Ar micēlijas pieskārienu. Inga Bunkše vērtē izstādi “Micēlija” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā 0
Inga Bunkše, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā līdz 10. aprīlim apskatāma izstāde “Micēlija”.
“Métis”
Atklāt netveramus un mainīgus esamības veidus un caur tiem izzināt pasauli? Tas ir par izstādi “Micēlija” Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā.
Izstādes nosaukums radies, dabā meklējot paraugu starptautiskai sieviešu mākslinieču komunikācijas izveidei. Micēlijā savijušies pinumi, kas stiepjas pat vairāku simtu metru tālumā un dziļumā, neredzamā veidā saista sēnes augļķermeņus un kalpo ne tikai barības vielu uzņemšanai, bet arī savstarpējai saziņai. Sengrieķu filozofijā šo savstarpējās inteliģences veidu dēvēja par “métis” (no sengrieķu valodas “doma”). Pretēji racionālajiem izzināšanas veidiem, “métis” ir domāšanas un esības veids, kas apvieno gudrību un viltību. Tā ir ķirzakas astes nomešana, astoņkāja izslīdēšana no slazda, lapsas viltība. Maskēšanās, attapība, praktiskās prasmes un citas darbības, kas nav saistītas ar progresu, bet ar inteliģenci, kas pastāv konkrētajā brīdī un dod iespēju izdzīvot, mainoties, sadarbojoties un pārvēršoties. Par šo apbrīnojamo prasmju iemiesojumu tika uzskatīts Odisejs, bet nosaukums cēlies no kādas dzīvesgudras dievietes, Zeva pirmās sievas Metīdas vārda. Līdzīgi kā “métis”, arī izstādes darbi ir par spontanitāti un bezgalīgām spēlēm starp redzamo un neredzamo. Tā ir noslēpumainā, sievišķā inteliģence, kuras uzmanības centrā ir spēja domāt ārpus mūsu laikmeta brūkošajām dominējošajām struktūrām.
Mākslinieces
Izstāde radusies, sadarbojoties māksliniecēm no Vācijas un Latvijas, un strādājot pāros, lai radītu jaunas mākslas eksosistēmas. Projekta pirmā izstāde notika Minhenē 2021. gadā, uz kuru Covid-19 dēļ Latvijas mākslinieces netika. Turpinājums sekoja 2021. gada vasarā, dalībniecēm pulcējoties starptautiskajā rezidencē Daugavpilī. Pirmo reizi tiekoties klātienē, gūstot iedvesmu no vides, dabas un vienai no otras, radās pirmās idejas par kopdarbiem. Tās kristalizējās turpmākajā sarakstē, apmainoties skicēm un iecerēm. Tā Silkes Bahmanes darbos, kas tapuši uz veciem frotē dvieļiem un lietotas lina gultas veļas, redzami gan motīvi no Ingrīdas Pičukānes pastaigām mežā, gan palielinātas pelējuma sporas, kas iedvesmojušas rezidences laikā Daugavpilī. Savukārt viņu abu lielformāta sienas gleznojumā starp dusošajiem Pičukānes gulētājiem iedzīvojies Bahmanes gleznotais miera traucētājs – sēnes astoņkāja hibrīds.
Blakus nišā atbalsojas netverama balss no nākotnes. Tur maza bērna balsī skan tautasdziesma “Caur sidraba birzi gāju”. Norobežots ar aplī izvietotiem 12 vairogiem, kurus sedz Karinas Frēlihas zīmējumi uz rīspapīra, centrā novietots poētiski spēcīgās mākslinieces Gundegas Evelones gaismas objekts, kas simbolizē utopisko Zelta laikmetu – sapni, kuru šī paaudze vēl nav piepildījusi. Frēlihas spirāļu zīmējumi atgādina gan ikdienišķas darbības, kas veicamas, lai izdzīvotu, gan mūžības ritējumu, kas šīs darbības paceļ garīgajā dimensijā.
Mākslinieces Laura Feldberga un Patrīcija Linke mītisko micēlija vēstījumu ievijušas performancē, kas iedzīvina to mīklaino sajūtu, kas aprakstīta pasakās un raksturīga lietām, kas pārvēršas par citām lietām, tiklīdz tām pieskaras. Tā ir kustība, kas nav racionāla, nav mērķēta uz vienu patiesību, bet bez kuras nenotiek attīstība.
Stāstu par netveramajām zināšanām, kuras miljoniem gadu glabā zeme un ūdeņi, risina Guna Millersone un Sabīne Šlunka. Pagātnes liecinieks sapropelis, upes līkums, upenes kā no Alises Brīnumzemes ir šo atmiņu glabātāji, bet Gunas Millersones gleznu spēcīgie krāsu un triepienu ritmi atklāj emocionālo reakciju par vārdos neizsakāmo enerģijas pārnesi.
Pēnelopes Ričardsones instalācija ir par prasmēm jeb “pieskārieniem”. Māksliniece dažādu krāsu mālā atstājusi savu plaukstu nospiedumus. Māls pēc tam apdedzināts un skulpturālie veidojumi uzvērti uz stieņiem. Skatītājs aicināts objektiem pieskarties, slidināt, virpināt, tā pastarpināti pieskaroties mākslinieces rokām. Radot darbu, Ričardsone domājusi par sievietēm, kas visā pasaulē un katrā konkrētajā vietā dzīvojušas vēsturisko pārmaiņu laikos. Sievietēm, kas, mīcot mālus un maizi un nododot nākamajām paaudzēm tradīcijas, receptes un zināšanas, pašas kļuvušas par neredzamo saistvielu, kas satur kopā pasauli. Sandras Strēles gleznu instalācija ar zemē nomestām gleznām skatītājam savukārt ļauj aizdomāties par sieviešu gudrību, kas vēsturisko pārmaiņu laikos dod spēku mainīties, pamest materiālās vērtības, bet saglabāt prasmes, meistarību un slepenās zināšanas, lai dzīvi varētu sākt jebkurā vietā.
Kā šī izstāde jāskatās
Atšķirībā no māksliniekiem (abu dzimumu), kuri rada mākslas darbu kā pilnīgu, neatkarīgu objektu Fuko izpratnē un koncentrējas uz indivīda attīstību, izstāde veidota kā savstarpējs dialogs, mijiedarbība un līdzdalība.
Šī vairs nav 70. un 80. gadu feministiskā māksla, kurai kā Ariadnei performancē “Sērās un dusmās” (Suzanne Lacy, Leslie Labowitz, Bia Lowe, 1977) bija jāpierāda sava esība dominējošajā vīriešu kultūrā. Šodienas sieviešu mākslai piemīt neparasta vienotība un spēks. Skatītājs izstādē kļūst par savu personīgo attiecību un mākslas mijiedarbības pētnieku. Iesaiste viņu pārvērš no svešinieka par empātisku dalībnieku, kas pats par sevi atklāj vēl neapzinātas, bet vienlaikus būtiskas lietas.
