Voldemārs Krustiņš: Pašcieņa un pašapziņa ir īpašības, lai saglabātu tautu un visu mūsu nākotni 3
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Visu mūžu redaktors” – tik īsu un lakonisku žurnālistisko darba gaitu aprakstu jeb tā saucamo curriculum vitae par Voldemāru Krustiņu minēja viņa bijušais interviju partneris Egils Līcītis, kad “Latvijas Avīzes” redakcija 2012. gadā sveica V. Krustiņu 80 gadu dzimšanas dienā.
No viņa radītās “Lauku Avīzes”, kas Latvijas iedzīvotāju vidū iemantoja lielu popularitāti, izauga uzņēmums “Latvijas Mediji” (no 2017. gada), kas izdod dažādus drukātos preses izdevumus latviešu valodā, grāmatas.
Toreiz vairākām pazīstamām personībām “Latvijas Avīze” piedāvāja iespēju mainīties lomām un kļūt par Voldemāra Krustiņa intervētājiem. Atgādināsim dažus jautājumus un V. Krustiņa atbildes uz tiem, jo tagad uz tām varam paraudzīties arī mazliet citām acīm.
“Kā visefektīvāk nodrošināt, lai līdz Latvijas simt gadiem visā sabiedrībā un mediju telpā izveidotos vienota izpratne par Latvijas nacionālajām vērtībām un to nozīmi?” jautāja toreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis.
V. Krustiņš: “Godīga atbilde būtu tāda: man šķiet, ka līdz Latvijas valsts pirmajiem simt gadiem vienota vērtību izpratne diezin vai tiks sasniegta; drīzāk, ka to nedarīs.
Kā domā valdošajās politiskajās aprindās, tās varētu rūpēties un darboties šajā virzienā, bet pilnīgi noteikti – kamēr pastāvēs daži mediji Latvijā, vienota izpratne šo mediju vidū netiks sasniegta. Un paliks nesasniegta tāpēc, ka mediji runās katrs savā politiskā valodā un pēc savas saprašanas.
Domāju, ka šīs “kopējās vērtības” Latvijā ir pārāk lielu, pārāk neizsmeļamu diskusiju avots, tāpēc diezin vai pirmajos simt gados izdosies panākt vienošanos. Atliksim to uz otrajiem simt gadiem, tad varbūt pēc pirmajiem 25 gadiem kaut kas izdosies.”
“Ja jums būtu iespējams vienpersoniski pieņemt vienu likumu, kas nebūtu grozāms un būtu spēkā Latvijā uz mūžīgiem laikiem – kas tas būtu par likumu, un ko tas saturētu?” jautāja Saeimas deputāts Raivis Dzintars.
“Jāsaka tā – tas būtu likums par Latvijas valsts ģeogrāfiskās un politiskās suverenitātes koordinātām uz pasaules kartes. Tas ir, ka Latvija atrodas tādos un tādos platuma un garuma grādos, tādā un tādā vietā, to sauc par Latviju, un tā tur nedalāma bija, ir, būs un paliks.”
“Latvijas vēsture ir mūsu nacionālā bagātība. Kādas Latvijas vēstures pamatvērtības uzskatāt par nozīmīgākajām?” jautāja vēstures profesors Inesis Feldmanis.
“Manuprāt, pati vērtīgākā vērtība ir tautai piemītošā nacionālā pašcieņa un nacionālā pašapziņa, kas pēdējos gados diemžēl ir manāmi izšķērdēta un plakusi. Bet pašcieņa un pašapziņa ir īpašības, lai saglabātu tautu un visu mūsu nākotni.”
“Grēciniekam dzīve īsa, bet sods mūžīgs ellē. Kā tā var būt?” jautāja kardināls Jānis Pujats.
“Es Viņa Eminencei atbildētu: jā, grēcinieka nākotne ir ļoti baiga, bet, cik es pazīstu Dievu To Kungu, viņš ir žēlīgs. Viņš piedod grēciniekiem.
Mūsu izpratnē varētu piemetināt, ka katram grēciniekam par mierinājumu kalpo apziņa, ka uz elli ir ļoti liela rinda priekšā. Bet es tiešām paļaujos uz to, ka Tas Kungs ir žēlīgs, vismaz tā zinājuši teikt cienījamā kardināla kolēģi.”
