Ar mīlestību var visu. Dace Osīte audzina pieņemto bērnu ar Dauna sindromu 0
Dace Osīte ir dzimusi rīdziniece, bet nu jau trīsdesmit četrus gadus mīt Priekules novada Kalētu pagastā. Savulaik strādājusi par pionieru vadītāju, mājturības un sākumskolas skolotāju Kalētu pamatskolā. Sievietei pašai savu bērnu nav, bet ar sirds siltumu pieņemtie audžubērni pie Daces atraduši mātes mīlestību un rūpes. Jau devīto gadu – arī Ieva, meitenīte, kura pasaulē nākusi ar Dauna sindromu.
Piecpadsmit gados piedzimis bērns
Vispirms Dace aizbildniecībā pieņēmusi Lauru – meitene Kalētos nodzīvoja gandrīz desmit gadus un pēc tam uzsāka mācības Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā. Laurai decembrī aprit 21 gads. Tad pie dāsnās sievietes pusotru gadu dzīvojusi pusaudze Kristīne, meitene ar īpašām vajadzībām. Pusgadu pirms pilngadības ar bāriņtiesas lēmumu pārcēlās uz Liepāju. Pēc tam Dace uzņēmusies rūpi par Ināru, kura pēc gada atgriezusies savā ģimenē, jo tai tika atjaunota vecāku vara. Inārai jau ir sava atvasīte.
Bijis arī adoptētais dēls Artūrs, kurš šobrīd dzīvo Ēdolē. Dace gan stāsta, ka nesarakstoties un nesazvanoties ar pieņemtajiem bērniem – viņiem tagad sākusies jauna dzīve.
Tagad Daces aizbildnībā jau deviņus gadus ir Ieva Zariņa – meitenei šobrīd ir divpadsmit gadi. Pusaudzei jau no dzimšanas ir Dauna sindroms, un viņa ir hiperaktīva. Dauna sindroms nozīmē izmaiņas hromosomās, šūnās, bet var būt arī dažādas blakussaslimšanas – problēmas ar sirdi, redzi, dzirdi, vairogdziedzeri. Ievai ir traucēta redze. “Ievas tētis ir mans adoptētais dēls Artūrs. Mammai Aivai, kuldīdzniecei, bija tikai piecpadsmit gadi, kad meitiņa piedzima. Par mammu neko tagad nezinu. Protams, ka es viņu pazinu – visādi mums gāja. Kuldīgas bāriņtiesa Aivai atņēma tiesības uz Ievas audzināšanu, bet pēc tam viņai piedzima vēl viens bērniņš – tas tagad mīt valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” filiālē “Liepāja”. Ievu no ģimenes izņēma kopā ar māsiņu, kurai toreiz bija aptuveni septiņi mēneši. Iespējams, ka šobrīd māsiņai arī ir ģimene, jo 2009. gadā mammai tika pavisam atņemtas tiesības uz bērniem. Ievai ir Aivas uzvārds – Zariņa,” skaidro Dace. Viņa zinājusi, ka mamma savas meitas labā neko nākotnē nedarīs, un Kuldīgas bāriņtiesa skaidri redzējusi, ka Dace par Ievu patiesi rūpējas un interesējas. “Es taču Ievu zināju jau pirms dzimšanas,” pagājušo atceras kalētniece. Kad Ievucis trīs gadu vecumā ticis Daces aprūpē, nekad nebija pat sēdināta uz podiņa. Bijuši tikai pamperi. Tikko sākusi staigāt, bet nav runājusi vispār. “Ko tikai es neesmu dzirdējusi: viņa nekad nerunās, nekad normāli nestaigās, nekad nerakstīs, nekad neredzēs. Nekad neko. Tagad Ieva runā, skrien, lasa, ar roku gan raksta ļoti slikti, jo meitenei ir pavājināta redze. Latvijas Bērnu redzes centrā man teica, lai es saprotu, ka viņa redz tikai divdesmit procentus. Tam negribu piekrist. Viņa tagad lasa grāmatas, bet man pirms pāris gadiem teica, lai mēs nemokāmies un domājam par Braila rakstu. Taču mēs regulāri braucam pārbaudīties uz Rīgu pie acu ārsta,” Ievas slimības vēsturi izklāsta Dace. Viņa ir priecīga, ka meitene ar roku raksta jau kādus trīs mēnešus, bet datorā tekstus gan latviešu, gan angļu valodā – aptuveni pusotru gadu. Datorā raksta arī diktātus latviski un pārraksta gana sarežģītus tekstus no enciklopēdijām, dabas zinību grāmatām.
Mājās izdara vairāk
“Ievas stāvokli raksturo tā saucamais 59. kods, kuru bērniem ar smagiem garīgiem un psihiskiem traucējumiem nosaka Izglītības pārvaldes pedagoģiski medicīniskā komisija. Viņa faktiski ir palīgskolas C līmenī, par kura kritērijiem arī lemj un kurus piemēro minētā komisija. Taču, neraugoties uz šo smago atzinumu, desmit stundas nedēļā Ieva apmeklē mācības Kalētu pamatskolas 5. klasē. Ejam abas, jo viņu bez manis klasē neņem. Uz skolu dodamies, lai meitenei būtu bērnu sabiedrība. Viņas zināšanas nevērtē ballu sistēmā, bet sniedz aprakstošu vērtējumu, atbilstoši minētajam 59. kodam,” turpina aizbildne. Dace piebilst, ka ir kategoriski pret Ievas sūtīšanu uz netālo Purmsātu speciālo internātskolu, jo, viņasprāt, tur C līmeņa bērni, tādi kā Ieva, bez aplinkiem runājot, tiek tikai pieskatīti, viņiem iemāca apģērbties, varbūt uzrakstīt savu vārdiņu. “Mājās mēs varam izdarīt daudz vairāk. Citādi viņa nelasītu latviski un angliski, nerakstītu datorā. Un kas zina, kā būtu ar runāšanu? Mums ir ļoti stingrs dienas režīms. Ceļamies no rīta 6.10, tad audiogrammā Ieva klausās mūziku – tas attīsta dzirdi un mazina dzirdes traucējumus. Liekam elpošanas maskas, kuras piepilda plaušas ar skābekli, un mācāmies pareizi elpot. Paēdam brokastis un tad istabā izklājam matraci – desmit lielie un mazie kamoliņi, četrdesmit kūleņi, vingrinājumi ar bumbu un presītes – ik dienu jāizpilda visas šīs vingrošanas pozīcijas,” Dace uzskaita Ievas ikdienas darbiņus. Pēc tam abas iet uz pagasta Tautas nama zāli, kur Ieva veic dažādus fiziskus vingrinājumus. Tad – skola. Pēc stundām atnākot mājās, jāpalasa grāmata, jāmācās matemātika. “Matemātikā viņa desmit kārtas skaitļu apjomā neorientējas un nevar pateikt, cik ir divi plus viens. Taču ar pērlīšu palīdzību Ieva rēķina simta apjomā – pēc Montesori metodes. Divreiz nedēļā ir nodarbības pie logopēda. Ar datoru rakstām katru dienu – nesen nopirku ilustrēto angļu-latviešu vārdnīcu bērniem un tajā apkopotas desmit dažādas tēmas ar aprakstiem angļu un latviešu valodā,” stāsta Dace. Par sevi viņa saka – esot nevis mīļa, bet prasīga un stingra, citādi Ieva tik daudz zināšanu nebūtu apguvusi.
Visa dzīve veltīta Ievai
Ap pulksten 17 katru dienu ierodas palīgs no pagasta un tad lielais ēdamgalds tiekot likts istabas vidū. Uz tā uzklāj segu. Ievu ieģērbj speciālā vestē un tad, atbilstoši metronoma ritmam, tiek ritmiski saspiests un atlaists krūškurvis – rit elpošanas vingrinājumi. Starp citu, Ievai visu laiku jāpievērš uzmanība, citādi viņa sāk raudāt. “Meitene jau nevar mierā nogulēt, izpildot elpošanas vingrinājumu, tāpēc to laikā fonā skan dziesmiņas angļu valodā, lai viņa dzird valodu. Pašā vakarā Ieva skatās mācību multfilmas angļu valodā – arī valodas dēļ.”
Ieva agri iet gulēt – ap astoņiem pusdeviņiem vakarā. Taču meitenei enerģijas esot trīs reizes vairāk nekā Dacei un vakarā ieiet gultiņā grūti. “Man savukārt vakaros sākas otrs darbs – gatavot viņai materiālus nākamajai dienai. Visa mana dzīve tagad veltīta tikai Ievai. Lai strādātu pati, jāņem aukle, bet viņa tomēr neizdarītu tik daudz, cik mēs pašas šobrīd. Es kā Ievas aizbildne saņemu invaliditātes pensiju, kopšanas pabalstu, aizbildņa un asistenta algu. Mēs iztiekam. Par visām terapijām gan jāmaksā pašām,” turpina Dace Osīte. Jau sešus gadus Dace un Ieva sadarbojas ar poļu izcelsmes amerikānieti, starptautisko lektori, eksperti Boženu Benjaru-Slovovu. 500 eiro maksājot konsultācija pie ekspertes un viņas sastādītā mājas neirorehabilitācijas programmas, kuru meitene izpilda vienu vai divas reizes gadā. Pāris reizes naudiņu šim nolūkam vāca ar “ziedot.lv” palīdzību, bet arī pašas tagad sataupot līdzekļus. Ēšanas un vingrošanas režīmu sastāda konsultante. Ieva nedrīkst uzturā lietot glutēnu, pienu un piena produktus, cukuru un saldumus, augļus un ogas. Ja brauc uz Rīgu pie ārstiem, tad gan paņemot līdzi kādu zaļu ābolīti. “Božena īsti nav apmierināta ar mūsu angļu valodas multfilmām, grib, lai dodu sarežģītākus uzdevumus. Es domāju, ka Ieva vēl nav tādā līmenī. Božena apmēram divas reizes gadā atbrauc uz Latviju, uz Liepāju un sadarbojas ar Baltijas rehabilitācijas centru “Dižvanagi”, kas atbalsta bērnus invalīdus. “Dižvanagu” rīkotajās vasaras nometnēs meitene piedalījusies jau no četru gadu vecuma – tajās viņa faktiski ir izaugusi. Un ar lielu aizrautību mācījusies lasīt, rakstīt, rēķināt.
Mammai nav intereses par bērnu
“Ievu nevar atstāt vienu ne mirkli, visu laiku jābūt klāt. Viņa ir vadus sagriezusi, malkas kaudzē papīrus dedzinājusi un darījusi visādus brīnumus. Brīvais laiks man ir vienīgi laikā, kad meitene guļ. Taču tad gatavoju darbus nākamajai dienai,” teic kalētniece. Dace ar Ievu brauc arī ekskursijās ar Liepājas tūrisma biroju “Mārītes”. Ievai ļoti patīk peldēties baseinā, bet tur vienu viņu nevar laist. Meitene ir pārdroša, nespēj novērtēt risku. Dace smejas, ka viņai acīm jābūt visās pusēs. “Ievas tētis par meitu vismaz divreiz gadā painteresējas – atbrauc vai piezvana. Mamma nav likusies zinis kopš 2009. gada, kad atņēma aprūpes tiesības un pēc tam vecāku tiesības. Viņai nav nekādas intereses par bērnu,” skumji nosaka Dace.
Kalētu pamatskolu slimā meitenīte apmeklēs vēl tikai šogad un nākamgad. Tad vajadzētu doties uz Purmsātu speciālo internātskolu, bet Dace vēlreiz uzsver: šis variants esot izslēgts. Ir doma par Kuldīgas rajona Pelču internātskolu. “Pagājušajā gadā bijām Pelčos, un man šī skola patīk jau vizuāli, pedagogi ir ļoti atsaucīgi. Skolotājus no turienes sūta uz Boženas vadītajiem kursiem. Pelčos arī mācās bērni, kuri apgūst līdzīgu programmu kā Ieva. Varbūt, ka mēs pat nākamajā mācību gadā uzsāksim mācības tur. Pelčos bērniem vairāk piemeklē atbilstošas programmas, strādā ar katru individuāli,” saka Dace. Taču problēma būtu izbraukāt. Pirmdienas rītos 7.30 jāiziet no mājām Kalētos, lai dotos ar autobusu uz Liepāju, un tikai pulksten 11 ir autobuss uz Kuldīgu. Tad vēl jātiek līdz Pelčiem – tikai ap deviņiem vakarā Dace būtu atpakaļ Kalētos. Piektdien atkal riņķa dancis, lai atvestu Ievu mājās. Deviņu kilometru attālumā gan ir Purmsātu speciālā internātskola – autobuss kursē no rīta un vakarā. “Kalētu pagasta pārvaldes priekšsēdētāja Agrita Driviņa mums vienmēr piešķir transportu, lai tiktu pie ārstiem uz Rīgu. Arī pati vai sekretāre mūs vedušas uz Liepāju, lai tiktu uz Rīgas autobusu,” pašvaldību uzliela Dace.
Grupu piešķir tikai uz diviem gadiem
Jādomā arī par Ievas tālāko nākotni – cerams, ka viņa iejutīsies tā saucamās grupu mājas ikdienā un sadzīvē. Ieva daudz ko prot. Meitene arī tagad gatavo sviestmaizītes, tomēr tas viss notiekot haotiski. “Es katru rītu ceļos jau pussešos un, kamēr sakārtojos, dzirdu, ka Ieva atkal strādā debesu brīnumus virtuvē. Taču vienlaikus viņa it kā zina, kā vajag uzvesties, ko vajag darīt. Nedod Dievs, ja jūs Liepājā iesiet pāri ielai pie sarkanās gaismas. Viņa jūs krietni sabārs. Bet, ja es viņas roku palaidīšu vaļā, tad pati ies pie sarkanās gaismas ielai pāri,” piebilst Dace.
Tagad Ievai atkal jāpagarina invaliditātes grupas derīguma termiņš, bet skumjas pārdomas izraisa fakts, ka mediķi to piešķirot tikai uz diviem gadiem – vai slimā meitenīte mainīsies pa šo laiku? “Ja viņai nav kopšanas atbalsta, tad arī asistents nepienākas. Atvainojiet, līdz lielai skolai nevaru viņu palaist brīvsolī, Ieva ir jāved pie rokas. Klasē nelaiž bez manis. Neiroloģe un psiholoģe Ievai invaliditātes grupu pieprasīja līdz pilngadībai, bet komisija iedod tikai uz diviem gadiem. Tas ir dīvaini. Nupat pie psihologa veicām testu, un speciāliste teica, ka slēdzienā jāraksta – smaga saslimšana, jo citādi neko nedabūsim. Tas ir absurds. Iestājamies ar endokrinologa nosūtījumu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā uz vienu dienu – tad saraksta visus izmeklējumus no A līdz Z. Ja nē, jāgaida mēnešiem, un ārsti jāpieteic jau pirms Jāņiem,” neapmierināta ar medicīnas iestāžu darbu ir Ieviņas aizbildne. Dace piebilst – kamēr Ieva atradusies pie miesīgās mātes, katru gadu apmēram astoņus mēnešus gulējusi slimnīcā. Tagad, Kalētos, neslimojot vispār. Svarīgs ir uzturs, rāpošanas, līšanas vingrinājumi, pareiza elpošana un dzīvesveids. “Man pašai ir jāturas, nedrīkstu slimot. Kas cits atliek? Taču man arī jau ir 57 gadi. Grūti viņai izskraidīt līdzi un savākt. Visiem bērniem novēlu veselību un mammām milzīgu spēku, mīlestību un izturību. Lai kaut ko panāktu – ticību saviem bērniem. Ir ļoti daudz pacietīgi jādara un jāstrādā, tad arī būs rezultāts,” aicina Dace. Ziemassvētkus viņas ar Ieviņu, kad meitenei vārda diena, bet pašai dzimšanas diena, sagaidīšot mājās, jo pasaku rūķis noteikti atkal būs pie durvīm atstājis dāvanas. Varbūt tas būs ksilofons, par ko Ieva sapņo jau sen.
