Eksperts: Ar likumdevēju labvēlību tiek veidots vēl viens atkritumu apsaimniekošanas monopols 2
Autors: “CleanTech Latvia” klastera eksperts Jānis Butkevičs
Cīņa pret monopoliem ekonomikā ir pašsaprotama. Tie kropļo konkurenci, izslēdz izvēles iespējas, uzspiež patērētājiem savu produktu un liek par to maksāt vairāk.
Tāpēc konkurences uzraugi gan Eiropas Savienībā, gan tepat Latvijā cītīgi strādā, lai konkurences kropļotājus sauktu pie likumā paredzētās atbildības, piemērojot biznesiem sāpīgus naudas sodus.
Tikmēr, bez liekas publicitātes un ar Latvijas likumdevēju labvēlību, tiek veidots vēl viens monopols.
Runa ir par grozījumiem Iepakojuma likumā, kuri, pateicoties “manabalss.lv” iniciatīvai, paredz ieviest dzērienu iepakojuma depozīta sistēmu arī Latvijā.
Iepakojuma likuma grozījumi, par kuriem šobrīd notiek diskusijas Saeimā, interešu (lasi – lobija) grupu ietekmē tiek virzīti, lai ieviestu Latvijā tādu iepakojuma depozīta modeli, kāds ieviests Skandināvijā jau 20. gadsimta 80.–90. gados.
Šāds modelis 2005. gadā ieviests Igaunijā un, aktīvi līdzdarbojoties lobija grupām, 2016. gadā arī Lietuvā, kā arī vēl atsevišķās valstīs.
Iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana nav pašmērķis, bet gan tikai instruments noteiktu valsts mērķu sasniegšanai. Pasaule ir nemitīgā kustībā, un arī vides jomā īstenojamie mērķi gan globālā, gan nacionālā mērogā kļūst aizvien izaicinošāki.
Piemēram, līdz 2025. gadam būs jāpārstrādā vismaz 55% radīto sadzīves atkritumu, 2030. gadā – 60%, līdz 2035. gadam – 65%.
Septembrī Briselē parakstīs dokumentu, kurā ES dalībvalstis tiks aicinātas būtiski palielināt plastmasas pārstrādi un mudinās ražotājus izmantot pārstrādāto plastmasu visos polimēru produktos.
Kanādas Albertas provincē, kas ir viens no pasaules mēroga paraugiem depozīta sistēmas darbībā, pieejama aktuāla informācija ne tikai par savākto dzērienu iepakojumu skaitu, bet arī atbilstoši aktuālajām tendencēm skaitļos parādīts, kā savāktais iepakojums samazina CO2 izmešus un ietaupa enerģiju.
Latvijā iepakojuma depozīta sistēmas mērķi, precīzāk – vienīgais mērķis, ir piezemēti.
Tie nerunā par aprites ekonomikas mērķiem, CO2 izmešu mazināšanu vai maksimālu plastmasas atkritumu atgriešanu ekonomikā.
Fokusā ir vides piegružojuma samazināšana mežos, ceļmalās un citās vietās. Tas ir atbalstāms mērķis, bet tam noteikti nav jābūt vienīgajam, veidojot jaunu sistēmu, par kuras uzturēšanu daudzus gadus patērētāji maksās no savas kabatas.
Interešu jeb lobija grupas ir panākušas, ka jau likumprojektā tiek iestrādāti priekšnoteikumi jauna monopola izveidei atkritumu jomā – depozīta sistēmas operatoru veidotu depozīta iepakotāji (faktiski, ražotāji) un tirgotāji.
Praksē gan iespējami dažādi depozīta sistēmas modeļi, piemēram, jau minētajā Albertas modelī sistēmu veido aptuveni 200 neatkarīgi iepakojumu savākšanas punkti.
Turklāt šajos savākšanas punktos pieņem krietni plašāku dzērienu iepakojuma klāstu, nekā paredzēts Latvijā, – pārstrādei tiek pieņemti jebkādu veidu dzērienu plastmasas iepakojumi, papīra iepakojumi, tetrapakas, visi dzērienu stikla iepakojumi utt., turklāt nodrošinot, ka tiek savākti 86 procenti no visa tirgū izlaistā dzērienu iepakojumu apjoma.
Jāpiezīmē, ka Latvijā liela daļa no minētā iepakojuma joprojām nonāk sadzīves atkritumu konteineros un vēlāk atkritumu poligonos, un arī Saeimā virzītais depozīta sistēmas modelis problēmu risinātu tikai daļēji.
Risinājums šai problēmai ir atteikšanās no “iezīmētā” monopola modeļa un durvju atvēršana konkurencei, apzinot iespējami labākos risinājumus depozīta sistēmas ieviešanai Latvijā.
Esmu pārliecināts, ka mūsdienu straujā tehnoloģiju attīstība ļauj piedāvāt risinājumus, kas palīdzētu Latvijai iet nevis “bāzes” scenāriju iepakojuma depozītā, bet sasniegt arī citus mērķus, tostarp aprites ekonomikas un brīvas konkurences jomās.
