Laiku pa laikam dzirdami spēcīgi grāvieni. Ata Klimoviča reportāža par notikumiem Ukrainā piecu kilometru attālumā no frontes 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ziedoši dārzi ar augļu kokiem, sulīga zaļa zālīte, uzarti lauki, pa kādam traktoram plašajos tīrumos, viens otrs laucinieks, kas rosās savos dārzos, šāda aina paveras skatam ceļā no Harkivas uz nelielo Barvinkovas pilsētiņu tiešā frontes tuvumā.
Braucam četratā – es pie automašīnas stūres, divi harkivieši voluntieri Boriss un Aleksandrs un vietējā žurnāliste Jūlija. Bagāžas nodalījumā daudz dažādu apģērbu – krekliņi, džemperi, sporta jakas un bikses, saldumi un cigaretes. Kārumi frontē ir karavīru pieprasīta lieta. Vēl arī skavas, kas vajadzīgas baļķu sastiprināšanai bunkuru celtniecībā.
Arī es esmu iegādājies nedaudz “suvenīru” ukraiņu karavīriem – cigaretes un Latvijas šprotes. Tās Ukrainā tiek augstu vērtētas. Labprāt iepērkos vietējos veikalos, jo zināms, ka no katra pirkuma noteikta daļa tiks izmantota valsts aizsardzības vajadzībām. Piebraucam pie kārtējā kontrolposteņa. Lielākoties tajos dežurē policisti un teritoriālās aizsardzības bataljonu karavīri.
Caur pavērto mašīnas logu sniedzu savu pasi un saku: “Voluntieris no Latvijas un trīs vietējie kolēģi.” Kad visi esam parādījuši savus dokumentus, varam turpināt ceļu.
Pie tanku iznīcinātāju nodaļas
Līdz frontes zonai 150 vai 100 kilometru šeit ir milzīgs attālums, un tur būtībā valda ierastā dzīve. Šķērsojam vairākus prāvus ciemus, arī Pervomaiskas un Lozovas pilsētas. Ir sestdiena, un cilvēki iepērkas, tā kā pienācis stādīšanas laiks, netrūkst dažādu stādu ielas malā.
Nelielā veikaliņā iedzeram kafiju. Aleksandrs norāda uz stipri vien tukšajiem plauktiem un saka – tā nav pat desmitā daļa no visa, kas te bija pirms kara. Tas arī nav pārsteidzoši, jo daudzi veikali un uzņēmumi visā valstī šobrīd vispār ir slēgti. Daudziem cilvēkiem tādēļ nav darba, un katrs apzinās, ka ne tikai viņam vien, bet visas valsts ekonomikai klājas smagi.
Arī iegādāties degvielu automašīnai nav viegli. Pie uzpildes stacijām, kurās tā ir, redzamas garas rindas. Turklāt ar stāvēšanu rindā vien ir par maz. Katrai kompānijai ir izveidota sava aplikācija, bez kuras nav iespējams nopirkt benzīnu vai dīzeli.
Ukrainas valdība solījusi situāciju uzlabot, bet pagaidām tas nav izdevies. Tikmēr degvielas cenas strauji aug.
Gavriļivkas ciems ir mūsu pirmā pieturvieta. Tur kādā mājā izmitinājusies teritoriālās aizsardzības bataljona nodaļa. Tās uzdevumos ietilpst cīņa ar pretinieka bruņutehniku. Abi voluntieri ir labi pazīstami karavīriem, un tas arī man palīdz izveidot labu kontaktu.
Viens no viņiem, vārdā Dmitrijs, līdz 24. februārim strādājis Polijā, bet tad uzreiz atgriezies mājās uz karu. Iepriekš jau dienējis trīs gadus, piedalījies cīņās Donbasā. Dmitrijs labprāt izrāda vienības arsenālu, kas paredzēts tanku “dedzināšanai”. Bez parastā bruņojuma jeb RPG granātmetējiem ir arī vēl neizsaiņoti Rietumos ražoti ieroči.
Šobrīd vienība vēl tikai gatavojas savam pirmajam izgājienam, kas varētu notikt jau tuvākajā laikā.
Iedzeram karavīru piedāvāto tēju un varam doties tālāk.
Izlūku ikdiena – treniņi un kaujas operācijas
Aiz kāda pakalna, kas nav redzams no ceļa, sastopam voluntieru nākamos paziņas – izlūkus. Par labu kontaktu jau uzreiz nav nekādu šaubu. Turklāt viens no viņiem, vārdā Dmitrijs, tekvondo meistars, esot liels Latvijas un Rīgas draugs. Pie mums viņam ir labi paziņas. Apsolos nodot sveicienus. Dmitrijs pastāsta, ka viņi visi esot brīvprātīgie, izņemot nodaļas komandieri, kas karo jau astoņus gadus. Viņa pieredze ir respektējama, un par to nenākas šaubīties.
Esam atbraukuši parastā ikdienas apmācības laikā. Tiek šauts ar automātisko granātmetēju, vīri atkārto vingrinājumu – uguns un kustība. Lēnām trijatā, viens aiz otra, viņi virzās uz priekšu. Kad atskan brīdinājums: “Pretinieks!” – visi atklāj uguni. Vaicāju, cik kaujas operācijās viņi šajā laikā piedalījušies. Martā jau sasniegts skaitlis divdesmit, tad pārstājuši skaitīt.
“Kādi ir jūsu pretinieki? Vai esat arī kādu sagūstījuši?” – “Pārsvarā tie ir vietējie – no Luhanskas un Doneckas apgabala. Daudzi pacēla rokas un padevās,” lepni par kaujās pieredzēto “Latvijas Avīzei” stāstīja Dmitrijs. Tā nav, ka pretinieks cīnītos līdz beidzamajam.
Katram taču gribas dzīvot, uzsvēra izlūks.
Netālu atrodas divas automašīnas – apvidus auto un kravas busiņš. Pirmais auto izlūkiem trīs reizes izglābis dzīvību. Pirmajā gadījumā, kad pretinieka artilērija sākusi viņus apšaudīt, zibenīgi salēkuši auto, un tas, ar maksimālo ātrumu braucot, izvedis no apšaudes zonas.
Reiz bijis tā – kāds no izlūkiem konstatējis, ka pazudis interneta pārklājums, un viņi tad ātri iekāpuši automašīnā un strauji atstājuši šo vietu. Pēc neilga laika tieši tur, kur bijuši, nokrituši pretinieka izšautie šāviņi. Acīmredzot viņu atrašanās vietu bija atklājuši ienaidnieka izlūki.
“Vai droni ļoti nepieciešami?” – “Protams, lai gan mūsu nodaļai tāda nav. Tas būtu daudz labāk – sākumā izlūkot no gaisa, tad iet šajā teritorijā iekšā pašiem,” teica Dmitrijs.
“Pretinieks – tur, aiz tiem diviem pakalniem”
Barvinkova ir beidzamā mūsu pieturvieta. Arī tur tiekam laipni uzņemti. Tie ir vīri no Borovejas ciema, kas tagad atrodas okupācijā. Pierakstu viņu segvārdus – Vecais, Džils un Vihra. Viens no viņiem ir fermeris, otrs – siltumtīklu operators, trešais traktorists šoferis.
Džils pastāsta, ka viņam esot trīslīniju šautene un tai neesot nekādas vainas. Viņš aiziet tai pakaļ un parāda to. Mums garām pabrauc divas kravas automašīnas ar pieāķētiem lielgabaliem. Pēc kāda laika arī reaktīvā raķešu iekārta “Grad”.
Laiku pa laikam dzirdami spēcīgi grāvieni.
“Pretinieks no šejienes atrodas,” Džils pastiepj roku, “tur aiz tiem diviem pakalniem. Tie ir kādi pieci seši kilometri. Ja vaicājat par mūsu noskaņojumu, tad tas ir gluži vienkārši pasakāms. Mums derēs tikai uzvara. Citādi jau mēs nemaz neatrastos šeit,” skaidroja 56 gadus vecais Džils.
Vīri labprāt izvēlas dažādus apģērbus no mūsu veduma. Viss, it īpaši plānie krekliņi, labi noderēs karstajā laikā. Ļoti pieprasīta lieta frontē ir sporta apavi. Var pamanīt, ka lielā vērtībā tiek turēti maskēšanās tīkli. Tie uzsegti uz daudzām mašīnām. Tāpat tie labi izmantojami gan pozīcijās, gan citās karavīru uzturēšanās vietās. Kā paskaidro Boriss, maskēšanās tīkli traucē visu labi saskatīt ar termokamerām.
Apskatām Barvinkovas centru. Tajā nav daudz cilvēku. Pie pieminekļa kazakam Ivanam Barvinokam, kas dibinājis pilsētu 1652. gadā, prāva bedre – trāpījis pretinieku šāviņš. Tomēr pats piemineklis noturējies. Netālu nodegusi automašīna. Cilvēku nav. Arī divi karavīri, kas mūs pavada, mudina ilgi laukumā neuzkavēties, jo tas nav droši. Mūsu humānā voluntieru misija beigusies, un varam doties aptuveni 200 kilometrus garajā ceļā uz Harkivu.
