Ar mīlestību no Rišikešas . Saruna ar mākslinieci Lindu Zīveri 1
Māksliniece Linda Zīvere dzīvo un glezno Dānijā, iedvesmojas Indijā, bet uz izstādi aicina dzimtenē, Latvijā. Līdz 6. septembrim Rīgā, galerijā „Istaba” personālizstādē „Rišikeša” ir baudāmas viņas gleznas, kuru tapšanu iedvesmojis ceļojums uz svēto pilsētu pie Gangas un iepazīšanās ar dzīvesziņas skolotāju Mudži.
Savu dzīvesstāstu Linda prot smaidot izstāstīt dažos, skandināviski īsos vārdos – uz ziemeļniecisko Dāniju viņu aizvedusi māksla, bet palikt tur likusi mīlestība. Pašlaik viņa Kopenhāgenā audzina tur dzimušos dvīnīšus, septiņus gadus vecos dēliņu un meitiņu, glezno un vēlas, lai viņas darbi radītu prieku.
Jāteic, pie glezniecības gan Linda nav nonākusi uzreiz, vispirms bijusi kārta „taustāmākai” jomai – tekstilmākslai. Māksliniece smej, adīt iemācījusies jau bērnībā, tomēr jau toreiz, Rīgas meitenei ciemojoties laukos, vienmēr gleznots, zīmēts. Pēcāk izmācījusies „lietišķajos”, bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi tekstilmākslā. Joprojām prot noaust gobelēnu, apgleznot zīdu. Atskatoties pagātnē, Linda teic – kādā mirklī vienkārši pazudusi ideja, kam tekstils šajos laikos vajadzīgs. Tālāk sekoja monumentālās glezniecības studijas pie Induļa Zariņa. „Pirms tam māja bija pilna ar lupatiņām, diedziņiem. Tu krāj kā tāda pele. Domāju – kādu brīdi nolikšu to visu nost. Pietiks ar otām, krāsām un audekliem, jo tas ir daudz lakoniskāk.”
Laiku pa laikam mākslinieces darbi atceļo uz Latviju, lai piedalītos kādā izstādē kopā ar citiem māksliniekiem. Linda smej, aizņemtības dēļ pašai reizēm neizdoties atbraukt uz Latviju, tāpēc darbi atceļo sūtījumā, satīti rullīšos. 2012. gada rudenī viņas gleznas izraudzītas Kopenhāgenas prestižā laikmetīgās mākslas centra „Den Frie” rīkotajai izstādei kurā katru mākslinieku izraugās žūrija, un konkurence ir pamatīga. „Ir cilvēki, kas cenšas tur iekļūt gadu desmitiem, bet man noveicās,” vienkārši nosaka Linda.
Dvīnīšu mamma saka, pēc mazo piedzimšanas gan visu laiku veltījusi bērniem, un gleznošana bijusi pakārtota mammas būšanai. „Varbūt tas man zvaigznēs ielikts. Jutu, ja esmu mamma, tad – mamma. Tagad jūtu, ka mans laiks ir atkal atgriezies. Šis ir burvīgs laiks – saprotu, ka bērniņi ir tik lieli, ka varu atļauties darīt ko vairāk.”
Linda ātri apgāž priekšstatu, ka māksliniekam, tur Rietumos, viņas gadījumā, Dānijā, būtu vieglāka dzīve, kā nereti mums šķiet. „Būt māksliniekam – es to uzskatu par darbu, bet daudziem šeit tas tā nešķiet. Latvijā pret mākslinieku ir lielāka cieņa, arī kontaktus nodibināt var ātrāk un atrast izstāžu iespējas ir vieglāk. Vienīgi Dānija ir zeme, kur badā nomirt neļaus nevienam, sociālā sistēma darbojas ļoti labi. Ir stabilitāte, tomēr šeit ir grūti – cilvēki reizēm šķiet kā audzināti vienādās kastītēs, tu vari viņiem stāstīt jaunas idejas, viņi nesapratīs. Esot prom, saprotu, ka Latvija ir vienreizēja. Cilvēki ir ļoti dažādi, bet tieši šī dažādība ir lieliska. No distances skatoties, esmu sapratusi, ka esam lieli romantiķi. Manuprāt, tā ir lieliska īpašība.”
Linda teic, gluži nejauši kā dāvana viņas ceļā „nokritusi” Rišikeša – Indijas dažādu garīgu kustību, mācību un prakšu centrs, kur raibā tūkstošiem dažādu zemju, ticību un pārliecību cilvēki un skolotāji. Par viņas iedvesmotāju gan dzīvē, gan mākslā kļuvis dzīves skolotājs Mudži (Mooji).
„Mani vienmēr interesējuši garīgie meklējumi. Lai cik banāli tas nebūtu, kādā brīdī, kad dzīvē viens pēc otra nāca man nesaprotami notikumi, jutu, ka ir par maz siltuma, mīļuma. Visapkārt piedāvā visādas tehnikas, kā attīstīt sevī spēku, enerģiju vai skaistu ķermeni, bet kur paliek dvēsele, jūtas, mīlestība? Nevarēju atrast vietu, kur sasildīties. Pēc ilga meklējumu perioda, kad nesapratu, kurā virzienā iet, no divām pusēm nejauši izdzirdēju Mudži vārdu. Intereses pēc noskatījos sižetiņu internetā un, kad izdzirdēju viņa stāstu, jutu – tas ir pilnīgi mans! Joka pēc iemetu aci, kāda ir biļetes cena uz Rišikešu Indijā, vietu, kur notiek sacangi jeb tikšanās ar Mudži. Beigās liktenis visu salika pa plauktiņiem – vīrs bija ar mieru būt ar bērniem, un es veselu mēnesi nokļuvu brīnišķīgā vietā kopā ar neticami interesantiem cilvēkiem.”
„Mudži iedeva izpratni par to, ka mēs ļoti sarežģījam dzīvi un dzīves uztveri. Šķiet, ka jau piedzimstot nonākam tādā dzīves pārdzīvotāju sektā, kad viss ir tik grūti, smagi, par visu jāpārdzīvo. Pati par visiem simts procentiem biju viena no šiem pārdzīvotājiem. Bet mēs daudz ko balstām uz savu ego, uz savu egoismu plašā izpratnē. Ego liek šķēršļus dzīvē, un, kad sāk apzināties, tu sāc no tā izvairīties. Ar Mudži viss nobira nost. Saņēmu pamatīgu optimisma devu. Gandrīz vai pieauga spārni”
Pēc atgriešanās no Indijas gleznošana bijusi tīrā bauda. Māksliniece smejas – „Kad gleznoju, citreiz dejoju, citreiz – dziedāju. Arī Mudži ir gleznotājs, un biju ārkārtīgi priecīga, ka viņš pats deva svētību šai izstādei.”
Jautāta, kā gan māksliniekam mūsdienās bez veselīga egoisma, Linda domīgi teic – atbraucot no Indijas nezinājusi, vai grib rīkot izstādi, kā viņa saka – izrādīties. „Jutu, ka tas galīgi neiet kopā ar to, kas man iekšā. Tad sapratu, ka labprāt padalītos ar pasauli ar saviem jaunumiem, ar Mudži pausto. Ja kādam noderēs, ļoti labi.”
„Miers, ko tu meklē, esi jau tu pats. Esi kluss un sajūti to,” – Mudži teiktais kļuvis par Lindas Rīgas izstādes vadmotīvu. Mākslinieces gleznās nav tēlu, figūru, konkrētu apveidu vai viennozīmīgi nolasāmu sižetu. Viņas stihija ir tīra krāsas izjūta teju netveramās toņu niansēs. Reizē siltas un dzīvas, tomēr maigas. Krāsu caurspīdība un nianses Lindas gleznas telpā ļauj aizklejot ne tikai acij, bet arī domai. Māksliniece teic, gleznojot viņai ir svarīgi radīt to precīzo izjūtu, ko vēlas panākt ar pēc iespējas vienkāršākiem līdzekļiem. Prieku.
„Arī pirms Indijas vienmēr esmu domājusi par lietām uz pasaules, kas izraisa dusmas – agresiju, karu. Sapratu, ka dusmojoties nevaru neko izdarīt. Man jāizvēlas pretējs virziens. Jānāk pie cilvēkiem ar pozitīvām lietām. Tā ir mana valoda. Varbūt iznāk tādi hipiju paņēmieni, bet tā ir mana cīņa pret agresiju, pret karu, pret varmācību. Ideja ir ienest pēc iespējas vairāk pozitīvisma. Ja mani darbi varētu kādu dziedēt, es būtu ļoti laimīga.”
