“Kurš vācietis gan būtu tāds muļķis, lai sūtītu brigādes rakt ejas!” Intervija ar kultūras pieminekļu pētnieku Vitoldu Mašnovski 13
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2018. gada beigās iznāca enciklopēdijas “Muižas Latvijā” 1. sējums un jau gadu vēlāk – 2., bet pērnā decembrī – 3. sējums. Iespējams, līdzīga rakstura enciklopēdijas seno un ievērojamo apgādu – “Larousse” (Francija) vai “Encyclopaedia Britannica” (Lielbritānija) – autoru sarakstos būtu gandrīz nepārredzams zinātnieku un fotogrāfu pulks, bet Latvijā praktiski to dara viens cilvēks.
Kultūras pieminekļu pētnieks un fotogrāfs Vitolds Mašnovskis šobrīd veic bilžu atlasi ceturtajam sējumam.
Pavisam paredzēti seši – aptverot vēsturisko informāciju, mūsdienu stāvokļa fiksāciju un fotogrāfijas kopumā par 2000 Latvijas muižām. Jau agrāk četros sējumos tapis krājums “Muižnieku apbedījumu memoriālā kultūra Latvijā. 16.–20. gs.” un enciklopēdija “Latvijas luterāņu baznīca”.
– Enciklopēdijas pirmie trīs sējumi ir izdoti, vai šogad varam gaidīt ceturto?
V. Mašnovskis: – Šobrīd jau sākam strādāt pie nākamā sējuma pirmatnējās maketēšanas, notiek bilžu atlase. Esmu “saražojis”, tagad laiks apgāda un tehniskajiem darbiem, kaut gan visu laiku ar speciālistiem apspriežamies, kā veidot grāmatu labāk un kvalitatīvāk. Arī tad, kad mana darba daļa nonākusi apgāda rīcībā, daudzas reizes pārskatu katru izdevumu.
Rezultātā 2. sējumā bija tikai viena kļūda! Tāpat kā man, arī izdevniecības darbiniekus interesē, lai grāmatu nav kauns skatīties arī vēlāk. Tā taču paliks vēsturē vēl ilgi pēc mums, un būtu skumji, ja darbs nebūtu izdevies.
Darbs ir bijis ilgs, jo to nevar paveikt ne četrās, ne piecās stundās. Man gan ir ļoti labs palīgs – mana sieva. Varu droši teikt, ka bez viņas grāmatas nebūtu.
– Droši vien šo jautājumu uzdod daudzi: kurā brīdī jūs sākāt aizrauties ar Latvijas muižu stāstiem? Cik ilgā laikā ir tapušas šīs enciklopēdijas?
– To pat ir grūti atbildēt. Pats esmu dzimis Pūres muižā, savulaik dzīvojis Valmiermuižas pussagruvušajā tornī. Aptuveni septiņdesmitajos gados sāku interesēties, vākt materiālus un fotografēt, iesākumā tikai savam paša priekam.
Tāds īsti nopietns darbs aizsākās 1993. gadā, kad vienlaikus sāku strādāt pieminekļu inspekcijā. Tur ir ļoti labs arhīvs vēl no pirmskara laikiem, otrs tāds arhīvs ir tikai Rundālē Imantam Lancmanim, kuru uzskatu par savu skolotāju.
Toreiz sāku vākt savu arhīvu, un šobrīd tajā tieši par muižām ir apmēram 400 tūkstoši vienību. Vēl man ir katalogs par luterāņu baznīcām ar 70–80 tūkstošiem bilžu un katoļu baznīcām ar aptuveni 30 tūkstošiem.
Vēl, protams, arhīvā ir Latvijas un citu Eiropas valstu arhīvu kopijas un raksti. Ar vietējiem avotiem, atmiņām gan ir bēdīgi, jo tur, kur pāri gājis sociālisms un karš, nekas daudz vairs nav palicis.
– Kādai Latvijā vajadzētu būt attieksmei pret muižu un kungu ēkām?
– Tā ir tāda tēma, kuru kā karstu kartupeli brīžam viļā no viena pie otra, brīžam jautājot: kur tad tā valdība skatās. Pieņemsim, valdība atjaunos, bet ko tālāk? Paskatieties, kas tagad notiek ar tām muižu ēkām… Atjaunot nevaram un nekad arī nevarēsim.
Cik no 2000 muižām palikušas tādas, pa kurām būtu prieks pastaigāt, par tām pastāstīt? Varbūt tie ir kādi četri procenti. Vienīgais, ko varam mēs, kuru kabatas nav piepildītas ar miljoniem, bet kuriem ir vēlēšanās ko darīt, – parādīt to, kas bija un kas ir patlaban.
Kas bija līdz 1940. gadam un kas no tā palicis pāri. Faktiski jau tagad ir par vēlu, bet mēģinām saglābt, parādīt to, kas vēl ir. Veicam pilnu fiksāciju un izpēti. Mūsu jau var vairs nebūt, bet tās grāmatas paliks. Grāmatas parādīs, ko esam zaudējuši.
– Grāmattirgotāji runā, ka jūsu enciklopēdijas tiekot pārsteidzoši ātri izpirktas.
– Pagājušajā gadā vien esmu nolasījis arī kādas 13 lekcijas, un priecājos, ka cilvēki klausās, un pēc acīm redzu, ka tas tiešām viņus interesē. Rezultāts ir diezgan negaidīts: liela daļa ņem grāmatas rokā un brauc skatīties muižas.
Viens pat teica, ka viņam esot divi eksemplāri, iedomājos, varbūt ģimene liela. Bet, nē, izrādās – vienu komplektu turot mašīnā, otrs stāv mājās. Tad, kad vajagot, atšķirot un skatoties: sak’ izlasa, vai vispār vērts braukt, vai ir ko redzēt. Ja saprot, ka nav nekā, tad brauc uz nākamo.
– Vai citas valstis pret savām muižu ēkām ir izturējušās cienījamāk?
– Man par lielu pārsteigumu, pat tādās kultūrvalstīs kā Francija, Vācija un Anglija daudzas muižas ir vienkārši pamestas. Vietējie bezpajumtnieki ir veikli iekārtojušies, un pat ja viņus iztriec ārā, pa otrām durvīm atkal ir iekšā.
Savukārt tās muižas, kuras ir sakoptas, arī augstas klases muižas un kungu mājas, pat karaļa pili iznomā ekskursantiem. Tā ka – arī tur jautājums par uzturēšanu ir nopietns, jo pēc muižām nekāda lielā pieprasījuma nav.
Savukārt Latvijā tā ir traģēdija, jo no 2000 muižām varam apskatīt kādas 50, varbūt 70, un pat tad daudzos gadījumos atjaunošana ir bijusi simboliska. Protams, ļoti priecājos, ka atrodas drosminieki, bet pazīstu arī tādus īpašniekus, kuri, saskārušies ar ārkārtīgo birokrātiju, ēkas pamet. Turklāt atjaunošana jau arī maksā ārprātīgu naudu.
Rezultāts, jāsaka, ir ļoti skumjš. Ja līdz 1940. gadam uzņemtās fotogrāfijas salīdzina ar mūsdienām, tad bieži palikusi drupu kaudzīte, reizēm pat nav arī tās, tikai zālīte aug.
– Kā vērtējat situāciju Igaunijā un Lietuvā?
– Lietuvā, man šķiet, proporcionāli muižu ir daudz mazāk un nopietnākie objekti ir sakopti. Igaunijā savukārt, izbraukājot vai pusvalsti, neatradām nevienu pamestu muižas ēku.
Daudzas ir iekonservētas, slēgtas, jo, tāpat kā pie mums, tur klaiņo tie jautrie pašnāvnieki, kurus dēvē par šakāļiem un kuri izlaupa visu līdz pēdējam, kaut gan viņiem nevajag neko citu kā metālu.
– Kurš laikposms Latvijas vēsturē pret muižām ir bijis visnesaudzīgākais?
– Man sāp, kad domāju par to, ko tad ir uzcēluši dedzinātāju – tā saucamo 1905. gada varoņu – bērni. Esmu jau teicis agrāk – 1905. gadā klejoja bruņotu bandītu grupējumi. Kā piemēru varu nosaukt Kazdangas baronu Manteifeli – viņš uzcēla slimnīcu, skolu, aptieku, pagasta nabagmāju, bet arī viņa pili nodedzināja.
Viņa vienīgais jautājums esot bijis – par ko? Esmu runājis ar vienu no pēdējiem piektā gada lieciniekiem, arī viņš stāstīja to pašu. Pat ne jau mūsu zemnieki bija galvenie dedzinātāji, dedzināja Pēteris Stučka un kompānija. Viņa māsas vīrs Rainis bija kūdītājs, kurš aicināja, ka viss ir jājauc nost līdz pašiem pamatiem, pats gan dedzināšanās nepiedaloties.
Vēl viens no visbriesmīgākajiem gadiem bija 1919. gads, kad Latvijā ienāca boļševiki, Stučka ar līdzskrējējiem, šaujot pa labi un pa kreisi. Ne mazāk bēdīgs bija arī 1920. gads ar agrārreformu. Lielākajā daļā valstu, piemēram, Ungārijā, tomēr atstāja muižniekiem pat 500 un vēl vairāk hektāru, lai varētu strādāt un visu uzturēt.
Mēs noārdījām lauksaimniecības pamatus un tagad redzam rezultātu. Visu cieņu mūsu Brīvības kauju varoņiem, bet bieži tie, kam toreiz muižu ēkas atdeva, nesaprata, ko lai ar tām iesāk. Zinu vairākus gadījumus, kad paši dzīvoja 20 kvadrātmetros, otrā ēkas galā ierīkojot cūku kūti, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.
Toreiz izdarījām ārkārtīgu kļūdu, sabruka gan lauksaimniecība, gan kultūra, sabruka viss, kas varēja sabrukt. Ar kolēģi bieži nopūšamies, salīdzinot, ko, no Latvijas aizejot, atstāja vācieši un ko krievi aizejot. Pēc tam vēl īsta laupīšana sākās 1990. gadā.
– Ko labu latvieši ir pārmantojuši no senajiem vācu laikiem?
– Negribu slavināt vācu kultūru, bet nenoliedzami mēs ieguvām ļoti daudz. Liela daļa latviešu inteliģences strādāja pie muižnieka un redzēja īstu darba kultūru, mākslu, lauksaimniecības metodes. Iemācījās tā, ka pat padomju vara to nevarēja izdzīt ārā. Padomju laikā jau darīja visu, lai nestrādātu.
Vācieši iemācīja attieksmi pret darbu, lasīt, rakstīt, arī svešvalodas. Pirmie vācieši, kuri iekaroja Latviju ar Kristus vārdu uz lūpām, bija, kā mēs tagad teiktu, bandīti, bet jau aiznākamais ešalons bija pavisam citi cilvēki, viņi sev līdzi veda māksliniekus un mūziķus, celtniekus un lauksaimniekus. Tolaik Vācijā jau bija uzceltas katedrāles, kuras stāv vēl šodien.
Tā bija tāda elementāra lieta – jo vairāk apmācīja zemniekus, jo labāk bija pašiem vāciešiem. Kāda gan būtu bijusi jēga no viņiem – pusdzīviem un izbadējušiem? Vienmēr smejos par tiem stāstiem par kilometriem garajām alām un ejām.
Kurš vācietis gan būtu tāds muļķis, lai sūtītu brigādes rakt ejas! Labāk taču ir sūtīt strādāt uz lauka, no kā vēlāk nāks nauda.
Padomju laiks ar varu mūsos nīdēja ārā dzimtas apziņu, pārmantojamību. Tie, kas uzdrošinājās pateikt, ka viņu dzimtene ir Latvija, nevis plašā Padomju Savienība, par to rūgti samaksāja.
Tas bija brīnums, ka Latvija atdzima, to nevar zinātniski izskaidrot. Tikai darbs ir jādara, un mēs ar sievu darām to ar prieku.
Ne mans ārsts strādā tikai tās astoņas stundas, ne es – pa tā saukto oficiālo darba laiku jau neko nevar izdarīt! Abi diendienā strādājam 14 līdz 16 stundas – ja tā nebūtu, arī mēs būtu pliki kā baznīcas žurkas.
Tā vaimanāšana un ņerkstēšana, kas tagad piemīt daudziem! Ir jāstrādā, klāt neviens neko nenesīs. Kāda satiksme ir mūsdienu Rīgā!
Nav taču neviena nabadziņa, kuram būtu badā jāmirst. Strādā, tad tevi neviens neapspiedīs, bet vienkāršāk, protams, ir vaimanāt, gausties par to, ka apspiež.
– Jūs darāt ļoti nozīmīgu darbu, kura īsto nozīmi, iespējams, sapratīs tikai nākotnē.
– Reiz gan mēģināju saskaitīt, cik naudas un laika esmu ieguldījis, bet palika nelāga sajūta un nolēmu izbeigt skaitīt. Mani bieži tracina, kad saka: jā, bet es tur Latvijai… Tad neizturu un prasu – tad pastāsti, ko esi izdarījis Latvijas labā.
Runā konkrēti, nevis ka tikai ej uz darbu un saņem par to algu. Mani gandarī tas, ka daru labu darbu, kas vajadzīgs manai zemei un manai ģimenei. Mani interesē, kas paliks pēc manis.
Es gribētu sasniegt savu mērķi, un kaut kas Latvijas labā ir izdarīts. Tas ļoti patriotiski izklausās, bet tā ir mana pārliecība. Vēl iznāks trīs sējumi, un nezinu visā Eiropā līdzīgas enciklopēdijas ne par baznīcām, ne muižām.
Lietuvieši šo to ir izdevuši, igauņi – arī, bet nopietni, ar ilustrācijām un analīzi gan nav.
Reiz Lancmanis man jautāja: “Pirmo reizi redzu cilvēku, kurš trīs reizes brauc vienu altāri bildēt. Kas jūs dzen? Parasti vienreiz nofilmē un pietiek. Kas jūs dzen strādāt dienu un nakti? Man ir tāda sajūta, ka jums ir aicinājums un misija.”
Es arī brīžam aizdomājos – kāda velna pēc to visu daru, kas mani dzen. Tik bieži pārbraucu noguris kā suns, bet tai pašā laikā – ja esi sācis, tad jāpabeidz, cilvēki gaida un tic, ka grāmatas būs. Es negribu sākt sevi žēlot. Nē, ko sāc – tas jāpabeidz!
