Ar mašīnu jāvingro regulāri! Kādas ir slidenā laika braukšanas iemaņu uzlabošanas iespējas? 1
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sen zināms paradokss: rātns autovadītājs savu iemaņu līmeni ceļ lēni. Iespējams – neceļ nemaz. Pēc licences iegūšanas viņš (viņa) labvēlīgos apstākļos diezgan ātri kaut cik apgūst ātrumus līdz 90 vai 100 km/h un pie tā arī paliek. Pirmajā ziemā (daudziem arī nākamajās) savukārt notiek minējumi – kāds tad ir tas drošais ātrums uz sniega? Uz ledus? Minējumi, jaukti ar bailēm, spriedzi un nervozitāti.
Ko darīt? Braukt vēl lēnāk? Neder – bojāsi plūsmu, būsi cēlonis riskantām apdzīšanām.
Paļauties uz elektroniskajām auto stabilitātes kontrolēm? Uz skaļi reklamētām superriepām? Kļūda. Tās nespēj visu. Visu (gandrīz) spēj tikai cilvēks, kurš, pārvarējis slinkumu un nevaļu, pacenties kļūt prasmīgāks pats. Iemaņu rezerve joprojām ir nepieciešama. Kā to iegūt, audzēt? Arī atjaunot ar saķeri bagātajā vasarā aizmirsto. Kā un kur?
Minimālā programma
Bez speciālām trasēm. Bez maksas. Pamēģini bremzēt jau tad, kad tas vēl nav akūti nepieciešams. Uz tukša, sniegota ceļa. No pavisam neliela pilsētas režīma vai vēl mazāka ātruma.
Sapratīsi, cik liels laiks un attālums tagad vajadzīgs šim vasarā elementārajam manevram. Apjēgsi, ka ziemā palēninājums bieži var būt saistīts ar negribētām novirzēm no kursa. Piešausies labot tās, bremzēšanu uz brīdi pārtraucot, nevis izmisīgi un bezcerīgi stūri grozot.
Sen senos laikos (pakaļpiedziņas žiguļi, ziemas riepas – kas tas tāds?!) mēs šādiem pirmajiem treniņiem plaši izmantojām dažādus tukšus stāvlaukumus. Tajos tikām ne tikai pie bremzēšanas iemaņām, bet iemācījāmies arī tīši izraisīt un labot slīdes. Lielus plašumus un ātrumus jau tam nemaz nevajag. Ar otro robu pietiek…
Derīga šāda elementāra, tomēr veselīgi izglītojoša izprieca būtu arī modernajās mūsdienās. Vakara stundās tukšu laukumu joprojām pietiek. Bet – nedrīkst!!! Pat elementārs slalomiņš, kuru savai meitenei sarīkosi ap piecām tukšām kurpju kastēm, var tikt kvalificēts kā tīšs “drifts”, kas nu jau vairākus gadus ir bargi sodāms.
Saskaņā ar Ceļu satiksmes likumu par agresīvu braukšanu, kas izpaudusies kā apzināta sānslīdes radīšana uz ceļiem vai citās vietās, kur iespējama satiksme (stāvlaukumi, laukumi, pagalmi u. tml.), izņemot gadījumus, kad šajā likumā noteiktajā kārtībā saskaņotajos sporta pasākumos ir pieļaujamas atkāpes no ceļu satiksmes noteikumiem, kā arī normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos izklaides un paraugdemonstrējumu pasākumu laikā, piemēro naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no 70 līdz 280 eiro.
Tāpat pārkāpējiem par agresīvu braukšanu pienākas seši soda punkti.
Otrajā janvārī šādu Jaungada dāvaniņu saņēma veseli deviņi liepājnieki, kuri uzdrošinājās paslidināties stāvlaukumā pie “Laumas” mototrases. Pirmais no tiem bija kāds Raitis K., kuru apturēja policijas patruļa. Noformēja protokolu un aizbrauca. Raitis palika. Dusmīgs bez gala. Un, sagaidījis sev līdzīgus slidotājus, zvanīja policijai…
Šis gadījums aprakstīts portālā “liepajniekiem.lv”. Un izpelnījies tur pussimtu komentāru. Lūk, daži no tiem.
Mjāaa: Jautājums policijas vadībai: Kur Liepājā legālā veidā ir iespējams apgūt drošas braukšanas kursu, kā iemācīties vadīt automašīnu uz slidena ceļa? Atbilde: Liepājā šādas vietas NAV. Neatbalstu agresīvu braukšanu, bet vietā, kur tīšas slīdes nevienu netraucē un neapdraud, ir jādod iespēja tās iepazīt, lai, nedod dievs, ja tāda situācija rodas satiksmē, cilvēks nelaistu stūri vaļā un nesāktu vaimanāt. Autoskolās tādu apmācību apgūt nevar.
Un katra mašīna uz ceļa uzvedas citādi. Sodīt vajag, ja eksperimenti notiek ceļu satiksmē.
pidrikis: Kādu laiku dzīvoju Lielbritānijā. Uzsniga. Kopā ar draugu no Latvijas, protams, paslidināties izdomājām… Šim “BMW 330”, man priekšpiedziņas roverītis. Tad nu pa pilsētas apļiem pasportojām, šokējām pārējos, tos, kas tādos apstākļos pat pedāļiem pieskarties baidās. Bet tur jau to sniedziņu ātri likvidēja.
Vietējā lielveikala stāvvieta gan bija brīva, tur tad arī izpaudāmies. Piebrauca policija, pajautāja, ko mēs te darām, atbildējām, ka trenējamies braukšanai uz slidenas virsmas. Šie teica, ka tas esot bīstami, ka varot viens otram virsū trāpīt nejauši. Atbildēju – mēs neesam idioti un virsū viens otram nebrauksim. Un pajautāju, vai ir alternatīvas, drošākas iespējas mācīties vadīt auto sānslīdē? Šie atbildēja, ka nav. Atgādināja būt uzmanīgiem. Un novēlēja jauku vakaru…
Vispirms urb!
Stāvlaukumos nedrīkst… Dīķi vilina. Satiksmes policija tos nepieskata. Pašvaldības šādu nodarbi aizliegušas tikai dažviet. Gāžam?
Dulls būsi, ja brauksi “uz dullo”. Ja paļausies uz to, ka jau pāris nedēļas bargi salst. Daudzviet Latvijā šoziem bagātīgi sniga pirms lielajiem saliem. Zem sniega ir nesasalusi zeme, zem zemes siltāki avoti un citas straumes. Biezumā neizaudzis, bet agri apsnidzis ledus neturpina augt un pat mīnus 20 grādos kādā vietā var nebūt drošs.
Ja neesi dulls – ar bļitkotāja urbi ir jāurbj caurums
. Jābāž tajā zara kāsītis, jāaizķer aiz ledus apakšmalas un jāmēra. Cik vajag? Vienīgās man zināmās vietas pasaulē, kur braukšanu pa ledu uzrauga speciāli dienesti, ir ASV ziemeļi un Kanāda. Tur viņi paceļ atļaujas zīmes, ja ledus biezums ir desmit collas (25 cm). Ar ko plānāku nevajadzētu riskēt arī mums. Un urbt vajadzētu nevis vienā vietā, bet pa visu iecerēto trasi.
Izplatīts, vienkāršāks, ātrāks, bet izpildītājam un viņa īpašumam riskants paņēmiens ir izbraukt trasi ar smagu un lēnu braucamo. Ar traktoru, vienlaikus vai vēlāk nošķūrējot lieko sniega kārtu. Ja kas tāds veiksmīgi izdarīts, vieglāks un ātrāks auto būs drošībā. Ja lamatas, pavasarim tuvojoties, neizliks kāda zemūdens straume, ja vienvietus nesabrauks un neapstāsies (lai no kupenas izstumtu vai izvilktu draugu, piemēram) vairāki auto…
Vārdu sakot, pa ezera ledu braukt var – ja (pats vai trases saimnieks) esi iepriekš pamatīgi urbis. (Siksnas nesprādzējiet – frontālas sadursmes šādās trasēs mazāk iespējamas nekā kāds ledus krakšķis, pēc kura ātra mukšana būs galvenais uzdevums). Absolūti drošas ledus izpriecas mūsu platuma grādos nav. Es personīgi labāk tomēr jūtos uz cietas zemes.
Speciālas trases
Latvija šajā ziņā ir bagāta. Mums ir “Biķernieki” Rīgā, “333” Ropažu pagastā, “Mūsa” Bauskā, “Rullītis” Jelgavā utt. Gada lielākajā daļā viena problēma – asfalts plēš riepas (dārgi!), ātrumi uz cieta seguma šajos poligonos pārāk lieli un drīz vien kļūst bīstami. Tieši tāpēc tik ļoti gaidām to, kas nu atnācis, – lielo balto. Riepas vairs nedilst, slīdes var sagaidīt jau ar 20 km/h. Izmantojam iespēju, vingrojam!
Kur? Der jau pieminētās (un vēl citas) šīm nodarbēm speciāli iekārtotas vietas. Visām šīm trasēm ir mājaslapas internetā. Ir portāls “iauto.lv”, kurš tradicionāli mēģina trašu informāciju savākt vienkopus.
Tā gan liecina, ka sniega asfaltētajos poligonos svētdien vēl bija par maz, uz ūdenstilpēm iekārtotajās – ledus par plānu. “Gada auto” žūrijas vecbiedrs liepājnieks Uldis Hmieļevskis ziņo, ka tuvākajā laikā būšot pieejamas Vecpils krosa trase un Rudes kartodroms netālu no Nīcas. Precīzas informācijas iegūšanai to saimnieki Armands Kenavs (tālr. 28663233) un Kaspars Džeriņš (tālr. 26447426) aicina zvanīt.
Darbu vakar pirmie sākuši “Brīvkalni” (Liepājas šosejas 21. km). Tā ir neapšaubāmi labākā trase treniņiem ar ielas auto. Trases saimnieks Jānis Štrauss ar savu uzticamo “traktordušu” allaž ir rūpējies, lai ledus bruņa uz ceļa būtu pietiekami bieza. Un – galvenais – līdzena.
Te netiek lauztas piekares, te nav lielāko briesmu, kas transmisijām trūcīgos sniega apstākļos uzglūn asfaltēta pamata trasēs – pēkšņas pārejas no slīdes un buksēšanas uz melnu un kaucošu saķeri. Nav grāvju, nav koku, nav citur norobežojumiem daudz lietoto vecu riepu krāvumu, kas salā tikai šķiet nekaitīgas.
Ir ne tikai lēni slaloma līkumi, ir gara taisne, kuras galā bez īpašas piepūles sasniedzams ikdienas šoseju ātruma limits, seko ļoti plats, ļoti drošs pagrieziens, kurā varat mēģināt jebkuras stūrēšanas gudrības un muļķības.
Mēģināt, iepazīt. Bailes aizdzīt, prasmi iegūt.
Pamēģinājušie plati smaida. Saka – super! Par vērtējumu gandarīti, gan mēģinām šo eiforiju slāpēt. Tas ir tikai pirmais solītis uz patiesu meistarību un drošību. Jums šurp jābrauc pēc iespējas biežāk, vēlams, regulāri. Kā jau to droši vien darāt ar rīta vingrošanu un fitnesa klubiem.
Tiesa – šogad brauciens vienā auto ar skolotāju, iespējams, nebūs. Speciālists varēs jūs konsultēt vien attālināti. Apstājoties trases stāvvietā. Vai jūsu veikumu no malas vērojot un pa brīvroku sistēmā skaļi runājošu telefonu komentējot. Jau iemēģinājām. Izdodas gluži labi.
Tiekamies trasē. Un par satiksmes drošību atbildīgajām valsts organizācijām novēlam būt aktīvām, ne tikai bīstamas (un šķietami, formāli bīstamas) aktivitātes slāpējot, bet arī pareizas veicinot un organizējot. Tādas, piemēram, kā pērnās ziemas CSDD bezmaksas konsultācijas Biķerniekos un citur, par kuru atsākšanu šogad skaidru ziņu nav. Satiksmes ministrija finansējumu neesot atradusi…
