“Sastapu savu melno princesi un dzīve apmeta milzīgu kūleni.” Latvietis pamet visu un sāk jaunu dzīvi Tanzānijā 30
Māris Puķītis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Mani jau daudzus gadus ir pievilkusi Āfrika, tā maģiskā kontinenta daļa, ko uzskata par cilvēces šūpuli, īstā Melnā Āfrika. Un valdzinājis afrikāņu sievietes skaistums. 2021. gada decembrī Tanzānijā pie Indijas okeāna es sastapu savu melno princesi un dzīve apmeta milzīgu kūleni. Diemžēl ne tikai man, bet tas ir cits stāsts. Kopš pagājušā gada oktobra sākuma es dzīvoju Tanzānijā, Dāresalāmā, kopā ar Nēmu un viņas desmitgadīgo dēlu Faziri. Kovida laiks pierādīja, ka daudzās profesijās ir iespējams strādāt attālināti, un kāpēc gan ne Āfrikā?
Laika zona pašlaik atšķiras tikai par stundu uz priekšu (Tanzānijā nepārgrieza pulksteni), pa logu tagad redzu kokospalmas, nevis kastaņu, sniegu – tikai bildēs. Uz tirgu braucu ar motorikšu, un brokastīs ierasti ir cepamie banāni. “This is Africa,” saka vietējie, kad kaut kas nenotiek, kā vajadzētu. Jā, šī ir Āfrika. Bet nepavisam ne tāda, kā daudzi domā.
Princese no laukiem
Nēma ir nākusi no savannas, no laukiem vai, kā pati saka, “from bush”. No krūmiem, vienkārši tulkojot. Lauciniekus te tā arī mēdz dēvēt – par krūmu ļaudīm. Nēmas ģimene viņas mazotnē ir ganījusi govis un klīdusi no vietas uz vietu, pirms apmetušies ciematā. “Un es gāju arī uz mežu lasīt sēnes, lūk, ar tādu spainīti,” viņa rāda uz papīrkurvi. Sēņošana nav tikai latviešu sports un īpatnība.
Tikai kādā vakarā Nēmai negaidot liek saprast, ka viņa nav tikai govju ganu meita. “Tu nezini, bet mans “grandpa” (vectēvs – tulk. no angļu val.) bija “chief”, “king” (šefs, karalis), un “grandma – queen” (vecāmamma – karaliene),” pēkšņi ierunājas Nēma. Virsaiša mazmeitas acīs iedegas lepnums un pašpārliecinātība kā īstai princesei. “Es esmu jauna, bet, kad aizbraucu uz viņu ciemu, pat vecāki cilvēki var nākt man prasīt padomu.” Mēs esam Naivaša ezera krastā Kenijā, un es nesen viņu esmu bildinājis.
Un man būs jāpieņem, ka princesei var būt princeses kaprīzes. Piemēram, bez paklāja mājās nekādi, viņai uz flīžu grīdas sāp pēdas. “Vai tad laukos tu nestaigāji basām kājām?” es vaicāju. “Es esmu no karaliskās ģimenes, man bija apavi,” viņa atbild visā nopietnībā. Virsaiša piektās sievas Marijas mīļākā mazmeita.
Vidusšķiras apmetne
Protams, dziļos laukos daudzi afrikāņi joprojām dzīvo pieticīgās būdiņās, kaut arī tur gadās redzēt pa kādai itin pieklājīgai mājai. Dāresalāmas ielas tikmēr var šķist pat itin rietumnieciskas – ar modernām augstceltnēm un tirdzniecības centriem.
Mēs dzīvojam gana nost no lielpilsētas kņadas, otrā līča krastā pretim centram – Kigamboni. Šeit ir pieci miljoni iedzīvotāju, taču rajons ir tik plašs, ka pūli īpaši nejūt. Par 130 līdz 200 eiro mēnesī (un, protams, vēl dārgāk) var īrēt pieņemamu māju, gan bez mēbelēm un sadzīves tehnikas, bet visas pārējās ērtības ir pieejamas. Mūsu mājoklis ir viena no desmit mājām miniciematiņā slēgtā teritorijā ar elektrisko ganu virs mūra žoga. Šo var uzskatīt par Tanzānijas vidusšķiras “apmetni”, es te esmu vienīgais muzungu – baltais.
Reizi pa reizei gadās “umeme hapana” – elektrība izbeidzas, pēdējā laikā gan reti. Daudzi šim nolūkam iegādājušies ģeneratoru, laukos vairāk izmanto saules baterijas. Es šo neērtību esmu pieņēmis un cenšos nevienu darbu neatlikt uz pēdējo brīdi. Ūdeni no krāna dzert nevajag, to pērkam – 13 litru bundulis mūsu naudā maksā ap 1,60 eiro. Par ūdeni dušā, izlietnē un tualetē nav jāmaksā, tas nāk no urbuma.
Gāze no balona, pietiek apmēram mēnesim, izmaksā ap desmit eiro. Elektrību šeit apmaksā (vismaz mēs) nevis pēc skaitītāja, bet uz priekšu – ir speciāla ierīce, kur ievada gribēto kilovatstundu skaitu, un samaksā ar pārskaitījumu telefonā. Mēnesim iztiekam ar 120 kilovatstundām par 16 eiro.
Sarežģītāk ir ar internetu. Kad stāstu vietējiem, cik lēti tas maksā Latvijā, turklāt bez limita, viņus pārņem skaudība. Šeit tādu var dabūt, ja uz māju ievelk kabeli, bet tas maksās ap 250 eiro, un īres mājoklī nav vērts to darīt. Es, protams, uzdodu jautājumu, kāpēc mājas īpašnieks to nevarēja izdarīt un tad piedāvāt par papildmaksu, bet jēdzīgu atbildi nesaņemu. Jo šī ir Āfrika.
Galu galā esmu atklājis, ka vienkāršākais un pat lētākais variants ir pirkt internetu gigabaitos telefonā no vietējā mobilā operatora un izmantot arī kā rūteri datoram. Kvalitāte ir gana laba, lai pat skatītos “Netflix” filmas, izmaksas varētu būt ap 40 eiro mēnesī.
Ātri, lēti un bez žēlastības
Ja kaut kas Tanzānijā ir īpaši lēts, tad tas ir transports. Un, ja filmēt “Ātrs un bez žēlastības” afrikāņu versiju, tad tikai ar bodaboda puišiem – mocīšu vadītājiem, kuri ir vienīgie, kas patiešām liek manai sirdij nodrebēt izbailēs. Pašā Kigamboni vēl nekas, te brauciens ved pamatā pa taisnu, asfaltētu ceļu, ap desmit kilometru izmaksā ap diviem eiro. Esmu pat braucis no tirgus uz mocīša, apkrāvies ar pieciem kilogramiem rīsa, spaini kartupeļu, banāniem, tomātiem un citiem lauku labumiem.
Pavisam citas izjūtas ir pašā pilsētā, kur blīvā satiksmē bodaboda izlīkumo starp auto rindām, izmainās ar pretimbraucošiem savējiem, spogulis gar autobusa sānu noslīd ar pāris milimetru atstarpi. Šo tūrisma firmas varētu piedāvāt kā papildu ekstrēmo izklaidi, tikai iespējams, ka ceļojumu apdrošinātāji pieprasītu papildmaksu.
Daudz mierīgāks brauciens ir ar bajaji, Āzijā sauktu par tuktuku – motorikšu. Cena nedaudz augstāka, bet var braukt trīs cilvēki, ja ļoti saspiežas, pat četri. Ja patiešām gribas taupīt, var izvēlēties daladala – autobusu, diezgan sagrabējušu, bet tikai par 20 centiem, vienreiz pat redzēju, ka dod biļetes. Pie durvīm stāv iekšā rāvējs/ārā laidējs, kurš cenšas piedabūt iekāpt katru maršrutā pamanīto kājāmgājēju un apstājas pēc pieprasījuma. Reiz pat noriskēju ar visiem pirkumiem braukt no tirgus – bija pārpildīts, un ārā tikt palīdzēja 15. trolejbusa skola.
Ja gribas ērtāk, smalkāk, ar kondicionieri, tad, protams, taksometrs. Šeit darbojas “Bolt” lietotne, vienīgā liksta, ka Kigamboni parasti neviens nav pie-ejams. Piemēram, 15 kilometru ceļš izmaksā sešus eiro. Ņemot vērā sastrēgumus un ceļa remontus, brauciens prasīja 48 minūtes.
Āfrikas garša
Lai kādi būtu arhitektūras, vēstures pieminekļi, daba un cilvēki, par valsti lielā mērā spriežam pēc tās virtuves. Citas zemes iepazīšana iet arī caur vēderu, šajā gadījumā kopā ar mīlestību.
Nēmai nepatīk tīrīt māju, bet plīts, pannas un katli gan ir viņas valstība. Un gatavo tiešām labi. Teju katru rītu apjautājas, ko gatavot pusdienās, un es pamazām izlaižos slinkumā. Nu, virtuves darbu ziņā vienīgi traukus cenšos nomazgāt, lai kaut cik atslogotu Nēmu.
“Vīrietis strādā un pelna naudu, sieviete gatavo, rūpējas par māju,” viņa ir tradicionāliste, tik ļoti, ka varētu sakaitināt pat Šlesera sievietes. Galdā tiek likta vista ar kartupeļiem, zivs ar rīsiem, matoke – sutināti banāni ar gaļu. Man īpaši pie sirds iet makande – vietējās pupiņas ar kukurūzu. Ieminos, ka kopā ar bekonu tās būtu teju vai latvisks paēdiens, un nākamajā reizē Nēma pagatavo kopā ar liellopa bekonu. Iznāk itin baudāmi.
Cūkgaļas bekonu par bargu naudu te esmu redzējis tikai lielveikalā vēstniecību rajonā. Tas nenozīmē, ka cūkgaļa vispār nebūtu dabonama, netālu no mūsu mājas pat ir neliela ēstuve, kur to gatavo arī līdzņemšanai.
Par ēšanu nesūdzos, drīzāk Nēma par manu apetīti. Latvijā vienmēr kaut ko uzēdu vakariņās, bet Tanzānijā diez ko negribas. Iespējams, tas nedaudz sarūgtina “mke wangu”*, jo viņai ļoti patīk gatavot. Latvieši, arī es, ir gatavi izvārīt lielu katlu zupas vai izšmorēt cepeti visai nedēļai, bet Nēma grib dažādību. Rīsi no vakardienas viņai jau šķiet neēdami.
27. oktobris, trīsarpus nedēļas pēc ierašanās. Vakarā Nēma paskatās uz mani, zvilnošu uz sofas, un saka: “”Honey” (dārgais), tu esi kļuvis resns.” Jā? Un kurš pie tā vainīgs? “Nesatraucies, tas rāda, ka tev viss kārtībā.”
Šprotu eksporta krahs
No Latvijas esmu atvedis šādus tādus “lauku labumus”. Nēma par labām atzīst viņai jau zināmās gotiņu konfektes, tikai kādā reizē ir izbrīnīta: “Šī ir ar marihuānu?” Cenšos skaidrot, ka sējas vai pārtikas kaņepe nav tas pats, kas narkotiskā. “Nu, iedomājies, lauva un tīģeris abi ir lielie kaķi, taču dažādi. Vai Āfrikas un Indijas zilonis.”
Arī Latvijas čipsi princesei gluži labi garšo, turklāt “Pērnes” plāksnītes augstu novērtējusi Holivudas aktrise Džesika Pārkere. Par tādu Nēma nav dzirdējusi, par filmu “Sekss un lielpilsēta” arī ne, bet čipsi ir labi.
Un tad seko mans fiasko. Atceros, ka esmu taču atvedis šprotes, šeit uz vietas nopērku baltmaizi, uzsmērēju, lai nu būtu, margarīnu, saservēju zivtiņas. Nēma skatās ar tik aizdomīgu skatienu, kāds nebija man, pat pamēģinot zviedru pūdēto siļķi un grilētus kāpurus Ugandā. Viņa apdomīgi paņem mazu gabaliņu un ātri izspļauj ar neslēptu riebumu. Kopā ar manu šprotu eksporta plānu.
Nākamajā dienā gan mani nedaudz nomierina mūsu māj-kalpotāja. Mama James, ja arī ļoti neslavē, tomēr apēd dažas šprotītes un saka, ka esot pieņemami. Vienīgā problēma ir potenciālās klientes maksātspēja. Ar 25 dolāriem mēnesī – tik daudz viņa saņem no mums par dažu stundu darbu dienā – latviešu delikateses nebūs pirmā nepieciešamība.
Tomēr viens no Latvijas atvestais produkts izpelnās lielu Nēmas atzinību – citronpipari. Šeit var nopirkt visvisādas pašu ražojuma garšvielas, gan rūpnieciskos pulveros, gan svaigas un kaltētas tirgū, bet citronpiparus ne. Manas pāris paciņas ātri izsīkst, bet tad Nēmai par prieku no Latvijas apceļot Tanzāniju atbrauc Ieva un atved divus prāvus “bunduļus”.
Pamātes nekad nav labas
No citu eiropiešu stāstiem esmu iebaidīts, ka ugali – kukurūzas putra – ir pilnīgi nebaudāma substance, kas kalpo vienīgi vēdera trulai aizpildīšanai. Pēc skata balti milti, ko vāra ūdenī. Tie strauji briest, piepilda katlu, brīžam gatavi kāpt ārā, Nēma maisa, maisa, nikni un sparīgi. Tad pagatavo mērci ar zivi. Un… izrādās itin ēdams un sātīgs. Es sekoju viņas piemēram un ēdu ar pirkstiem. Saspaidu ugali bumbiņā, iegremdēju mērcē un ēdu. Pat baudu. Mēs aizslīdam atmiņās par gulētiešanu bērnībā, man bija pasaka ar pelītes miega dziesmu pa radio, viņai vecmāmiņa.
“Viņa zina daudz stāstu,” saka Nēma. Es ēdu un klausos pasaku par lauvu un govi, kas raka aku. Par afrikāņu varianta pelnrušķīti, ļauno pamāti un viņas slinkajām meitām. “Pamātes nekad nav labas, arī dzīvē ne,” Nēma atklāj savas bērnības slikto pieredzi. Kad tēvs šķīries, viņa paņemta jaunajā ģimenē, un šī sieviete viņu ne tikai nemitīgi likusi pie mājas darbiem, bet arī situsi, bez jebkāda iemesla, pat ar elektrības vadu. Karaliskā izcelsme neko daudz nav līdzējusi. Taču šonakt mūsu pilī visi logi gaiši spīd…
Skandāls nāk no iekšām…
Tuvojoties Ziemassvētkiem, man iešaujas prātā gastronomiski spoža doma nopirkt mbuzi – kazu. Latvijā kazkopji piedāvā sieru un pienu, bet velnaģīmja gaļu tirdzniecībā nekad neesmu redzējis. Bet velti, jo labi pagatavota kaza ir patiesi garšīga. Šeit to var baudīt teju katrā restorānā un pie daudziem ceļmalas šašliku cepējiem, bet šoreiz ir vēlme grilēt pašiem.
Atbildīgo uzdevumu izvēlēties kazu uzņemas Nēma ar brāli Džeimsu, man jāpaliek mājās, citādi vēl manā klātbūtnē uzskrūvēs cenu. Un Ziemassvētku laikā cenas jau tāpat ir augšā, Nēma piezvana no kazu aploka un paziņo, ka mazliet vēl pietrūcis naudas. Galīgā cena ir 145 000 šiliņu jeb ap 60 eiro. Kad ierodos, ieraugu pie koka uzkārtus divus kautķermeņus un darbīgu vīru, kurš ar lielu dunci un mačeti kazu veikli dala sastāvdaļās. Viņam palīdz viens masajs, otrs masajs apstrādā otru kazu, vēl viens vīrs vienkārši vēro procesu.
Nēma jau ir brīdinājusi, ka kazas iekšas ārā nemetīs, tas arī esot pats labums. Noskatos, kā vīri izņem zarnas, nieres, aknas, kaut ko dzeltenīgi brūnu – tas ir kuņģis. To masajs izmazgā ūdens spainī, visus orgānus saliek uz kazas ādas. Galu galā ap 50 kilogramu Tanzānijas lauku labumu ir sapakoti maisos un vedami mājās.
Neviens vēl nenojauš, ka būs skandāls. Nēma rosās virtuvē, mazgā izlietnē subproduktus, tad vāra katlā kopā ar rīsiem, gaisā virmo manām nāsīm nepatīkama smaka. Nu, nespēju tajā sajust neko aromātisku, turklāt tiešām izvairos no subproduktiem, ja neskaita aknu pastēti. Nēma ir neizpratnē: “Kas kuņģī var būt slikts? Mums taču pašiem ir kuņģis.” Nu, ja negribi, neēd.
Tikai tajā dienā pie mums pirms došanās uz lidostu iebrauc Tanzānijas apceļotāja Alise no Latvijas, un Nēma patiesā viesmīlībā ceļ galdā kūpošo virumu. Kaza, viņa paskaidro Alisei, bez tālākiem precizējumiem. Kaza, es piebalsoju, stāvot malā un galdam pat netuvojoties. Alise nojauš ko aizdomīgu, pieklājības dēļ pieliek karoti pie lūpām, bet pēc tam atsakās.
Vēlāk Alise atzīst, ka zupā redzētie gabaliņi pat šķituši pretīgi, kaut arī viņas vecmāmiņai kas tāds varētu garšot. Nēma iesauc mani istabā, un viņas lielās acis met zibeņus: “Mana diena ir sabojāta. Viņa būtu ēdusi, bet tu pateici un atrunāji.” Princesei šķiet, ka es esmu kājām sabradājis viņas afrikānisko viesmīlību. Tas, ka kādam varētu kaut kas negaršot un pat riebties, viņai īsti nav arguments. Turpmāko vakaru mēs pat nesarunājamies.
Modernā, eleganti ģērbtā sieviete ar “iPhone” vienā rokā un planšeti otrā, kura fano par Selīnu Dionu un Ziemassvētkos lūdz nopirkt “Hennessy” konjaku, pēkšņi iedegusies par kuņģa zupu. Mēs visi tomēr nākam no bērnības. Gandrīz… “Džeims, tev tas garšo?” es pajautāju nākamajam švāģerim. “Nē,” viņš noskurinās. “Ciematā bērnībā man lika to ēst, vēēē.” Izrādās, Džeimss līdz 15 gadiem gaļu nemaz nav ēdis, ja neskaita zivis. Tā nu atklājas, ka īstenā savannas virtuve neiet pie sirds arī katram afrikānim.
Rasols Āfrikā: tas ir iespējams
Es arī nepalieku parādā un lieku galdā savus piedāvājumus. Ziemassvētku vakaram pagatavoju šejienes klimatam neierasto karstvīnu no vietējā ražojuma “Altar Wine” – Altāra vīna. Izdodas itin labi, Džeimss novērtē atzinīgi, Nēma tovakar atturas no alkohola un atsakās pēc pirmā malciņa, bet tas nav iemesls skandalēties. Sēžam ārā uz lieveņa, raugāmies Āfrikas debesu zvaigznēs un nododamies ēšanas un dzeršanas priekam. Miers mājās, un visiem labs prāts.
Bet īstā Ziemassvētku svinēšana šeit ir 25. decembrī, kad nolemju riskēt ar rasolu. Kartupeļi ir, olas, majonēze un sinepes ir, lielveikalā atradu konservētus zaļos zirnīšus no Itālijas, doktordesu aizstāju ar vārītu vistas fileju, skābēto gurķu vietā svaigos ar citronpipariem. Un kaut gan māc bažas, vai pat pašam garšos, izdodas baudāmi, un labi novērtē gan mājinieki, gan Džeimsa lūgtie viesi, draugi no universitātes.
Ne tas futbols
Latvijā krogā trīs gados neesmu bijis tik daudz reižu, cik šeit trīs mēnešos. No visiem apmeklētajiem mans iecienītākais ir pāris minūšu gājienā no mājas pie lielā ceļa. Pretēji latviešu teicienam ceļš uz to ir grumbuļains, vienās bedrēs, kamēr pēc tam ir līdzens asfalts, kas cita starpā ved gar luterāņu baznīcu. Krodziņam ir pretenciozs nosaukums “Legend”, puslitrs vietējā alus “Safari” maksā ap 80 eirocentu, un krogus meita Tedija mani jau uztver kā vecu klientu.
Te es noskatos futbola Pasaules kausa finālu, kas gan sākas ar kuriozu pārpratumu. Iekārtojos līdzās vīru kompānijai, kas aizrautīgi vēro kājbumbas spēli televizorā. Jūtu, ka kaut kas īsti nav kārtībā, un tad skaidrību ievieš kāda līdzjutēja jautājums, par kuriem es fanoju – par “Simbu” vai tiem otriem. Izrādās, Pasaules kausu rāda otrā pusē lielā zālē. Šī ir Tanzānijas premjerlīgas spēle, otrā dienā avīzē izlasu, ka “Simba” ar 5:0 uzvarējusi Geitas “Gold”.
Tanzānijas klubu un krogu lielākā nelaime ir nenormāli skaļa mūzika. Vietējie popmūzikas gabali mēdz būt pat itin baudāmi, galu galā svahili valodā vien runā ap simt miljonu cilvēku, gana liels skaits, kur dzimt talantiem un rast auditoriju. Taču klubu dīdžeji ir pārliecināti, ka klausītāji ir pakurli… Skaļums ir tāds, ka, pat blakus esot, sarunāties ir problemātiski. Tieši tāpēc man patīk “Legend”, kur skaņas līmenis ir saprāta robežās, un vēl arī pludmales restorāns “Pweza Beach”, kur iespējams nosēst tālāk no skatuves.
Iekārojams kumoss
“Esi uzmanīgs,” Nēma mani brīdina. “Šeit sievietes ātri iekāro muzungu.” Otrajā dienā pēc manas ierašanās braucam uz pilsētu kārtot interneta lietas. Pēc tam ieeju bankā samainīt mazliet naudas. Pasākums nav vienkāršs, vajag personas dokumentu, pases līdzi nav, Latvijas ID karte nešķiet īsti uzticama, labi, ka Nēmai līdzi sava. Jāaizpilda anketa ar personas datiem, maināmo summu un pat tas, cik eiro banknotes maina. Nēma maina, es sēžu un gaidu.
Kasiere caur stiklu nolūko, ka tas muzungu tā nekas, prasa Nēmai – vai jūs kopā? Viņa, jokus mīlot, atbild, nē, es tikai par gidu. O, brīvs muzungu, kasiere esot novērtējusi, ka itin labs un ņemams. Tā ka man jau ir savs bankas kurss.
Hm, bet, ja es sāktu ar bankas kasieri, tad jau ar kādu bizneslēdiju no bankas vadības, tad jau Finanšu ministrija nav tālu un beigās jau prezidentes kanceleja… Vēlāk pieredzam līdzīgas situācijas ar dakteri veselības centrā un lielveikala zāles darbinieci.
No skandāla līdz apskāvieniem
Jāteic, ne visur Nēma dodas kopā ar mani. Piemēram, trešdienas vakari ir atvēlēti karaoke bāram ar draudzenēm: “Tas nav domāts tev, tā nav vieta muzungu. Viņas skatīsies uz tevi kā krokodils uz barību, es to negribu.” To, ka šāds pieņēmums nav bez pamata, es pieredzu mūsu braucienā uz Zanzibāru, Tanzānijai piederošo salu Indijas okeānā. Te pamatā dzīvo musulmaņi, bet līdzās islāmam katra diena ir kā piektdienas vakars.
Ir jau pēc vienpadsmitiem vakarā, un Nēma paziņo: “We are going out.” (“Mēs dosimies ārā.”) Kad jau, tad jau. Mēs līkumojam pa Akmens pilsētas vecajām ieliņām, līdz nonākam tā kā pie kroga, tā kā kluba. Kāpjam augšā uz trešo stāvu, un es nokļūstu grēku kambarī. Nelielā telpa ir pilna cilvēku, baltie dejo ar melnajām, melnie ar baltajām. Gaisā, acīs un kustībās jaušama skaidra priekšspēle.
Vairākas baltās meičas, pēc vecuma spriežot, nule pabeigušas augstskolu, bet varbūt tikai vidusskolu, triec iekšā šotiņu pēc šotiņa, gluži kā filmās par pirmo seksu. Jauniete, kas, šķiet, savā klasē varbūt bija teicamniece, bet ne tā stilīgākā, ne skaistākā, nākamrīt ļoti ticami pamodīsies ar kādu vietējo pie sāna vai uz krūtīm.
“Ej padejo,” Nēma mani mudina, bet pati iekārtojas pie bāra letes un sūdzas, ka augstpapēžu kurpēs sāp kājas. Tad kāpēc sevi tā jāmoka? Dejas ir slodze, uz sporta zāli taču neiet augstpapēdenēs. Tanzānijā ir gluži normāli dejot arī vienatnē, pat neatejot no galda. Es arī pamīņājos deju solī vienatnē, laiku pa laikam Nēma padejo ar mani turpat pie sava krēsla.
Pēc pāris stundām nedaudz viskija un alus ir mani atraisījis, bet citus vēl vairāk. Melnā meiča, kas, mums ienākot, trinās gar kādu balto puisi, sāk pievērst uzmanību man. Dejo, sniedz plaukstu, es tomēr ieturu nedaudz distanci un brīdinu – tur sēž mana sieva. Nēma ir ar muguru pret mums, meiča īpaši nemulst. Nemulst arī puisis, kas nesen bija ar viņu, bet draudzīgi uzsit man pa plecu.
Pēkšņi ieraugu pie letes traci – divas kahaba klūp virsū Nēmai, labi, ka tikai ar bļaušanu. Metos pa vidu – ko jūs gribat no manas sievas?! Iejaucas apsargs un abas izvada ārā no kluba. Izrādās, prostitūtas sākušas cierēt uz mani un teju uzbrukušas Nēmai, lai prasti atsistu vērtīgu laupījumu. Mēs dodamies prom, un taksometrā es par nelaimi pastāstu par deju, sak, man arī sāka pievērst uzmanību.
Nēma iedegas un sarīko scēnu, kas turpinās vēl apartamentos. “Es taču nedejoju ne ar vienu vīrieti!” viņa nikni argumentē. “Bet tu jau droši vien vēl gribi tur atgriezties!”
Es cērtu pretī, ka tā bija tikai deja pieklājības robežās, bez piespiešanās un trīšanās un vajadzē-ja pašai nākt. “Tu apmainījies ar kuci telefona numuriem,” Nēma aizrunājas visā nopietnībā. “Rādi telefonu!” Tas ir nepārprotams privātuma pārkāpums, bet es parādu arī. Neko aizdomīgu zvanos viņa neatrod, izņemot pirms nedēļas vai pusotras saņemtu zvanu no Tanzānijas numura, kura izcelsmi es pats nesaprotu.
“Tu šodien smaržo labi. Bet ne tāpēc es tevi loloju un pucēju, lai cita paņemtu,” Nēma kļūst privātīpašnieciska. Un tad atzīst, ka speciāli aizvedusi mani uz šo vietu, lai redzētu manu reakciju.
“Neema James, tu saproti, ka esi man vienīgā, un es tevi gribu precēt?” “Es tā ceru,” viņa atbild. Pamazām princese pierimst. Galu galā mēs aizejam gulēt. “Apskauj mani,” viņa nočukst.
Cik kas maksā
Banānus tirgo pēc skaita, par vienu ap četri centi, kārtīgu ķekaru var nopirkt par 40 centiem. Der zināt, ka banāni atšķiras – mums ierastie (un šeit daudz garšīgāki) ir ndizi, cepamie – mzuzu, bet lielie zaļie ir domāti matokes sautējumam.
Spainis tomātu, aptuveni trīs kilogrami, maksā ap 1,20 eiro.
Spainis kartupeļu, pieci kilogrami, – apmēram divi eiro.
Trīsdesmit olas ceļmalas bodītē ir par četriem eiro, bet Nēma uzstāj, ka tās nav labas un jāpērk “farm eggs” – lauku olas. Tās pat ir lielākas, 30 olas maksā 6,40 eiro.
“Heinz” pupiņas kārbā, ko Latvijā var nopirkt pat par 99 centiem, šeit maksā divus eiro. “Heinz” kečups, 570 gramu pudele, – teju četri eiro, vietējais ražojums gandrīz trīsreiz lētāk.
Litrs saulespuķu eļļas – 3,40 eiro, izdevīgāk pirkt piecu litru kannā.
Liellopu gaļa – četri līdz seši eiro par kilogramu.
