Ar masku uz sirds 0
Pagājušā gada nogalē klajā nācis rakstnieces Dainas Avotiņas triloģijas trešais jeb noslēdzošais romāns par Ziemeļvidzemes latviešu Rimežu dzimtas pārstāvju likteņiem – “Rūdis”. Lasītāji jau iepazinuši šīs vēsturiskās triloģijas pirmās divas grāmatas “Kad lausks cērt” un “Jūlija”. Jaunākajā darbā attēlotas “Rimežu” māju saimnieku Riharda un Jūlijas dēla Rūda gaitas uz 20. gadsimta dramatisko notikumu fona.
Lasītājiem romāns varētu šķist saistošs vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau spriegā sižeta un galvenā varoņa gluži neticamo piedzīvojumu dēļ. Rūdis ir cilvēks ar mugurkaulu, ar spēju zibenīgi reaģēt visdažādākajās dzīves situācijās, kā arī ieklausīties tajā, ko saka viņa sirdsbalss. Vai citādi būtu iespējams pārdzīvot divus postošākos karus pasaules vēsturē, turklāt, riskējot pašam ar savu un ģimenes locekļu dzīvību, no drošas nāves izglābt vairākus sava pagasta iedzīvotājus – galvenokārt jaunus vīriešus, kuriem pienācis laiks papildināt leģiona rindas? Tik saprotams šķiet Rūda izmisums: “Kāpēc mums vai par katru nodzīvotu dienu tik dārgi jāmaksā? Vai tikai tāpēc, ka esam apmetušies krustcelēs starp Krievzemi un citām lielām valstīm? Jebšu mēs neprotam gudri nosargāt to, kas mums dots?” (35. lpp.). Krietni labāk nekā ar cilvēkiem galvenais varonis saprotas ar kokiem. Par spīti karaskolā gūtajai izglītībai, Rūdis lielāko dzīves daļu strādā par mežsargu. Pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas jāaiziet uz mežu apdomāties. Koki nenodos un neatriebsies, kā to mēdz darīt ļaudis, piemēram, prokurors, kurš it kā senu pāridarījumu vārdā ar skubu metas piespriest nepelnītu sodu.
Romānam ir vismaz divas vērtības. Viena no tām ir vēsturisko notikumu attēlojums, sākot ar mūsu valsts dzimšanu un beidzot ar kolhozu dibināšanu, trūkuma mākto dzīvi laukos un Staļina ēras galu. Otra vērtība ir rakstnieces bagātīgais vārdu krājums. Lai sulīgāk raksturotu varoņus, autore viņu runā izmanto vairākus leksikas slāņus: dialektismus, arhaismus un citus, arī sakāmvārdus un neparastus salīdzinājumus.
Vēsturisku notikumu 20. gadsimtā bijis daudz un cits par citu dramatiskāki. Īpaši saista tēlotie apstākļi pēc Otrā pasaules kara, kad Latvija ir okupēta, bet ļaudis – tik iebaidīti, ka nav spējīgi izšķirties par vienkāršām lietām. Ko palīdz izšķiršanās, ja paša vēlmēm un uzskatiem ir nulles vērtība? Rūdis jūtas kā murgā; pēc iecelšanas nīkulīgā kolhozā par priekšsēdi pukojas: “Nevar taču būt, ka tagad vairs ar cilvēka paša vēlēšanos vai nevēlēšanos nemaz nerēķinās.” (229. lpp.) Ļaudis dzīvo ar masku, taču, pēc galvenā varoņa vērojuma, šī maska nav vis uz sejas, bet gan uz sirds. Ja vēlies bērniem labāku nākotni un nodrošinātāku dzīvi – stājies partijā! Ja sirdsapziņa iebilst, apklusini to! Un Rūdis smago lēmumu pieņem. Zīmīgi, ka tādēļ viņš lasītāja simpātijas nezaudē, jo rakstniece varoņa izjūtu gammu attēlo līdz niansei. Rodas iespaids, ka Rūdis vietumis pauž pašas D. Avotiņas uzskatus: “Viņš jutās pārliecināts, ka ikvienam cilvēkam jādzīvo savā Dieva lemtajā zemē un kopā ar to jānes šīs vienīgās sirdszemes un savs liktenis, lai kāds tas būtu. Aizbēgt citur, kur ir labāk un drošāk, – tas ir vieglākais ceļš, pa kādu viņš nekad nebija gājis un neies.” (199. lpp.) Svarīgi ir saprast, kaut arī romāna notikumi risināti uz vēstures fona, šis darbs nav vēstures grāmata, bet gan daiļliteratūra!
