Ar māsu izmisuma zonā. Skaudrais Evijas Unāmas stāsts atklāj trūkumus paliatīvajā aprūpē 1
“Es apsolīju neklusēt. Kad sēdēju viņai līdzās mazajā palātā, turot viņas trauslo, karsto rociņu, klausoties viņas saraustītajā elpā, cieši apsolījos neklusēt par to ceļu, pa kuru bija jāiziet viņai – manai māsai. Nosolījos nepieņemt kā normu milzīgās sāpes, izmisumu un ciešanas. Klusi raudot, solīju darīt visu, lai pārcirstu to mezglu, kas žņaudz ikvienu, kurš tiek ierauts šīs necilvēcīgās sistēmas valgos. Sistēmas, kur bezspēcīgs katrs tajā esošais – pacients, tuvinieks, sanitārs, medmāsa, ārsts… Sistēmas, kuru radījuši esam mēs paši, cilvēki. Nedomājot par cilvēkiem tajā,” tā savā blogā portālā LSM.lv raksta Latvijas Radio producente Evija Unāma.
Viņas stāsts skaudri atklāj veselības aprūpes “plankumus”, jo īpaši cilvēkiem, kuri ir nedziedināmi slimi.
20 dienas ārstēts “it kā” meningīts, kas tomēr izrādījās vēzis, tuvinieku neinformēšana, kad pacients jau pārvests uz citu nodaļu (telefonisks atteikums izpaust datums, kur pacients atrodas…), konsīlija lēmums veikt ķīmijterapeiti un terapijas atteikums, kad ārste ierauga pacienti… Izeja – paliatīvā aprūpe. Uz kurieni rinda – vismaz pāris nedēļas. Un tu paliec viens ar smagās sāpēs esošu tuvinieku… Turklāt, izrādās, paliatīvās aprūpes nodaļā var tikt tikai uz 10 (!!) dienām. Atvainojos, ko tālāk?
Plašāk Evijas Unāmas pieredzi var lasīt portālā LSM.lv.
Tādēļ Evija Unāma ar Latvijas Radio sāk jaunu projektu IZMISUMA ZONĀ. Paliatīvā aprūpe Latvijā.
Kas notiek ar mūsu līdzcilvēkiem dzīves izskaņā, kad pēc smagas slimības cerību uz atveseļošanos vairs nav? Kāpēc sistēma par vērtību uzskata vien ekonomiski aktīvos ļaudis, kuri nes pienesumu valsts budžetam, bet mirstošajiem nespēj nodrošināt pat gultasvietu un operatīvu piekļuvi pretsāpju medikamentiem? Ko mēs kā sabiedrība varam darīt, lai ikvienam no mums garantētu tiesības cieņpilni aiziet?
To pētīs un risinās raidījuma Krustpunktā komanda sadarbībā ar Radiomājas žurnālistiem.
