Dzīvot pieticīgāk, bet brīvāk. Kā veiksmīgi saimniekot ar mūsdienām neraksturīgu biznesa filozofiju 0
Autors: Uldis Graudiņš
Lodes pagasta zemnieku saimniecības “Kalntontes” saimnieki Inga un Aigars Kalves, kas pazīstami ar augsto izslaukumu ganāmpulkā, pērn daļu no saimniecības atdeva dēlam Mārtiņam. Viņš izveidoja saimniecību “Jaunkalntontes” un pirmajā darbības gadā sasniedza apskaužamus saimnieciskās darbības rādītājus graudkopībā. Ar humoru apveltītie, dzīvespriecīgie un zinošie saimnieki stāsta par augstas kvalitātes produktu ražošanas nosacījumiem un pamato, kāpēc dzīvē un biznesā ievēro mērenības principu.
Izsludinājāt iepirkumu jaunas kūts būvniecībai, bet kāpēc tomēr nebūvējāt?
Inga Kalve: – Gatavojāmies jauno kūti būvēt pirms pāris gadiem. Mums apstiprināja LAD projektu, iztērējām 25 000 eiro kūts tehniskajam projektam. Smejos – vajadzēja 25 000 eiro samaksāt par tehnisko projektu, lai atjēgtos, ka mums to nevajag! Tobrīd bija viszemākās piena cenas – 20–22 centi/l. Mēs pateicām LAD, ka ar tādām cenām pusotru miljonu eiro vērtu kūti nebūvēsim. Turklāt tā bija jāuzbūvē 2017. gada laikā. Necēlās roka ielīst tādos parādos. Ja varētu pagarināt būves nodošanas termiņu ekspluatācijā, visticamāk, būvētu. Mums bija laiks pārdomām. Runājām ar bērniem. Dēlam vissvarīgākais ir graudkopība, tāpēc kopā nospriedām – mēs jau patlaban dzīvojam labi, kāpēc mums vajag vēl vairāk? Kūts bija iecerēta 240 govīm. Tās ir 240 problēmas! Tas ir veterinārārsta Egila Juitinoviča teiciens par to, ka katra govs ir viena problēma. Mēs patlaban varam atļauties doties ceļojumā, būvējam sev pirtiņu, vidējais izslaukums no govs ir aptuveni 12 000 kg gadā.
Piekrītu, varam un es labprāt slauktu vairāk, bet vai gribu arī vairāk strādāt? Mēs pa vienkāršo varam 12 000 kg piena izslaukt. Mums ir savi hobiji. Vīrs ir kaislīgs mednieks. Man ir puķes vasarā, ogas un mežs kā narkotika. Dziedu ansamblī. Viss ir jāpaspēj,
Sociālajos tīklos patlaban apkārt iet pamācība, ka nekad nevajag sacīt, ka sokas slikti. Dievs, to dzirdot, nodomā, ka šis cilvēks nemaz nezina, kā ir slikti. Un tad ir vēl sliktāk. Vaidēšana mums dažreiz ir dzīves stils, iespējams, taktika. Es dzirdu no lielajiem saimniekiem, ka ir slikti, tik daudz kas nepatīk, naudas nav, tomēr vienlaikus ir uzbūvēta liela māja, brauc ar džipu, ir dažādas luksusa preces un izklaides. Tad gribas teikt – nezaimo! Nesaki, ka nekā nav. Tad arī nebūs!
Mārtiņš Kalve: – Jāsaprot, ka dzīvo tikai vienu reizi. Kāpēc visu mūžu ir kaut kur bez apstāšanās jāskrien? Var dzīvot pieticīgāk, tomēr brīvāk. Ar 200 ha zemes var dzīvot pietiekami labi. Var paspēt gandrīz visu pats izdarīt.
I. K.: – Mūsu filozofija ir šim laikam neraksturīga. Mums bija laiks pārdomām piena krīzes laikā. Ja nebūtu krīzes, mēs būtu kūti uzbūvējuši un parādos pāri galvai. Sistos atkal 20 gadus, kamēr aizdevumu nomaksātu. Ja dzīvojam kā patlaban ar to, kas mums ir, neko vairāk nemaz nevajag. Kur mēs to vēl vairāk liksim? Mums ir 85 slaucamās govis – Holšteinas melnraibās un sarkanraibās govis, kāda Švices šķirnes govs – eksotikai. Tā visiem patīk – gaiši pelēka lielām dzeltenām ausīm. Piens treknāks, izslaukumi labi. Mums tās diezgan problemātiski sēklojas. Švices govis ir flegmatiskas. Grūti noķert momentu, kad vajag sēklot. Pavisam ir 210 dzīvnieku. Iepriekšējā pārraudzībā bija 94 slaucamās govis. Kad viss būs nokomplektēts, ganāmpulkā būs 120 slaucamās govis un pie tā arī paliksim. Vecajā kūtī uzbūvējām angārus, kur nodalījām grūsnās govis un grūsnās teles. Iespējams, centīšos sasniegt 15 000 kg izslaukumu. Olbaltumvielu daudzums pienā ir 3,20–3,30, tauku – 3,80, somatisko šūnu – 137 000. Esmu apmierināta ar visu. Tie ir labi rādītāji.
Jums ir ļoti ražīgs ganāmpulks. Cik daudz pērkat veterināros pakalpojumus?
Mūsu konsultants ir E.Juitinovičs. Viņš veido barības devas, bet sēklošanu veicam paši, pārraudzību un pamatārstēšanu arī es veicu pati. Laižu govīm kaļķi, palīdzu arī dzemdībās.
Aigars Kalve. Ja šie ikdienas pakalpojumi būtu jāpērk, būtu ļoti dārgi. Ceļš vien 100 km turp un atpakaļ.
Vai ražošana Kalntontēs būs ienesīga, ja piena iepirkuma cena kritīsies par četriem pieciem centiem, kā ziņo pārstrādes uzņēmumi?
I. K.: – Kādam jau 30 centi ir krīzes cena. Mums ir pieņemami arī 20 centi. Iepriekšējo krīzi ar šādu cenu dzīvojām, neko nesamazinājām – ne barības devas, ne izslaukumu.
A. K.: – 20 centu cena nozīmē darbošanos pa nullēm.
I. K.: – Varbūt vajag apstāties? Nevajag 500–600 govju fermas par 2–3 miljoniem eiro būvēt?
A. K.: – Iespējams, Zemgalē vēl kaut kā, bet mums nav lielo lauku, kur ieskrieties barības vākšanai 500–1000 govīm. Ja lielāks ganāmpulks, lielāki transporta izdevumi barības vešanai. Tas viss ceļ pašizmaksu. Mēs esam ģimenes saimniecība. Mums pieder 80 ha, dēlam – 160 ha.
Mārtiņ, kāpēc jūs pievērsāties lauksaimniecībai?
M. K.: – Visu mūžu darbojos vecāku saimniecībā. No tā loģisks secinājums – jāmācās par agronomu. Pabeidzu Lauksaimniecības universitāti ar sarkano diplomu un sāku mūsu saimniecībā darboties ar graudaugu mēslošanu un augu aizsardzību. Netālu SIA Saktas ZS parādījās vakance. Pamācījos tur praksē, kas nu jau ievilkusies divus gadus. Patlaban nopietni šajā uzņēmumā darbojos. Ikdienā strādājot kopā ar zinošiem agronomiem, daudz iemācījos. Lēmu, ka pašam kaut kas jādara. Un būt sev par priekšnieku ir vislabākais darbs! Lēmām, ka dibināšu savu saimniecību un pārņemšu visas platības. Tehnika abām saimniecībām ir viena un tā pati. Es pārzinu augkopību, tāpēc pērn pārņēmu šo nozari savā pārziņā. Dibināju savu uzņēmumu z/s Jaunkalntontes. Mums patlaban ir divi Massey Ferguson, viens Deutz Fahr, Claas, JCB Fastrack, Ursus un Belarus traktors.
Kādi bija pirmā gada darbības rezultāti?
Pirmais gads izvērtās diezgan labs. Ziemas kviešu šķirni ‘Skagen’ audzēju 40 ha platībā, nokūlu 7,7 t/ha klētssvarā. Visiem graudiem bija pārtikas kvalitāte, “Dobeles dzirnavnieks” slavēja, ka tie šajā gadā ir vislabākās kvalitātes graudi. Cik tur patiesības, nezinu. Audzēju arī sēklai 28 ha platībā Latvijas auzu šķirni ‘Laima’. VAKS piedāvāja to audzēt. Bija jānopērk pirmsbāzes sēkla, nokūlu 5 t/ha iztīrītas sēklas. Iesēju ķimenes 35 ha, tas ir divgadīgs augs, redzēs, kas šajā gadā izaugs. Arī miežu agro šķirni ‘Judit’ sēju 20 ha platībā. Dabas apstākļu dēļ bija grūtāk to nokult. Ražu vienkārši sabērām apcirknī. Pavisam apstrādāju 160 ha, īpašumā ir aptuveni 20 ha aramzemes.
Kādus un cik daudz ziemāju iesējāt?
M. K.: – Esmu iesējis sēklas audzēšanai Latvijas ziemas kviešu šķirni ‘Talsis’. ‘Skagen’ iesēju 40 ha platībā. Patlaban ziemāji ir iesēti 60 ha platībā. Nākamajā sezonā, visticamāk, sēšu ziemas rapšus. Ir jādomā par kultūraugiem, ko ekskluzīvi var pārdot. Saimniecību esmu reģistrējis kā sēklu audzēšanas saimniecību. Pakāpeniski visās platībās vajadzētu sēt sēklu. Tad ir cita ekonomika salīdzinājumā ar pārtikas un lopbarības audzēšanu. Dabas apstākļi, protams, ir ļoti svarīgi.
Šogad kulsim ķimenes, redzēsim, kā ar cenu būs. Pirms diviem gadiem cena bija gandrīz 2000 eiro/t, patlaban uz pusi mazāka. Ķimeņu audzētāju arī ir daudz vairāk nekā agrāk. Saimnieki ir sajutuši, ka tā ir naudas kultūra. Ļoti labi, ka kulšanas laiks tām sākas jau jūlija beigās. Ķimenes var vēlu sēt un agri kult. Mēs sējām Lietuvas šķirni ‘Gintaras’. Pērn pamēģinājām Čehijas šķirni ‘Prochan’. Redzēsim, kas šogad būs. Domāju, šķirņu atšķirības nav tik lielas kā labībai. Ķimenēm labi, ka vēl nav bijis neviens gads, kad tās nepārziemotu. Ķimene pat var slīkt, tāpat aug.
Vai sējumus apdrošināt?
Neapdrošinu. Iemesls ir, ka apdrošināšanas firmas izdomā iemeslu, kāpēc atlīdzība nepienākas. Zinu saimniecību, kas pāris gadu apdrošināja sējumus, un atgūtā atlīdzība nesedza prēmiju summu. Izdevumi par pārsēšanu tāpat ir pašam jāsedz. Protams, saimniecības ir dažādas, arī pieredze ir atšķirīga.
I. K.: – Lopus kādreiz apdrošināju, patlaban to nedaru. Naudas ziņā esam ieguvēji. Ir gadi, kad neviena govs nenobeidzas, citus gadus nobeidzas viena divas govis. Apdrošināšana arī piespiedu kaušanas gadījumā sedz starpību, tomēr maksimālās atlīdzības saņemšanai ir jāmaksā ļoti liela apdrošināšanas prēmija. Mēs šo ieguldījumu tiešām neatgūstam. Cenšamies nenolaist tik tālu, ka dzīvnieks nobeidzas vai būtu pēkšņi uz kautuvi jāsūta. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Ceplīšu kautuvi Lēdurgas pagastā. Ja ir problēmas, dažu stundu laikā atbrauc pēc dzīvnieka.>Bullīšus pāris nedēļu vecumā pārdodam vietējiem pircējiem. Patlaban tiem cenas nav. Tās gan ātri mainās. Telītes visas atstājam vaislai. Protams, kādreiz būs jāpārdod, tomēr neceļas roka to darīt.
Kas patlaban bremzē uzņēmējdarbību?
Nodokļu politika ir murgs! Mums ir labi tiktāl, ciktāl paši varam ietekmēt. Nodokļu politiku mēs nevaram ietekmēt. Neviens mūs neklausās! Vismaz kādu brīdi vajadzētu stāvēt mierā un nemainīt nodokļus!
Patlaban saimniecībā saimnieks ir strādnieks. Ja būtu pašnodarbinātais, nodokļi būtu jāmaksā dubultā. Kāpēc mums visu laiku augšai ir jāpelna nauda? Viņiem nekad nepietiek. Aizvien liek sev klāt. Mūsu sūri, grūti pelnīto naudu apliek ar nodokļiem dubulti. Maksājam sociālo, iedzīvotāju ienākuma, uzņēmuma ienākuma nodokli, maksājam PVN. Agrāk, kad visi nodokļi bija nomaksāti, atlikusī peļņa palika saimniecībai. Tad uzlika 10% nodokli, ar 2018. gadu – 20%. Vai ir jūtama valsts pretimnākšana? Ja būtu vismaz bezmaksas medicīna, izglītība, ja pensionāri būtu aprūpēti…
Dievs visu redz un dzird. Vissvarīgākais – jāstrādā! Ir jābūt apmierinātam ar dzīvi, jābūt savam prieciņam, saviem hobijiem. Darbam noteikti ir jābūt tādam, lai no rīta nebūtu jāmostas ar riebumu pret to un arī gulēt nebūtu jādodas ar riebumu. Ir jāpatīk tam, ko dara, un viss būs kārtībā! Dzīve laukos ir laba! Būs vēl labāka!
Šo un citus lauksaimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
