“Ar mēness ātrumu un saules gaismu” 0
Rakstniece, dzejniece Andra Manfelde (1973) dzimusi Kuldīgā, apguvusi tēlnieces specialitāti Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, patlaban dzīvo Liepājā, Karostā. Pirmās publikācijas – žurnālā “Karogs” 2002. gadā. 2005. gadā iznācis dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok” un autobiogrāfiskais romāns “Adata”, kura centrā atkarība no narkotikām (atkārtots izdevums 2012).
Pēc romāna motīviem 2007. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēta tāda paša nosaukuma rokopera (mūzikas autors Zigmars Liepiņš), un tajā skanošā dziesma “Ja tu man esi” saņēmusi Autortiesības bezgalības balvu. 2008. gadā iznācis otrais dzejoļu krājums “Betona svētnīcas”, bet gadu vēlāk “Sirds pasaka. Bērniem un vecākiem”, ar kuru Andra Manfelde sāk savus darbus pati arī izdot. 2010. gadā iznācis atmiņu tēlojums “Zemnīcas bērni”, kurā stāstīts par viņas tuviniekiem, kas izsūtījumā Sibīrijā pavadīja septiņus gadus (audiogrāmatā 2011. gadā). 2011. gadā autores nodibinātā biedrība “Literatūras kombains” izdod poētisku veltījumu Visbijai “Ceļojums uz mēnesi”, bet pērn – otro romānu “Dzimtenīte”. Drīzumā gaidāms trešais dzejoļu krājums “Ziemeļu tirgus”.
Gandrīz katrs A. Manfeldes darbs apbalvots: viņa saņēmusi Rīgas jauno literātu apvienības žurnāla “LUNA” balvu par labāko debiju dzejā (2004), uzvarējusi Dānijas Kultūras institūta rīkotajā Hansam Kristianam Andersenam veltītajā pasaku konkursā (2003), saņēmusi O. Vācieša prēmiju par dzejas krājumu “Tranšejas dievi rok” (2005) un Annas Dagdas balvu par krājuma “Betona svētnīcas” manuskriptu (2008), Egona Līva balvu par krājumu “Ceļojums uz mēnesi” (2012), Indriķa Zeberiņa prēmiju par stāstu “Saules pulksteņa protokols” (2012) un Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas piešķirto Sudraba tintnīcas balvu par grāmatu “Zemnīcas bērni” (2011). Tā arī nominēta Literatūras gada balvai, tāpat kā romāns “Dzimtenīte”, bet “Sirds pasaka” saņēmusi Jāņa Baltvilka žūrijas simpātiju balvu (2010).
– Vai zini, kas ir tavs lasītājs? Kādu viņu iztēlojies, ja par to vispār domā?
– Nesen gatavojot dzejoļa krājuma manuskriptu, es vājuma brīdī saķēru galvu un sev jautāju – kas visu šo lasīs?!
Jo manas dzejas priekšplānā nav nedz liriskais “es”, nedz mūžīgā daile un transcendence, bet gan – pasaules nabagi un nomalnieki. Varētu teikt – izstumtie, bet varbūt – cilvēki bez maskām? Palūkojoties dziļāk, tie esam mēs paši, solīdie mietpilsoņi, tikai kailāki.
Pirmajā brīdī var šķist, ka mana dzeja ir drūmuma un nolemtības kalngals. Bet! Mērķa vēstīt sociāli man nav, nabadzība ir tikai ceļš. Uz to pašu Vienu, uz Dieva līdzību. Pēc līdzības mēs esam radīti un, manuprāt, galvenā līdzības šķautne ir nevis vaibsti, ne tikai grandiozs noslēpums, bet arī spēja just empātiju, ieģērbties dažādās ādās. Protams, caur romānu es varu to pašu dzejoļa noskaņu izstāstīt citā valodā, tā sarunājoties ar plašāku auditoriju, ar tiem, kas “dzejas svešvalodu” nav apguvuši.
– Vai raksti – pareizāk, vai pieraksti – arī lūgšanas?
– Ar lūgšanām ir tā – jo tuvāk Dievam, jo vārdi nevajadzīgāki. Man šķiet, ka mūzika ir pilnīgāka lūgšana. Un cilvēka uzticība labajam – ikdienas darbi – arī ir lūgšana. Man šķiet, ka mēs dzīvojam ļoti ritmiski, savs skanējums ir rīta stundai, pavisam cits – pēcpusdienas tukšajam nomidzim. Ziemeļnieku ritms un baznīcas rits man ir svarīgs. Baznīcas gads ir stingra, gadsimtos nostiprinājusies forma, kur neko no jauna izgudrot nevar un nevajag, tikai sekot un piepildīt.
– Kādu padomu tu dotu vecākiem, kas bažījas par to, vai viņu pagaidām vēl mazais bērns reiz neizdomās pamēģināt narkotikas?
– Apziņa ved pie atbildības. Jautājumu – kāpēc es esmu pasaulē? – diemžēl visbiežāk uzdos pusaudzis parādu, darbu un nesaskaņu apgrūtinātā ģimenē. Narkotiku lietošanas cēloņi nāk no ģimenes iekšienes, nevis tikai kā ļauna, nepārvarama vara.
Kādā gruzīnu filmā izskanēja jautājums: “Ja šis ceļš neved uz baznīcu, tad kāpēc tas vajadzīgs?” Bez virsvērtībām ģimene ir tikai tāds klīstošais holandietis baudu okeānā. Mēs dzīvojam laikā, kurā ir pārāk daudz iekāres, vientulības un pārāk maz gudras, virzošas mīlestības. Pasaule, kurā visu drīkst, pati ir kā pašnāvnieciska narkotiķe. Neredzu citu kā bauslības ceļu, robežas sargā, bet tās jau nesaskan ar cilvēktiesībām…
***
pat ja tavs vējš kliedē manus matus
atsedzot vasaras neskartu pieri
un nomet bizbizmārīšu čagas
tieši plaukstā
tā mēs attālināmies
ar mēness ātrumu un saules gaismu
kad miesnieks–rudens īsina dienas
saulrieta nazi slaucīdams
vientuļnieku lūpās
iziešana
nepieskarieties savām sievām
pirms būsiet remdējuši
slāpes pēc siltas gaismas
grūto sievu vēderu vektori
pāršķeļ gaisu kā želeju nazis
profilā viņu vidukļi ir lekāli
diži jūras zirdziņi ar viktorijas seju
nepieskarsies viņai
pasažieri kuri smird pēc vodkas un lokiem
vārdu “konduktore” neizrunā sieviešu dzimtē
taču zem viņas tumšzilās vestes
kuru līdz melnam spīdumam nonēsāja tā otrā
dzimte kas apkalpo kulinārijas stendā aiz letes
un kuras seju un balsi un pērno niknumu atceros vēl tagad
it kā viņa būtu reklāma tai tumsai kuru nemēdz slavēt
nabago krēslā tu vienkārši ieaudz kā finiera krustā
visbeidzot tie izrādās paša kauli
stīvi un cieti kā betons
gadiem lieti tā Kunga no Betlēmes formā
atmiņu kapsulā iedzīti smiekli ar ķirškoku smaržu
rada tikai iekaisumu kamēr mēs klanāmies kuprī
arī šai zem tumšzilā apvalka taču jābūt krūtīm
kā nano daļiņai trīsdesmitgadu vērtam skūpstam
nopelējušas rozīnes ir viņas krūšu gali un lāsteku gumi
izpil aukstumu no noteku amputētajiem stabiem
viņas āda ar granātābola faktūru
rokas tādas it kā viņa būtu visu ziemu
ziemelī tirgojusi kartupeļus un zemi
viņas klēpis mumificējis sēklas
brīvdienu naktī viņa izdzīta ceļā
kopā ar mums šķērsot dangas
un izkāpt pirms pieturas
iziet vienai tumsā un vējā
kur trīsdesmit gadus vīri
vairs nepieskaras sievām
un viņa nevienu nelūdz
klusējot pastiepj rokas
lai ieplēstu talonā šuvi
***
atkāpšanās ceļu tu bruģēji sniegā
kas tev saujā?
bērns atbild – “pinokio”
“pelni” – atbalso māte
viņas dvēsele ir atspulgs un ēna
viņas kauli – slieksnis
tu stāvi un skaties
kā izbrist nesavainotām kājām
caur šīm tūkstots durvīm
no kuriem tikai vienas
nav uzzīmētas
bet visas apklātas baltas
