viens, kā pati sacījāt, iepriekš gandrīz nevienam neatklāts. Kā tos izvēlējāties, atlasījāt?
– Protams, ka mūža mozaīku, ja to liktu kā puzli, arvien varētu turpināt un turpināt. Bija liels kārdinājums daudz vairāk stāstīt par bērnību, to laiku, kad daudzi mani lasītāji vēl nebija dzimuši, bet sapratu, ka arī tas var kļūt garlaicīgi. Tad nu izvēlējos tā, lai “Naktsgrāmatas” mozīka būtu raibāka, lai tur būtu gan tādas epizodes, ko daļa manu lasītāju nav piedzīvojusi, gan arī kaut kas ikvienam tuvs, saprotamāks, ko var izjust arī šeit un tagad.
– Un mazliet mistikas.
– Jā, negribēju koķetēt ar publiku un izvairīties no jautājuma, ko man uzdod visās auditorijās – par attiecībām ar Taro kārtīm. Tam veltīta plaša nodaļa. Esmu sevi definējusi kā lietišķo mistiķi, bet nodaļā ir arī dažas lietas ārpus šīs tēmas, jo reizēm gadās piedzīvot kaut ko tiešām neizskaidrojamu un neparastu.
Visādi uz to var skatīties, bet, neieslīgstot ezotērikā, var arī nolikt kā vienu mūža puzles gabaliņu. Kādu laiku piedarbojos vienā zīlēšanas salonā, un stāsti no tā laika varētu būt diezgan daudzi. Izvēlējos vienu, kas arī, manuprāt, diezgan labi raksturo, kā notiek dzīves pagriezieni – ir tomēr kaut kādi spēki, kas mūs ietekmē.
– Un ir Laika vīrs…
– Par to esmu domājusi. Es tiešām tovakar biju pie pilnas apziņas, skaidrā prātā, līdzsvarota. Esmu šo notikumu stāstījusi citiem, pretī saņemot stāstus par līdzīgu saskarsmi ar šādiem notikumiem.
Man patīk doma par paralēlajiem laikiem. Dzirdēts, ka tādi eksistē un reizēm gadās tur nokļūt, – kā stāstā par mammas māsīcas ogošanu. Arī viņa, pie pilnas apziņas būdama, ļoti pazīstamā, skrajā mežā uzgāja nekad iepriekš neredzētu vietu. Otrā dienā aizgāja savākt tās ogas, kam kanniņā nepietika vietas, bet tur avenāju vispār nebija.. Šādi noslēpumi dzīvi padara interesantu; ja tā padomā, arī latviešu teikas par vadātājiem, kuri ieved, kur cilvēki nav gribējuši nonākt, varbūt ir stāsts par laika robežu saplūšanu un pārkāpšanu.
Nuja, es runāju par dažādu laiku pastāvēšanu līdzās, bet ko nu par paralēlajiem laikiem, es pat nesaprotu, kā rodas elektrība (smejas) – skolā fizikā bija piecinieks, raiti visu stāstīju, arī automašīnā ir akumulators, no kura atkarīgs, vai varēšu piešķilt aizdedzi, bet, kā tas notiek, kā elektrība tur rodas – no tās pašas mistikas jomas, kurā eksistē paralēlie laiki…
– Atgriezties pagātnē, pagriezt laiku atpakaļ, nav iespējams, bet vai ir kāds mirklis, no grāmatā minētajiem vai kāds cits, kurā jūs vēlētos paviesoties?
– Diezgan bieži stāstos par laika noslēpumiem tiek pieminēts grāfs Senžermēns, kurš bijis nezin cik vecs, nodzīvojis laikam pat tūkstoš gadu, jo viņu satikuši dažādi cilvēki dažādos gadsimtos, un vienmēr izskatījies tāds pats. Senžermēns esot atklājis mūžīgās jaunības noslēpumu – vajagot atcerēties kādu dienu, vislabāk agrā jaunībā, kad esi juties laimīgs, un censties to izdzīvot tieši tā, kā toreiz.
Ja vari to izdarīt, visi gadi strīpojas, un tu sāc atkal no tā punkta, kurā biji laimīgs. Vilinoši bet diemžēl neiespējami: protams, varam atgriezties tajā pašā vietā, pastāvēt pie jūras vai uz kalna, pasēdēt tajā pašā krodziņā, bet viss cits gan būs mainībā…
Tīri cilvēcīgi gribētos atgriezties 1992. gada pirmajā pusē, kad mamma bija vēl dzīva. Man, kā droši vien daudziem vecākus zaudējušajiem paliek vēlīna nožēla par neizrunāto, nepateikto. . Man vienmēr šķita, ka mamma zina – esmu pateicīga par visu, ko viņa man devusi un upurējusi, bet tagad, paskatoties no šī sava mūža kalna, saprotu, nē, tas bijis pavirši un garāmskrienot, būtu vajadzējis siltāk…
Un vēl man ļoti būtu gribējis atgriezties savā pirmajā braucienā uz Bavāriju, un Munavu, kur mani aizveda meita, tai arī veltīta vesela nodaļa “Naktsgrāmatā”. Aizbraucot kādā svešākā vietā, reizēm nejūties īsti savā ādā, bet Bavārija – tur es visu pieņemu, kā ir, jūtos labi un tur tiešām patīk atgriezties.
– Ģimene neapšaubāmi ieliek cilvēka morālo serdeni. Kas ir galvenais, kas jums nāk no ģimenes?
– To saku arī “Naktsgrāmatā” – mana bērnība bija bezgala pieticīga. Skaidrs, ka tajos laikos daudzi tā dzīvoja, bet, kad nomira tēvs, mums bija ļoti grūti. Bet nekad ne savā ģimenē, ne no tuvākajiem radiem neesmu dzirdējusi apskaužam kādu, kkuram ir vairāk.
Braucu ar savu “Kia”, un man nav skaudības ne par vienu, kurš apdzen ar poršu vai vēl kādu dārgāku auto, varu tikai priecāties, ka cilvēki varējuši sev tādu nodrošināt un pratuši izmantot iespējas nopelnīt. Savukārt , ja tas nav bijis likumīgi, lai strādā iestādes, kam ar to jānodarbojas.
– Ja mazā Monika sastaptu jūs tagadējo, vai būtu kas tāds, ko jūs viņai vēlētos pateikt?
– Es viņai teiktu: “Zini, mīļā, dārgā, lūdzu, liec sev aiz auss – neesi pieticīga! Vēlies daudz, vēlies daudz visa kā, un neuztraucies, ko par to tev kāds teiks!”
Grāmatu ir iespējams iegādāties šeit: https://veikals.latvijasmediji.lv/shop/product/1290
